Dainis Lemešonoks

Donalda Trampa inaugurācija bija pēdējais «kniebiens», kas agrākiem smējējiem Eiropā lika saprast: nē, tas nav murgs, viss notiek pa īstam. Sākas izbīļa diktēta lēkšana otrā grāvī.

Agrāk vien pavīpsnājām, lasot ziņas, ka atkal pavisam dziļā nopietnībā tikusi izraudzīta kārtējā ASV Kino mākslas un zinātnes akadēmijas balvas (jeb Oskara) žūrijai sūtāmā Latvijas filma. Tagad esam apmulsuši. 

Interesanti, kā diez jutās Edgars Rinkēvičs, samiernieciski sakot «Sabiedrība nav pārāk apmierināta ar valdības darbu» (Delfi TV, 23. decembris)?

Ir problēma, kuras (ne)risināšanā mūsu valsts izpild­vara, šķiet, būs izlēmusi pārāk droši paļauties uz tautas nevēlēšanos piesaukt nelaimi. 

Dziedi vai raudi, mīļo lasītāj, bet šis gads mums ar Tevi būs negrozāmi un pat nolemti trafarets. Līdz 7. jūnijam tajā praktiski visu noteiks pašvaldību vēlēšanu kampaņa, pēc tam – mūsu balsojuma radītās sekas. 

Aizvadāmais gads kopumā nebija, pieklājīgi izsakoties, ne viegls, ne arī optimismu raisošs. Šķiet, šķiramies no tā ar zināmu atvieglojumu un varbūt pat cītīgi centīsimies aizmirst rūgtāko daļu no šajās 366 dienās notikušā.

Svētku gaidīšanai «katru gad’ no jauna» nāk līdzi arī dāvanu meklēšana, atrašana un iesaiņošana. Tiem, kam šī vajadzība atkal atnākusi «pavisam negaidot», sākas veikalu ķemmēšanas un maka vaļā raušanas drudzis.

Pirms pusotra gada valsts galvas vēlēšanas radīja valdības krīzi visas vasaras garumā, ko «vainagoja» ne pārāk lietpratīgs Ministru kabinets nedrošas premjeres vadībā. Kā beigsies Latvijas Bankas vadītāja pārpolitizētā izvēle?

Gluži kā Eduarda Veidenbauma dzejolī: jauns budžets atnācis, bet viss pa vecam – iet savu gaitu tālāk, kā jau gājis…

Ja valstī jau ir vairāk nekā simt tūkstoši cilvēku, kuriem jāārstējas no «saldās slimības», valdībai to vajadzēja jau sen pamanīt un rīkoties. Atrast naudu, lai veselības ministrs varētu sevi apliecināt arī darbos.

Dzīves dārdzības kāpums, uzjundot sabiedrības izmisumu un sašutumu, atkal rada mūsu politiķos neizbēgamo kārdinājumu to deklaratīvi apkarot ar sev pieejamo ieroci – administratīvo varu.

Varbūt ne man to klājas atgādināt, bet tomēr: patiesam patriotismam bez tā kvēlas izrādīšanas ir vajadzīga arī sāpe par Latviju un apņēmība celt to stiprāku.

Daudz paštaisnāks un agresīvāks (kaut šķiet – kā gan vēl vairāk būtu iespējams...). Klaji pats sevi un savus lišķus apkalpojošs. Sīkmanīgi ļaunatminīgs «zilonis trauku veikalā». Sakodīsim zobus, būsim stipri!

Interesanti, kas īsti slēpjas aiz Vienotības veterāna Jāņa Reira publiskā prātuļojuma, ka varbūt vajadzētu paplašināt valdības koalīciju ar Apvienoto sarakstu? Pieļauju – tikai liekulīga «ēsma āķim».

Šonedēļu arī mūsu infotelpu aizpilda divu bijušo PSRS sastāvdaļu «eiroizvēles»: pagājušajā svētdienā Moldovā notika referendums par integrāciju Eiropas Savienībā; šajā nedēļas nogalē Gruzijas parlamenta vēlēšanas noskaidros, vai arī tā ies šo ceļu. 

Finišam tuvojas tiesas prāva, kurā biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem projektu vadītāju Ievu Raubiško apsūdz par nelikumīgas robežas šķērsošanas organizēšanu personu grupai. 

Klimata un vides ministrija (KEM) plāno turpināt programmu, kas dotē elektroauto vai hibrīdauto ar ārēju uzlādi iegādi iedzīvotājiem, īpaši daudzbērnu ģimenēm. To līdz šī gada beigām finansē no Emisiju kvotu izsolīšanas instrumenta (nevis valsts budžeta) līdzekļiem.

Mazskaitlīgais otrdienas protesta pikets Jēkabielā būs devis papildus pārliecību valdībai, ka viss sabiedrības sašutums par tās ķeršanos klāt otrajam pensiju līmenim ir tikai «kaķa lāsti».

Politikā bieži vien «mājieni ar mietu» tiek izteikti maldinoši biklā, pat viegli bailīgā toņkārtā: «Nē, nē, ko jūs, tiešām nepārprotiet mūs – apgalvot, ka varam neatbalstīt budžetu, būtu stipri vien pār­agri!»

Nedaudz sensacionāli – škiet, arī uz rīt gaidāmā premjerpartijas Vienotība kongresa fona – izklausās izglītības un zinātnes ministres apņēmība valsts solītos 30 miljonus tomēr atdot skolotāju algām «vienkārši tāpat».