Saeimas deputāta Andreja Ceļapītera pēkšņā – varbūt pat demonstratīvā – patriekšana no Jaunās Vienotības (JV) frakcijas uzrāda: ikgadējā cīņā par budžeta pieņemšanu atkal premjerpartiju un tās finanšu ministru ir pilnībā pārņēmusi «drupaču lasīšanas» apsēstība.
Latvijas valstij ir nākusi klāt vēl viena gadskārta. Laiks, ko esam nodzīvojuši kopš iepriekšējiem valsts svētkiem, nav mums bijis ne vienkāršs, ne rāms, ne arī turpmāk vieglākas dienas sološs, bet gan jaunā cīņā saucošs.
Latviski tas tulkojas «Tu nekad neiesi viena» un ir ļoti slavenas un skaistas, Holivudā tapušas un britu salās ļoti iemīļotas dziesmas nosaukums. Futbola faniem droši vien labi zināma kā angļu Liverpūles kluba atbalstītāju himna.
Evikas Siliņas valdība – gluži kā latvju varoņpasaku tēli – ir apņēmības pilna ar vienu vēzienu nocirst savu problēmu pūķim/velnam vismaz trīs galvas. Varbūt pat vairāk.
Kaut kā tieši šonedēļ ausīs sāka griezties «trauksmes zvani» mūsu politiķu un citu atbildīgu amatpersonu teiktajā. Paldies tiem, kuri pie skarbi sacītā tomēr beigās piebilda, ka Latvijas drošības stāvoklis nav pasliktinājies.
Aizvadītajā svētdienā Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs aizvadīja savu 100. dienu Rīgas pilī. Viņa «medusmēnesis» ar Latvijas sabiedrību joprojām turpinās un, kā šķiet, it kā nemaz netaisās beigties.
Centrālā statistikas pārvalde Latvijas ārējās tirdzniecības datos bezkaislīgā skaudrumā uzrāda to, par ko ekspertu prognozes brīdināja jau vasarā – pasaules ekonomikā ir «sācis pūst bada vējš».
Ja nevari tautas atzinību nopelnīt, vari pacensties to nopirkt. Šķiet, uz to izmisīgi virzās Evikas Siliņas valdība. Protams, tai vispirms jāpārvar Finanšu ministrijas un tās vadītāja Arvila Ašeradena pretestība.
Pat ja Saeimas Apvienotā saraksta frakcijā «dezertierim» Igoram Rajevam neatradīsies sekotāji (jo zināms, ka valdībai naudīgu amatu visiem to kārotājiem nepietiek), šī politiskā veidojuma tālākā nākotne rādās visai sērīga.
Jaunās valdības koalīcija Saeimas priekšsēdētāja vēlēšanu dienā izskatījās pēc, atvainojos, pavisam «šabloniska» ceļu satiksmes negadījuma.
Diemžēl patlaban Valmierai – pēc KNAB darbinieku otrdienas «viesošanās» novada pašvaldībā – ir sanācis sabiedrības acīs «pārtrumpot» bankrotā iedzīto Rēzekni.
Vai tas spēj mūs mierināt, ka arī lepnie igauņi ir iedzīvojušies smagā politiskā krīzē? Jā, tie paši, kurus mūsmājās visādi slavē un rāda tautai kā paraugu apskaušanai – diez vai mēs vairs varot tikt līdzi.
Vasara vēl īsti nebeidzas, tāpēc steigšos atkal izmantot iespēju paprātot par to, kas pašam prātā «niez». Par politiski un sociāli it kā maznozīmīgu lietu – cenām viesmīlības (ēdināšanas/dzirdināšanas) nozarē.
Valsts galva vakar uzaicināja Eviku Siliņu veidot valdību – līdz ar to var sākties valdības vairākuma oficiālā veidošana no tām piecām partijām, kuras Rīgas pils atzinusi par šādam mērķim derīgām.
Nu ko, vismaz Uldim Pīlēnam ticis mazs prieciņš – «tramvaju nenoķēru, toties sasildījos». Cilvēkam, kurš viņu neesot laidis Tiesu pilī (kurā kopš padomju laikiem turpina mitināties valdība), nu pašam nākas no tās izvākties.
Ir zāles, kas bīstamākas par sērgu, ko (it kā) ārstē. Tad kāpēc tādas lieto? Lai uz brīdi apspiestu slimības simptomus un mānītu sevi, ka viss kārtībā.
Skandāls, ko sacēla Latvijas Nacionālā teātra jaunā direktora Māra Vītola ienākšana tā sienās, varētu šķist vien izejmateriāls iedzeltenai sensācijai vai diskusijai kultūrziņās. Taču runa ir par valsts kapitālsabiedrību!
Eh, cik var malt par politiku... Tāpat tajā līdz augusta vidum nekas prātīgs (pat vispār nekas) īsti nenotiks. Pamēģināšu pastāstīt jums kaut ko sadzīviskāku, bet varbūt pamācošu, pārdomas rosinošu. Varbūt ne...
Jaunais Valsts prezidents ir tik atšķirīgs no rāmā ārlietu ministra, ka šķiet pat gluži vai cita persona.
Reizēm patiesība runā ne tikai ar bērna, bet pat ar augstskolas mācībspēka muti – tai negribot nosakot Latvijas šā brīža politiskās (ne)kultūras diagnozi.