Kad dabas māte, sūtot pāri Latvijai siltuma viļņus, pat ātrāk nekā valdība ar saviem lēmumiem steidz palīgā pašvaldībām un iedzīvotājiem pārdzīvot šo ziemu kaut cik vēl siltos mājokļos, mazinās arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) ministra Artūra Toma Pleša (AP) rūpes par līdzšinējo pašvaldību tālredzību vai tuvredzību siltumapgādes jautājumu risināšanā.
Lai vai kas un kā ir noticis, vēsturei vienmēr vispirms tīkami bijuši notikumus vai norises precīzi fiksējošie un salīdzināmie skaitļi.
Vasarā, jau pirms Jāņiem, Valsts zinātniskais institūts BIOR publiskoja aicinājumu iedzīvotājiem – dodoties pārgājienos gar upēm vai braucot laivās, iesaistīties unikālā sabiedriskās zinātnes iniciatīvā, proti, palīdzēt zinātniekiem saskatīt un izvērtēt dažādus ūdens plūdumam un it sevišķi zivju migrācijai traucējošus šķēršļus Latvijas upēs.
Atkal stāvam pie gada vārtiem pārdomās – kas paliks aiz tiem, kuri aizvērsies, un kas mūs sagaida, kad it kā pa nupat atvērtiem vārtiem dosimies lauku sētā, mājas pagalmā, parkā, tagadnē vai rītdienā. Savā būtībā gan vārti, vērti ciet vai vaļā, vienmēr ir tagadnē, jo, kad ejam tiem cauri, tas ir vien tā brīža mirklis, kura tūdaļ vairs nav un tāds nekad arī vairs nebūs.
Kāpjot pāri gada slieksnim, vienmēr gribas ticēt, ka jaunais būs labāks par aizejošo. Vispirms jau veselības un arī pārticības ziņā.
Kad gada krēslainākajās dienās prāts ilgojas pēc gaišuma, novēlu katram Ziemassvētku dāvanu maisā saņemt baltas domas par sniegu.
Piektdien pagāja gads, kopš vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra (VARAM) amatā stājās Artūrs Toms Plešs (A/P!).
Dikļu «Zemīšos» zem vai gadsimtu vecas tūjas, iespējams, arī šonakt siltu nakšņošanas vietu atradis bariņš stirnu un noteikti uz brokastīm barotavā jau ir salaidušās zīlītes vai konkurenti zvirbuļi.
Ceturtdien Saeimā bija balsojums, kuram var būt pat būtiska ietekme uz turpmāko tiesiskumu Latvijā. Tika balsots par Irēnas Kucinas apstiprināšanu Satversmes tiesas (ST) tiesneša amatā. Vajadzība pēc ST jauna tiesneša radās, jo līdzšinējai tiesnesei Sanitai Osipovai pilnvaru termiņš (10 gadi) bija beidzies jau augustā.
«Miers virs zemes. Un cilvēkiem labs prāts» – šie senākā kristīgās baznīcas dziedājuma noslēguma vārdi vispirms izsaka vēlējumu tiem, kas tic Dievam.
Šobrīd dzīvojam distancēti un daudzu cilvēku kopā nākšana pat brīvā dabā nav atļauta, tomēr kopš 2006. gada skanējušais, dabas draugus kopā saucošais mūziķu, mākslinieku un zinātnieku kopdarbs «Dabas koncertzāle» ir izskanējis arī šogad.
Bez svētku salūtiem, klusinātāk, nekā bija ierasts pirms dažiem gadiem, esam atzīmējuši Latvijas valsts dzimšanas dienu.
Dabas taku pārzinātāji vēsta, ka apmeklētāju plūsma tajās pēdējos mēnešos pieaugusi vismaz trīs reizes.
Kopš neatkarības atgūšanas, kad atsākām ar piemiņas pasākumiem un parādēm godināt Latvijas vēsturei tik izšķirošo cīņu dalībniekus, kā arī pašas valsts dzimšanas dienu, šis novembris paiet vai kā pats drūmākais.
Gluži vai pēc klimata glābšanas aktīvistu pasūtījuma, vai kā īpaši vēstneši pāri Skotijas pilsētai Glāzgovai, kurā jau otro nedēļu turpinās ANO klimata konference COP26, un pāri visai Eiropai cits aiz cita brāžas siltie Atlantijas cikloni.
Parasti tas ir pavasaros, kad pēc paliem vimbas pulcējas nārstot un makšķerniekiem ir iespējas pie laba loma tikt (vairāk par piecām gan vienā reizē ņemt nedrīkst).
Pastāv it kā satraukums, ka Latvijā mežus izcērt pārāk daudz. Taču pat pēc gauži vienkāršiem rēķiniem šobrīd mums mežu ir pat uz pusi vairāk nekā tā saucamajos Ulmaņa laikos, kad arī kokmateriālu eksports ieņēma vienu no svarīgākajām vietām valsts ekonomikā.
Rāmu gadu un pat visas dzīves tīkotāju cerības, ka vismaz pavasaros un rudeņos vairs nebūs jāgroza pulksteņi un atbilstoši tiem labu laiciņu jāpieregulē savi bioloģiskie ritmi un miega paradumi, kārtējo reizi tiek aizvējotas kā rudenī no kokiem norautas lapas. Atkal un nu jau trešo dienu arī Latvijā dzīvojam pēc tā sauktā ziemas laika.
Diennaktīs, kad noteikta vismaz 9 stundu gara mājsēde un līdz pat 15. novembrim nav iespējams pat bibliotēkā tikt, lai laika īsināšanai jaunāko skandalozā Indriķa Latvieša vai kāda politiķa memuāru grāmatu lasīšanai uz mājām dabūtu, atliek vēl cerēt, ka bez satraucošajām ziņām par Covid-19 televizorā arī kādu priecīgāku vēsti saredzēsim.
Ceturtdien bija pasākums, kurā finanšu ministrs Saeimā atgādāja nākamā gada budžeta likumprojektu. Jau vairāk nekā 20 gadus tas notiek diezgan teatralizēti, pat ar nelielu nenopietnību par nopietnāko — valsts vai svarīgāko dokumentu.