Viedokļi

Nupat ar kādu vīru, kurš savulaik pabijis lielajā varā, bet tagad godprātīgi vada vietējas nozīmes pakalpojumu uzņēmumu, Saeimas vēlēšanu sakarā pieminējām anekdoti par kāda ciema futbola faniem, kuri piedzērušies pēc visām vietējās komandas spēlēm: ja vinnēts — aiz prieka, ja zaudēts — aiz bēdām, ja spēlēts neizšķirti, tad vienkārši aiz skrobes... Nedaudz ciniski atļaušos te zināmu līdzību ar 12. Saeimas kandidātu sarakstu velna duci, nu, vismaz pieciem sešiem potenciālo tautas kalpu grupējumiem. Būsim reālisti, pārējiem tur šoreiz nekas nespīd!

Nupat nesen kāda idiota dēļ vismaz pāris stundas palielā stresā bija Valmieras autoostā strādājošie, attiecīgie VTU Valmiera dienesti, vietējā policija un tās īpašie palīgi no Rīgas, nemaz nerunājot par tiem desmitiem, pat simtiem cilvēku, kuru iecerētās gaitas pievakarē patraucēja muļķīgs telefona zvans — autoostā esot ielikta bumba...

Jo tuvāk nāk 12. Saeimas vēlēšanas, jo biežāk ir dzirdami izteikumi, ka «kārtējo reizi nav par ko balsot» vai ka «nav jēgas iet balsot, jo tāpat jau nekas nemainīsies». Pārskatot vēlēšanu sarakstus un vēl jo vairāk — pastkastītēs atrodamo priekšvēlēšanu solījumu gūzmu ar apgalvojumiem, ka tieši minētais pilsonis vai pilsone (foto un viss pārējais pielikumā) labāk par visiem citiem neliešiem aizstāvēs jūsu intereses, vai arī pavērojot politiķu savstarpējo laistīšanos ar dubļiem, brīžiem rodas iespaids, ka no vēlēšanām tiešām nav nekādas jēgas.

Prognozēt, ko pārsteidzošu vēl šī sasaukuma Saeimas deputāti nolems viņiem atlikušo pilnvaru laikā, ir grūti. To parāda arī daži negaidīti  balsojumi  25. septembra  sēdē. Veikuši nebūtiskus grozījumus likumā «Par nodokļiem un nodevām», pieņēmuši Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām 2014. — 2020. gada plānošanas perioda vadības likumu un vēl dažus, deputāti konceptuāli atbalstīja arī  grozījumus likumā «Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām». Tie paredz, ka pēc Vispārējo latviešu Dziesmu un deju svētku noslēguma nākamā darba diena būs brīvdiena.

Neslēptā remdenuma dēļ šīs būs dīvainākās vēlēšanas, kādas man nācies piedzīvot ceturtdaļgadsimtu (šausmas, kā laiks skrien!) ilgajās latvju politikas apcerētāja gaitās. Šķiet, valdības partijas nemaz nesatrauc, cik blāvi tās izskatās vēlētāju acīs: «Ja esat tik kaprīzi un vēlaties paši nezin ko, tad meklējiet ko labāku — mums tāpat citu balsu pietiks!»

Labklājības ministrija sola četru gadu laikā īstenot būtiskas pārmaiņas bērnu ārpusģimenes aprūpes sistēmā. Cerams, ne priekšvēlēšanu gaisotnes spiests, labklājības ministrs Uldis Augulis, atklājot sociālo kustību «Neviens nav vainīgs, bet bērns bez ģimenes nav laimīgs», teicis, ka ministrija ieguldīs ievērojamus Eiropas Savienības fondu un valsts budžeta līdzekļus, lai par 60% jeb 1056 bērniem samazinātu bērnu skaitu bērnunamos, nodrošinot viņiem dzīvošanu ģimenēs.

Jo vairāk tuvojas 4. oktobris — Saeimas vēlēšanu datums, jo mazākām vajadzētu kļūt neskaidrībām par 12. Saeimas deputātu kandidātu politiskajām programmām, mērķiem un līdzšinējās darbības atbilstību vārdiem. Vismaz teorētiski brīdi pirms vēlēšanām katram vēlētājam vajadzētu būt vismaz aptuvenam priekšstatam par to, kuram no politiķiem uzticēt tieši viņa interešu pārstāvēšanu, gan paturot prātā, ka mūžīgie politiskie kompromisi liegs pildīt lielāko daļu solījumu.

Jauks un arī diezgan jautrs Latvijā atnācis kārtējais rudens  (23. septembrī pl. 5.29). To sagaidot, gan saulainu dienu bija vairāk nekā citus gadus, gan baraviku, apšu kundziņu un citu, līdz šim pat neredzētu, bet it kā tomēr ēdamu sēņu mežos  pārlieku daudz. Zināma līdzība ar daudzkrāsainajām sēnēm ir mežu ielokos un ceļa malās šoruden izaugušie plakāti, no kuriem mūs uzrunā Saeimas vēlēšanās par viņiem balsot aicinošie kungi un dāmas no ZZS.

