Sabiedriskās domas pētnieku piesauktās pilsoņu noskaņojuma svārstības šajās vēlēšanās — riebumam pret varas uzvedību mijoties ar bailēm no iespējamas valsts nestabilitātes — pārveido «Vienotību». No augstprātīgās varas partijas palikusi tikai trausla čaula, kas tagad aizpildās ar vēl īsti nenojaušamu saturu.
Aizvakar LTV1 vakara programmā atkal bija interesanta divkauja. To vadīja Inga Spriņģe, kura izskatījās atkopusies pēc šajā pašā studijā pirms pāris nedēļām piedzīvotā tehniskā nokauta. To pavisam negaidīti viņai, nenoliedzami mūsu TV žurnālistikas prīmai, sagādāja vienkāršs puisis no suņu būdas, aktieris un nu jau 12. Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš.
Kā jau katrās vēlēšanās, arī šajās aiz borta palikušie dažu dienu laikā paspēti aizmirst vismaz uz nākamajiem četriem gadiem, jo diez vai kāds nopietni rēķinājās ar tādiem ekstravagantiem veidojumiem kā Suverenitāte, Politiskā partija Izaugsme vai Brīvība. Brīvs no bailēm, naida un dusmām, kuros pulcējušies vien šau-riem sabiedrības slāņiem zināmi indivīdi, kas par savu vaļasprieku uzskata periodiskas politiskās aktivitātes.
Pietiekami gaumīgas un kaut cik informatīvas ir Valmierā nesen izliktās norādes, uz kuru pusi ir pilsētas centrs, stacija, tirgus vai baznīca. Pat analfabēts Latvijas ģeogrāfijā tilta galā var izlasīt, ka brauc pāri Gaujai.
Ir pieņemts uzskatīt, ka labs kompromiss ir panākts tikai gadījumos, kad rezultāts nekādu prieku neizraisa nevienam no vienošanās dalībniekiem. Ja raugās no šāda aspekta, tad 4. oktobrī aizvadītās Saeimas vēlēšanas ir gandrīz labs kompromiss, jo vēlēšanu uzvarētāju un attiecīgi priecīgu personu ir krietni mazāk, nekā šķiet pirmajā brīdī.
Tie paši vēži — sestdienas nakts/svētdienas rīta pirmā atziņa. Kulītes mazliet citas, bet kopumā: 12. Saeima visticamāk būs stipri līdzīga iepriekšējam parlamentam. Arī jaunpienācēju skaits — tikai nepilna puse — fasādi gan drusku atsvaidzinās, bet ne pārliecinoši.
Pirmdien, 6. oktobra rītā, mēs pamodīsimies pavisam citā Latvijā. Krietni nīgrākā, sīkumaini taupīgākā un, galvenais, aizmāršīgā. Iespējams, tieši tāpēc arī labākā. Jūtu vētras, kurās aizvadījām pēdējo pusgadu un jo īpaši šo nedēļu, pēkšņi gaisīs kā rīta migla, neatstājot paliekošas pēdas ne politikā, ne medijos, ne sabiedrībā.
Viss atkarīgs no tā, ar ko salīdzina. Pirms pāris gadiem pie paziņas atbraukušie radi no Krievijas vidienes mazpilsētas bija teikuši: vai tu maz saproti, kādā paradīzē jūs te dzīvojat? Paziņa bija stipri izbrīnīts, bet izrādījies, ka metafora vietā.
Nupat ar kādu vīru, kurš savulaik pabijis lielajā varā, bet tagad godprātīgi vada vietējas nozīmes pakalpojumu uzņēmumu, Saeimas vēlēšanu sakarā pieminējām anekdoti par kāda ciema futbola faniem, kuri piedzērušies pēc visām vietējās komandas spēlēm: ja vinnēts — aiz prieka, ja zaudēts — aiz bēdām, ja spēlēts neizšķirti, tad vienkārši aiz skrobes... Nedaudz ciniski atļaušos te zināmu līdzību ar 12. Saeimas kandidātu sarakstu velna duci, nu, vismaz pieciem sešiem potenciālo tautas kalpu grupējumiem. Būsim reālisti, pārējiem tur šoreiz nekas nespīd!
Nupat nesen kāda idiota dēļ vismaz pāris stundas palielā stresā bija Valmieras autoostā strādājošie, attiecīgie VTU Valmiera dienesti, vietējā policija un tās īpašie palīgi no Rīgas, nemaz nerunājot par tiem desmitiem, pat simtiem cilvēku, kuru iecerētās gaitas pievakarē patraucēja muļķīgs telefona zvans — autoostā esot ielikta bumba...
Jo tuvāk nāk 12. Saeimas vēlēšanas, jo biežāk ir dzirdami izteikumi, ka «kārtējo reizi nav par ko balsot» vai ka «nav jēgas iet balsot, jo tāpat jau nekas nemainīsies». Pārskatot vēlēšanu sarakstus un vēl jo vairāk — pastkastītēs atrodamo priekšvēlēšanu solījumu gūzmu ar apgalvojumiem, ka tieši minētais pilsonis vai pilsone (foto un viss pārējais pielikumā) labāk par visiem citiem neliešiem aizstāvēs jūsu intereses, vai arī pavērojot politiķu savstarpējo laistīšanos ar dubļiem, brīžiem rodas iespaids, ka no vēlēšanām tiešām nav nekādas jēgas.
