Dainis Lemešonoks

Arvils Ašeradens šonedēļ paziņoja, ka tiks pārvērtēti visi – pavisam 14 – nodokļi. «Uz augšu», protams, jo valstij pietrūkst ieņēmumu visām (tautas) vajadzībām. 

Mans krusttēvs 1949. gada vasaras saulgriežos piedzima kā izsūtītais. Mamma un viņas brālis Omskas apgabalā ieradās, no skolas pirmajām klasītēm izrauti, viņu vecmamma un vectēvs – jau kā sirmi vecīši. 

Tagadējam valsts galvam vairs neesot nekādas žēlastības tautas acīs, spriež brašie Twitter sprediķotāji un viedie Facebook krīvi. Tādēļ Saeimai esot jāatrod kāds cits/-a vietā, nevis jākalkulē Egila Levita pārvēlēšanas iespējas.

Koalīcija ir saliedēti izgājusi cauri savām patiesajām ugunskristībām – beidzot pieņemts valsts budžets. Nu mums ir spēcīga valdība ar lielu naudas lādi. Un pavisam švaka, bet savu smieklīgumu nemanīt griboša opozīcija. 

Stabilas laulības vai citas savienības un koalīcijas var atļauties reizēm strīdos viegli «nolaist tvaiku». Galvenais ir saglabāt prasmi nenolaisties līdz šķīvju plēšanai – tiešā vai pārnestā nozīmē. 

Būsim kopā līdz galam, līdz uzvarai pār Krieviju – Ukrainai sola ASV prezidents un Kongresa vairākums, NATO, ES vadība, mūsu Ministru kabinets. Vai mēs, Latvijas sabiedrība, arī esam gatavi karam, kas spēj ilgt gadiem un, baidos, varbūt pat «nebeigties nekad»?

Galvenais ir panākts – valdība ir bez iekšējiem skandāliem apstiprinājusi valsts budžeta projektu. Arī līdz šim valodā varenais Apvienotais saraksts klusiņām vien ir rātni piekritis, ka tā pārvaldītām nozarēm finansējumā būs šādi «cipari», nevis citi, dāsnāki. 

Vakar Saeimā tika iesniegts šī gada valsts budžeta projekts – lielākais vēsturē, ar teju 14,7 miljardu eiro lielu izdevumu daļu. 

Kopumā Latvijai «ES fondu 2021.–2027. plānošanas periodā» investīcijās ir piešķirti 4,7 miljardi eiro. Liela nauda – teju puse valsts budžeta – mums krīt klēpī «tāpat vien»!

Šī raksta tēma pieteicās pati no sevis, pat teju vai varmācīgi: manas jaunās darbavietas – ziņu portāla BNN – iekšējā e-sarakstē tika ļoti augstos toņos apspriesta valsts amatpersonu algu paaugstināšana.

Gada pašā sākumā biju pārsteigti priecīgs, ka tas mums tik raiti iesācies. Nu droši vien ne man vienam gribētos, lai strauji savairojušos netīkamu notikumu un skandālu gūzma nobremzētos.

Protams, ja vien uz brīdi «iznesam aiz iekavām» kaujas Soledarā un Bahmutā, kā arī ceļā uz fronti politiski iestrēgušos vācu tankus Leopard un citus ieročus. Šīs vietas un lietas pilnībā noteiks 2023. gadu arī mums.

Šis bija smags, draudiem un rūpēm pārbagāts gads. Nākamais noteikti būs, kaut tikai mazdrusciņ, bet tomēr vieglāks: tagad mūs vairs nekas nevar pārsteigt.

Iespējams, tieši tagad, kad visiem ir jau piemirsusies Ivara Godmaņa pēdējā premjerēšana, mums ir vērtīgi likt lietā politiķa vēlējumu, par ko savā laikā garšīgi izsmējāmies.

Atgriezīšos pie tā, par ko jau izteicos pagājušajā nedēļā: lai mums būtu kvalitatīvāka, cilvēciskāka valsts politika, tai ir jākļūst izteikti sievišķīgākai.

Politiski profānās Līgas Meņģelsones bīdīšana politiskā nāvē – veselības ministra amatā – koši uzrāda, ka savas veiksmes apreibinātiem politiķiem ir vien­alga, ko par viņu izdarībām domājam mēs, «vienkāršā tauta».

Nesen tika publicēti 2021. gada tautas skaitīšanas dati par latviešu īpatsvaru Latvijā (62,7%). Valmiera, starp citu, ir vienīgā lielpilsēta, kurā latviešu īpatsvars pārsniedz četras piektdaļas* (85,3%). 

Pieredze ir dārga manta, taču ne lielmanība, kas tajā iesakņojas. «Phe, es ar to tikšu galā, nakts vidū pamodināts!» – salabot labierīcības, uzstādīt diagnozi, sapulcēt koalīciju.

Šie mums būs pavisam citādi valstssvētki – nepavisam ne tādi kā pērnie, aizpērnie, vēl kādi citi. Tālā kara kāvi debesu dienvidaustrumu pamalē liek smeldzīgi sajust, cik trauslas, ievainojamas ir mūsu tēvzeme un brīvība. Un cik mums dārgas.

Vienotība cenšas topošās koalīcijas partneriem atgādināt, kurš īsti uzvarēja Saeimas vēlēšanās. Pieļauju, ka tas ir vajadzīgs, taču izskatās prasti un glupi.