Dainis Lemešonoks

Valdība beidzot izlēma, ka jau bezgaumīgi ieilgušajai nacionālās lidsabiedrības glābšanas sāgai šausmīgs gals būs labāks par bezgalīgām šausmām.

Drīkstat turēt mani par tukšas panikas cēlāju, bet baidos, ka tagad sākās īstā cīņa par Valmieras lielo vinnestu – igauņu uzņēmuma 700 miljonu vērto koksnes ķīmijas rūpnīcu.

Budžeta veidošanas un nodokļu reformēšanas gaita šonedēļ piedzīvo pamatīgu izbīli, finanšu ministram Arvilam Ašeradenam (JV) kļūstot par «papīra tīģeri».

Atkal sākas sabiedriskā trauksme, kas vienmēr pavada valdību vingrinājumus fiskālās sistēmas reformēšanā. Protams, ne tikai tos pavada, bet, rūgtas pieredzes mācīta, arī apsteidz.

Mūsu politikā šajās nedēļās valdīja atvaļinājumu laiks, un arī Ministru prezidente devās baudīt vasaru. Savukārt Igaunijas jaunā valdība, vēl neko īsti neuzsākusi, jau saērcina sabiedrību.

Pirms 110 gadiem Vācijas karaspēks devās – kā uzskatīja tā pavēlniecība – uzvarošā zibenskarā pret Franciju. Lai apietu ienaidnieka aizsardzību un ātrāk sasniegtu Parīzi, ķeizarvalsts armija 4. augustā iebruka neitrālajā Beļģijā.

Igaunijā šonedēļ darbu sāka jauna valdība reformista Kristena Mihala vadībā. Rodas bažas, ka tās ieceres kalpos par paraugu un attaisnojumu Latvijas fiskālajai politikai.

Pēkšņais valstsvaras entuziasms «dekriminalizēt» (nesodīt par) narkotiku lietošanu ir viegli biedējošs un smagas aizdomas raisošs: Edgar Rinkēvič un Evika Siliņa, jums tiešām patlaban darba kārtībā nav nekā svarīgāka?

Pieļauju, ka no amata šonedēļ atceltais «galvenais ierēdnis» Jānis Citskovskis drīz nožēlos savu lepnības garu. Taču vīrieši, ziniet, ir diezgan jūtelīgas būtnes...

Reizē ar viņu – tomēr aizdabūtu uz Briseli – nu atviegloti uzelpo visa kaimiņvalsts. Tai valdības vīzdegunīgā «bargā kundze» jau bija kā akmens kaklā. 

Latvijā ir vairāk nekā 369 tūkstoši labklājības politikas statistikā «neredzamu» cilvēku* – viņi pastāvīgi cīnās par izdzīvošanu, taču, atšķirībā no bezdarbniekiem, formāli «nekvalificējas» sociālā atbalsta saņemšanai.

Ziedoši reibinošais saulgriežu laiks atkal ir atnācis, solot mums, pilsētas sprukstiņiem, bezrūpīgu un pat viegli dīku vasaras ikdienu.

Diemžēl Valda Dombrovska un Sandras Kalnietes dziļi personīgie panākumi viņu partijā neizbēgami tiks pasniegti kā vēlētāju no jauna dots mandāts Arvilam Ašeradenam, Evikai Siliņai un viņu klumzīgajai valdībai.

Padoms mīcīt tos mālus, kuri ir, īsti noder pat tik ļoti nopietnā lietā kā valsts un sabiedrības civilā aizsardzība. Savukārt Jānis Baiks apgalvo, ka novadam «mālu» netrūkst.

Daudzdzīvokļu namu lielākais posts ir mājokļu īpašnieku masveidīga nevēlēšanās iesaistīties ēkas apsaimniekošanai vajadzīgo lēmumu pieņemšanā.

Nedēļa man sākās ar vieglu izbīli, pamanot ārzemju portālā vēsti, ka Baltijas valstis un Polija ESOT gatavas sūtīt karavīrus palīgā Ukrainai.

Tikai šoreiz ūjināja protestējošie skolotāji, nevis politiķe. Atšķirībā no 2015. gada, kad Vienotības «bargā kundze» – taču tad vairs tikai Saeimas deputāte, ne tās priekšsēdētāja – Jēkabielā paņirgājās par pensionāru piketu.

Latvijas Televīzijas vadība – uzstājot uz tiesībām rīkot Eiropas Parlamenta vēlēšanu diskusijas arī krievu valodā – sacēla vispārēju skandālu. Baidos, šis medijs pārvērtē tā neaizskaramību un pats sev «iešāva kājā»...

Pirms 8. jūnija vēlēšanām valstsvara un ar to – kaut vai savas pilsoniskās atbildības dēļ – saistītie ekonomikas eksperti cenšas pārliecināt skeptisko sabiedrību, ka ar Latvijas labklājību viss ir daudzmaz kārtībā.

Šoreiz valsts neatkarības atjaunošanas svētkiem fonu veido divdesmitgade, kopš esam, neslēpšu ļaunu ironiju, «ļāvuši sevi iekalt Briseles važās».