Pievienojies Ziemassvētku vecīša darbnīcai!
Šogad jau 11. gadu tiek īstenots sociālā uzņēmuma «Eņģeļa pasts» projekts «Ziemassvētku vecīša darbnīca».
Šogad jau 11. gadu tiek īstenots sociālā uzņēmuma «Eņģeļa pasts» projekts «Ziemassvētku vecīša darbnīca».
Nebūs daudz to, kuri atceras laikus, kad motocikls bija tāds pavisam racionāls ģimenes transporta līdzeklis, lai nokļūtu uz darbu, dārzu, uz copi vai sēnēs. Sevišķi mocītis ar blakusvāģi.
Nē, šis putns noteikti nav kaimiņpilsētas ģerbonī un pat ne Cēsu gada putns 2024. Šoreiz būs stāstiņš par, manuprāt, potenciāli gardām kūpinātām vistiņām, kuras iespējams katru piektdienas pēcpusdienu iegādāties Cēsu pilsētas tirgū.
Latviju labāku dara tās cilvēki. Latviju dažādu veido tās cilvēki. Mūsu valsts ir ziedoša, tā plaukst, jo savējie cenšas. Ļaudis saudzē arī senču mantojumu, un pratēji rada latviskā stāstus no jauna.
Izrādes tiek rādītas četros spēles laukumos. Trīs zālēs atjaunotajā Valmieras teātrī un arī «Kurtuvē». Visās zālēs jau piedzīvotas pirmizrādes un arī jauniestudējumi top.
Kauguru pagasta amatierteātris «Vīzija» izrādi «Laimes ilgas» spēlējis gandrīz jau 30 reizes, un plānotas vēl trīs izrādes. Tas ir diezgan iespaidīgs sasniegums amatierteātrim, tāpēc tikāmies ar OSKARU HOFMANI, Kauguru pagasta amatierteātra «Vīzija» režisoru.
Simjūda tirgū būdā Rīgas ielā aiz letes ieraugu vīru, un, zinot viņa līdzšinējās publiskās aktivitātes, šādā ampluā redzot, esmu pārsteigts.
Rīgā, Ģertrūdes ielā 32, ir biedrības «Tavi draugi» labdarības veikals, Cēsu pilī darbojas Seno rotu kalve, un šoreiz kopīgais atslēgas vārds būs – meistars un meistardarbi.
Valmieras tehnikuma topošie atjaunojamās enerģētikas un mehatronikas sistēmu tehniķi Mareks Tupmacis, Toms Kokka, Roberts Laucis, Artis Sparāns un Keita Kandavniece devās uz Bragu, pilsētu Portugālē, lai no 9. līdz 12. oktobrim piedalītos Erasmus+ projekta «Solar Village» atklāšanas konferencē.
Moto sezona jau tikpat kā beigusies. To lēnām bremzē lietus un rudenīgi laikapstākļi, bet punktu pieliek aukstuma iestāšanās.
Zvaigžņu zeķes, kurzemnieku zeķes, adīti dārzeņi, augļi un tagad arī pārtikas produkti, lai bērni varētu mācīties, kā pareizi šķirot atkritumus.
Oktobris klauvē pie durvīm, un, ņemot jau rokā tējas krūzi, sanāk pavētīt atmiņu kambarus. Kāda tu biji, aizgājusī vasara? Tas cilvēks, kurš pirmais izdomāja, ka lielākos nospiedumus uz mums atstāj ceļš un ceļā satiktie ļaudis, noteikti nebija ar pliku roku ņemams.
Ko darīt valmierietim, ja atvaļinājumā vai kādā brīvdienā gribas pabūt kādā ekskluzīvā vietā, taču negribas tālu braukt? Manuprāt, interesants ir neliels ieskrējiens tuvējā aizrobežā, tepat Dienvidigaunijā, kur apmēram pēc lielas stundas brauciena cauri Valgai virzienā uz Pērnavu pēc 45 kilometriem ir neliels miestiņš ar pieticīgu nosaukumu Ala.
Septembra otrā puse gan Valmierā, gan Latvijā un visā Eiropā paies Eiropas Sporta nedēļas zīmē, šoreiz vienotais aicinājums ir – piecelies un piecel citus.
Septembrī Valmierā, Rīgas ielā 9, pirmā stāva skatlogā skatāma jauniešu darbu izstāde «Foto stāsts», kas tapusi nometnē «Pieaugušo dzīve».
Vēstures avotos rakstīts, ka 1894. gadā Valmiermuižas un Valmieras mācītāju pagastus apvieno.
Braucam ciemos pie Lūšu ģimenes. Maruta mūs ar mašīnu pavada līdz īstajam ceļgalam, kas ir trīs kilometrus uz Rūjienas pusi no Unguriņu robežpunkta. Skatāmies kartē un secinām – savādi gan, braucām no Unguriņiem, bet esam nonākuši vietā, kura kartē atzīmēta ar nosaukumu «Unguriņi». Izrādās, ka Unguriņi ir robežpunktam tuvākā apdzīvotā vieta un esam jau tik ļoti pieraduši izmantot Unguriņu nosaukumu robežpunktam, ka pat neiedomājamies, ka tad, kad tiekamies robežpunktā, īstajiem Unguriņiem esam jau aizbraukuši garām. Viena no Unguriņu apdzīvotās vietas mājām ir «Sinepes». Lūšu ģimene tajās dzīvo nesen. Kad iebraucam Sinepju pagalmā, pretī milzīgā mīlestībā skrien sunītis, it kā mēs būtu viņa saimnieki, kas atgriezušies pēc ilgas prombūtnes. Satiekam arī mājas saimnieci LAILU LŪSI.
Ir sēņu laiks. Kamēr daudzi rāda pilnus grozus ar bekām un gailenēm, kāds ieliek bildi, kur mušmires ar punktainajām cepurēm sakrautas kārtīgā kaudzē. Vīrs saka, ka tās iešot eksportam, un arī burtnieciete VITA OZERINSKA kādā lauku gadatirgū stāsta sievietēm, ka viņa tagad iet sēņot ar diviem groziem.
«Ja nezini, kurp dodies, jebkurš ceļš Tevi turp var aizvest.» (Lūiss Kerols «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē»)
Faktiski jau precīzam datumam nav nozīmes, jo Cēsu pilsētas svētki notiek tik un tā!