Prognozēt, ko pārsteidzošu vēl šī sasaukuma Saeimas deputāti nolems viņiem atlikušo pilnvaru laikā, ir grūti. To parāda arī daži negaidīti balsojumi 25. septembra sēdē. Veikuši nebūtiskus grozījumus likumā «Par nodokļiem un nodevām», pieņēmuši Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām 2014. — 2020. gada plānošanas perioda vadības likumu un vēl dažus, deputāti konceptuāli atbalstīja arī grozījumus likumā «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām». Tie paredz, ka pēc Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku noslēguma nākamā darba diena būs brīvdiena.
Neslēptā remdenuma dēļ šīs būs dīvainākās vēlēšanas, kādas man nācies piedzīvot ceturtdaļgadsimtu (šausmas, kā laiks skrien!) ilgajās latvju politikas apcerētāja gaitās. Šķiet, valdības partijas nemaz nesatrauc, cik blāvi tās izskatās vēlētāju acīs: «Ja esat tik kaprīzi un vēlaties paši nezin ko, tad meklējiet ko labāku — mums tāpat citu balsu pietiks!»
Labklājības ministrija sola četru gadu laikā īstenot būtiskas pārmaiņas bērnu ārpusģimenes aprūpes sistēmā. Cerams, ne priekšvēlēšanu gaisotnes spiests, labklājības ministrs Uldis Augulis, atklājot sociālo kustību «Neviens nav vainīgs, bet bērns bez ģimenes nav laimīgs», teicis, ka ministrija ieguldīs ievērojamus Eiropas Savienības fondu un valsts budžeta līdzekļus, lai par 60% jeb 1056 bērniem samazinātu bērnu skaitu bērnunamos, nodrošinot viņiem dzīvošanu ģimenēs.
Jo vairāk tuvojas 4. oktobris — Saeimas vēlēšanu datums, jo mazākām vajadzētu kļūt neskaidrībām par 12. Saeimas deputātu kandidātu politiskajām programmām, mērķiem un līdzšinējās darbības atbilstību vārdiem. Vismaz teorētiski brīdi pirms vēlēšanām katram vēlētājam vajadzētu būt vismaz aptuvenam priekšstatam par to, kuram no politiķiem uzticēt tieši viņa interešu pārstāvēšanu, gan paturot prātā, ka mūžīgie politiskie kompromisi liegs pildīt lielāko daļu solījumu.
Jauks un arī diezgan jautrs Latvijā atnācis kārtējais rudens (23. septembrī pl. 5.29). To sagaidot, gan saulainu dienu bija vairāk nekā citus gadus, gan baraviku, apšu kundziņu un citu, līdz šim pat neredzētu, bet it kā tomēr ēdamu sēņu mežos pārlieku daudz. Zināma līdzība ar daudzkrāsainajām sēnēm ir mežu ielokos un ceļa malās šoruden izaugušie plakāti, no kuriem mūs uzrunā Saeimas vēlēšanās par viņiem balsot aicinošie kungi un dāmas no ZZS.
Manuprāt, ir tikai viens izskaidrojums, kāpēc Straujumas valdība tīšuprāt bāž savu galvu politiskā skandāla cilpā, izmisīgi cenšoties pēc iespējas ātrāk un lētāk notirgot valstij piederošo banku «Citadele».
Mūsdienu Krievija sevi lepni uzskata par Padomju Savienības un daļēji arī par cariskās Krievijas mantinieci. Daļēji tāpēc, ka atmaksāt cara parādus negribas. Bet pārējās jomās šķiet, ka problēmu nav. Impērija jāatjauno. Ne velti Putina izpratnē PSRS sabrukums ir lielākā 20. gadsimta traģēdija.
Laikā, kad visiem apzinīgajiem Latvijas pilsoņiem vajadzētu intensīvi gatavoties 12. Saeimas vēlēšanām, ar milzu interesi pētot kandidātu priekšlikumus un ar sajūsmu dalīties iespaidos par kārtējo samazgu porciju, kuru pretendents uz augsto namu A uzgāzis uz galvas pretendentam B, plašsaziņas līdzekļu virsrakstos nonākusi pavisam cita tēma.
Esmu bezgala laimīgs, ka šāds turnīrs — Deivisa kausa izcīņas mačs Eiropas-Āfrikas 1. grupā starp Latvijas un Austrijas tenisa izlasēm — notiek Vidzemē. Tenisa tradīcijas vidzemniekiem ir pietiekamas, tomēr līdz šim Latvijas Tenisa federācijai plašāk zināmi reģioni bija tikai Rīga un Liepāja, kamēr mēs, vidzemnieki, kaut kur pa mežiem spēlējām... Šī vienlaikus ir arī atzinība Vidzemei par to, ka mēs varam izaudzināt spēlētājus Latvijas izlasei.