Manuprāt, ir tikai viens izskaidrojums, kāpēc Straujumas valdība tīšuprāt bāž savu galvu politiskā skandāla cilpā, izmisīgi cenšoties pēc iespējas ātrāk un lētāk notirgot valstij piederošo banku «Citadele».

Mūsdienu Krievija sevi lepni uzskata par Padomju Savienības un daļēji arī par cariskās Krievijas mantinieci. Daļēji tāpēc, ka atmaksāt cara parādus negribas. Bet pārējās jomās šķiet, ka problēmu nav. Impērija jāatjauno. Ne velti Putina izpratnē PSRS sabrukums ir lielākā 20. gadsimta traģēdija.

Laikā, kad visiem apzinīgajiem Latvijas pilsoņiem vajadzētu intensīvi gatavoties 12. Saeimas vēlēšanām, ar milzu interesi pētot kandidātu priekšlikumus un ar sajūsmu dalīties iespaidos par kārtējo samazgu porciju, kuru pretendents uz augsto namu A uzgāzis uz galvas pretendentam B, plašsaziņas līdzekļu virsrakstos nonākusi pavisam cita tēma.

Esmu bezgala laimīgs, ka šāds turnīrs — Deivisa kausa izcīņas mačs Eiropas-Āfrikas 1. grupā starp Latvijas un Austrijas tenisa izlasēm — notiek Vidzemē. Tenisa tradīcijas vidzemniekiem ir pietiekamas, tomēr līdz šim Latvijas Tenisa federācijai plašāk zināmi reģioni bija tikai Rīga un Liepāja, kamēr mēs, vidzemnieki, kaut kur pa mežiem spēlējām... Šī vienlaikus ir arī atzinība Vidzemei par to, ka mēs varam izaudzināt spēlētājus Latvijas izlasei.

Kur paliek mūsu maksātie nodokļi? Tā vaicā tie, kas brauc pa bedrainiem ceļiem, sakot, ka lauž mašīnu. Tā saka tie, kuru bērni uzsāk studijas augstskolās, jo, ja nav izdevies tikt tā sauktajās budžeta vietās, tad vecākiem jādomā ne tikai par taupīšanu, bet jau par aizņemšanos.  Taču vēl nesaprotamāka ir valsts attieksme, izvērtējot iedzīvotāju vajadzības veselības nozarē.

Ja mums būtu vairāk naudas, mēs būtu laimīgi, mēs slimotu mazāk, mazāk šķirtos, mums būtu vairāk bērnu un mēs dzīvotu ilgāk.

Premjerpartija cenšas uzjundīt medijos ažiotāžu ap sava «lācīša/lāčplēša» topošo amatu Eiropas Savienības valdībā, it kā tiešām runa būtu par kaut ko līdzvērtīgu olimpiskajai zelta medaļai vai «Oskara» kinobalvai.

Tai publikas daļai, kas ar teju izmisīgām cerībām jau labu laiku seko līdzi Latvijas ekspremjera Valda Dombrovska gluži vai amerikāņu kalniņiem līdzīgajām svārstībām ceļā uz Briseles varas vertikāli, vakardien ap pusdienlaiku beidzās gaidīšanas svētki. Tika oficiāli paziņots, ka mūsu valsts veiksmes stāsta īstenotājs ieguvis Eiropas Komisijas viceprezidenta amatu ar atbildību par eiro un sociālo dialogu.

Katrs, kam bijusi darīšana ar metināšanu vai kas tikai tās tuvumā stāvējis, labi zina, kas pēcāk notiek ar neuzmanīgu cilvēku spožās gaismas ietekmē. Ja acīs nonāk tā saucamie zaķīši, līdz ar tiem klāt ir arī apsārtums un neciešamas sāpes.

Viena no tēmām, kuru ar lielu entuziasmu mēdz piesaukt pretendenti uz nākamās Saeimas deputātu posteņiem, ir atbalsts vietējiem ražotājiem. Atsevišķu kandidātu ierosinājumi šajā virzienā vispār robežojas ar nezinātnisko fantastiku, kas gan nav nekas jauns. Vienlaikus nav šaubu, ka jautājums par atbalstu vietējiem ražotājiem, piemēram, valsts un pašvaldību iepirkumos, ir vairāk nekā aktuāls, jo Latvijas šā brīža likumdošana tām iestādēm un organizācijām, kuras tiešām vēlas izmantot vietējā kartupeļu audzētāja un galdnieka pakalpojumus, rada vairāk problēmu nekā priekšrocību.

Kad izaugsi liela, tu būsi māksliniece? Ne gluži māksliniece, es būšu advokāte, sacīja kāda maza meitene. Kas būsi tu? Es būšu laba restorāna pavārs. Nevis parasts pavārs, bet pats labākais.  Kāpēc? Būs vairāk naudas, tad varēsim aizbraukt uz Losandželosu un spēlēt kazino.

Interesanti, vai Saeimas vēlēšanu rezultātus ietekmēs KNAB pretenzijas pret Latvijas valdības partijām? Pārmetumi piešķirto valsts budžeta līdzekļu nepareizā izmantošanā liek mums šaubīties, cik grāmatvedības lietās kompetentas tās spēj būt patiesībā.