Šī mēneša sākumā Jānim Baikam uzradās bēdubrālis – Jēkabpils novada galva Raivis Ragainis (Latvijas Zaļā partija), kuru KNAB aizturēja viņa darbavietā. Tajā pašā dienā, 3. aprīlī, politiķi atbrīvoja, apsūdzību neuzrādot.
Stikla šķiedras rūpnīcai droši vien patlaban varbūt pat vairāk sāp savas ASV ražotnes likvidācija nekā pirms četriem pieciem gadiem, kad no tās nācās šķirties.
Valdība turpina «risināt» iesīkstējušas valsts pārvaldes likstas pēc sev ierastā mustura – publikas nomierināšanai izveidojot varonīgi skanošu pļāpātavu.
ASV prezidents ir skarbi uzrādījis, cik nopietni uztverams viņa neoficiālais tituls «brīvās pasaules līderis». Tieši tas patlaban padara Rietumu «brīvo pasauli»* tik nervozu.
Arī Igaunijas valdošās koalīcijas deputāti vairs nedrīkstēs slimot. Varbūt tos, kuri šādu greznību tomēr atļausies, svarīgos balsojumos parlamentā nogādās pat nestuvēs.
Mēs, atsaucoties uz aktuālu sakāmvārdu, no varbūtēja šausmīga gala tiekam «sargāti» ar ikdienišķi bezgalīgām šausmām. Taču tautas pacietība šķiet neizsmeļama.
Koalīcijas «restarts», solot uzrāvienu Evikas Siliņas Ministru kabineta darbos un rezultātos, šonedēļ atklājās kā tās agonijas bezgaumīga paildzināšana.
Koalīcijas un Ministru prezidentes Evikas Siliņas pasolītā, bet vilcinātā «valdības restarta» būtība ir centieni piāriski nomierināt mūs, «muļķa tautu».
Jāizmanto izdevība paslavēt Saeimu – par karstas putras nestrēbšanu, tai vērtējot vajadzību veidot Mākslīgā intelekta centru arī par nodokļu maksātāju naudu.
Ir lieta, par ko jau labu laiku nagi man niezēja uzklabināt, lai Tev, lasītāj, izraudātos vestītē. Par to, cik nomācoši žurnālistiem ir kalpot par informācijas filtru starp sabiedrību un valsts varu.
Valdošā koalīcija – divus mēnešus mūsu priekšā izākstījusies, skaidrojot partijiskās attiecības un savstarpējo netīksmi, – gatavojas dzert no pašas piespļautās akas.
Donalda Trampa inaugurācija bija pēdējais «kniebiens», kas agrākiem smējējiem Eiropā lika saprast: nē, tas nav murgs, viss notiek pa īstam. Sākas izbīļa diktēta lēkšana otrā grāvī.
Agrāk vien pavīpsnājām, lasot ziņas, ka atkal pavisam dziļā nopietnībā tikusi izraudzīta kārtējā ASV Kino mākslas un zinātnes akadēmijas balvas (jeb Oskara) žūrijai sūtāmā Latvijas filma. Tagad esam apmulsuši.
Interesanti, kā diez jutās Edgars Rinkēvičs, samiernieciski sakot «Sabiedrība nav pārāk apmierināta ar valdības darbu» (Delfi TV, 23. decembris)?
Ir problēma, kuras (ne)risināšanā mūsu valsts izpildvara, šķiet, būs izlēmusi pārāk droši paļauties uz tautas nevēlēšanos piesaukt nelaimi.
Dziedi vai raudi, mīļo lasītāj, bet šis gads mums ar Tevi būs negrozāmi un pat nolemti trafarets. Līdz 7. jūnijam tajā praktiski visu noteiks pašvaldību vēlēšanu kampaņa, pēc tam – mūsu balsojuma radītās sekas.
Aizvadāmais gads kopumā nebija, pieklājīgi izsakoties, ne viegls, ne arī optimismu raisošs. Šķiet, šķiramies no tā ar zināmu atvieglojumu un varbūt pat cītīgi centīsimies aizmirst rūgtāko daļu no šajās 366 dienās notikušā.
Svētku gaidīšanai «katru gad’ no jauna» nāk līdzi arī dāvanu meklēšana, atrašana un iesaiņošana. Tiem, kam šī vajadzība atkal atnākusi «pavisam negaidot», sākas veikalu ķemmēšanas un maka vaļā raušanas drudzis.
Pirms pusotra gada valsts galvas vēlēšanas radīja valdības krīzi visas vasaras garumā, ko «vainagoja» ne pārāk lietpratīgs Ministru kabinets nedrošas premjeres vadībā. Kā beigsies Latvijas Bankas vadītāja pārpolitizētā izvēle?
Gluži kā Eduarda Veidenbauma dzejolī: jauns budžets atnācis, bet viss pa vecam – iet savu gaitu tālāk, kā jau gājis…