Katrs kaut cik pieredzējis pedagogs droši vien piekritīs, ka liela aplamība ir sākt vērtēt skolēna sacerējumu vai mājas darbu, pirms tas nav izpildīts līdz galam. Tā sakot, pirms nav pielikts punkts. Taču ko darīt, ja sacerējuma rakstītājs pats jau priekšlaikus pēc šāda vērtējumu uzprasās?
Kad noplok Covid-19 vīrusa draudi, aktuāla atkal kļūst smagsvara vilciena (ar tādu salīdzinu ATR) virzīšanās pa Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) un nu jau arī Saeimas noteiktajām sliedēm. Maz ticams, ka šo virzību, izskatot dažu pašvaldību iesniegumus, pilnībā apstādinās pat Satversmes tiesa.
Pēc dažām dienām apritēs divi gadi, kopš Valmierā pie Ģīmes dzirnavu dīķa un upītes tika atklāta Ģīmes dabas taka. Par to tās pirmajā gadā kaut dažus cildinošus vārdus centās pateikt vai katrs Latvijas masu medijs. Taču šovasar, kad vīrusa dēļ tūristu braucieni uz pasaules tālām zemēm bremzējas, aicinājumi, ka ikkatram dabas draugam, kurš to vēl nav paguvis, vajadzētu pastaigāties arī gar Ģīmes dīķi, tomēr ir pieklusuši.
Katram makšķerniekam ir savi dabas novērojumi un pazīmes, kad zivis varētu ķerties labi un ir vērts uz copi doties, vai arī kad cerības tikt kaut pie kāda loma ir gauži mazas un nav pat jēgas makšķeres auklu ūdenī slapināt. Tomēr ir dažas, vairuma makšķernieku akceptētas pazīmes, kad zivis ķeras (vismaz tām vajadzētu ķerties) nedaudz labāk nekā citkārt.
Kad 1934. gadā Eiropā tika realizēts viens no pirmajiem pasākumiem, kas saistīts ar putnu aizsardzību un pētniecību, tas tika sākts ar balto stārķu ligzdu uzskaiti.
Kuram gan uzņēmumā «Rūjienas saldējums», kad tur pirms nu jau vismaz diviem gadiem sāka ražot upeņu saldējumu ar no pasakas ņemtu vai starp citiem mīļvārdiņiem atrastu nosaukumu «Melnītis», nomodā esot, varēja ienākt prātā doma, ka viņi ar šo saldējumu ne vien Latvijā, bet arī valstīs, uz kurām šis gardums tiek eksportēts, popularizēs rasismu.
Visam ir sākums. Arī Vidzemes ceriņu dārzam, ko Zosēnu pagasta «Gaujas Murdēnos» veido Anita un Uģis Pīri.
Cerams, ka šonedēļ, varbūt pat jau šodien, kad Saeima turpinās strādāt pie likumprojekta «Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums» izskatīšanas galīgajā lasījumā, beidzot arī iedzīvotāji tiks pie kaut cik lielākas skaidrības, kāda turpmākajos gados būs viņu dzīvesvietas, īpašuma vai saimniekošanas vietas adrese.
Būs grūti vairs izpētīt, kurš valodnieks Latvijas visbezkaunīgākajai un rijīgākajai zivij kā elegantai dāmai vārdu izvēlējies sieviešu dzimtē – līdaka. Ir jau gan arī dainās «Ai, zaļā līdaciņa, nāc ar mani spēlēties…», taču varbūt pati dziesma ir pasvaiga, jo 16. gadsimta rakstos bieži šī zivs ir minēta kā «lideks», «līdaks», arī «līdacis».
Kad ceļojumos, meklējot vēl neredzētas vai maz redzētas vietas tepat Latvijā, iznāks arī līdz Burtniekam nokļūt, iesaku nepalaist garām izdevību tur palūkoties, novērtēt arī vienu no visbrīnumainākajiem kokiem – Dambju jeb Gravas dižozolu.
Kad gadās iegāzties bedrē un bedres malā stāvošais tā vietā, lai vismaz vaimanātu līdzi, vēl brīdina, ka bedre ir pat dziļāka, nekā sākumā izskatījās, iekritušais tā pārskaitīsies, ka pat padomos, kā tikt ārā, neieklausīsies.
«Nevajag mums tālēs dzīties,/ Laņģu klintīs apmaldīties/ Vēlreiz neprātīgi vēlos» – reiz rakstīju dzejolī. Distancēšanās pavasaris ir īstais laiks, lai līdz šim, drūzmēšanos vēl mazpiedzīvojušajam skaistumam «aizpēdotu». Pēdošana gan iznāk reāla, jo, sekojot norādes zīmei pie ceļa uz Lodes rūpnīcu, jau drīz vien taka aizlīkumo gar mālu ieguves karjeru.
Robežu atkalatvēršana starp Baltijas valstīm sabiedrības uzmanības it kā otrā plānā atstāj valdības redzējumu ekonomikas atdzīvināšanā. To pagājušajā nedēļā preses konferencē sniedza Ministru prezidents Krišjānis Kariņš un Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.
«Ne čiku, ne grabu, jau «labrīt» pie loga!» tāda prātā iezogas mīkla, uzzinot, ka, iespējams, jau šajā otrdienā Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas (ATR) komisija būs izvērtējusi visus likumprojektam uz trešo lasījumu iesniegtos 366 priekšlikumus.
Pie azartiskiem murķeļu (laikam gan precīzāk – bisīšu) lasītājiem noteikti var pieskaitīt valmieriešus Ingu un Gunāru Geduševus. Viņiem šogad pirmais vākums bijis jau 5. aprīlī, bet 30. aprīlī salasīts pilns ne vien lielais grozs, bet sēņu dabūšanai mājās nācies izmantot pat Gunāra kreklu. Inga piekrita dalīties savas ģimenes murķeļu gudrībās:
Kad 13. martā Saeima pēc piecas dienas ieilgušām debatēm, ārkārtējās situācijas dēļ opozīcijai un pozīcijai vienojoties par vēl neizskatīto priekšlikumu atsaukšanu, pieņēma «Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu» 2. lasījumā un «pret» bija nobalsojuši vien 12 deputāti, varēja domāt, ka viss ar šī likuma tapšanu un pašu administratīvi teritoriālo reformu nu arī tālāk aizies kā pa diedziņu.
Nu jau vairs nevienam nav jāatgādina, ka ar mērķi ierobežot Covid-19 izplatību valstī dzīvojam un arī vēl saimniekojam valdības izsludinātajā ārkārtas situācijā. Tā pašlaik līdz 14. aprīlim nosaka dažādus aizliegumus un arī ierobežo pilsoņu ne vienu vien līdz šim it kā pašsaprotamu rīcības brīvību. Likumā «Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli» līdz šim bija noteikts, ka Ministru kabinetam ir tiesības, ja nepieciešams, jau izsludināto ārkārtējo situāciju vienu reizi pagarināt, bet uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem.
Kad zinātnieki sāka noteikt Gada dabas simbolus īpašu vērību pelnījušām augu, koku, dzīvnieku, kukaiņu, sēņu sugām un citiem saudzējamiem biotopiem, pēc ģeologa rūjienieša Daiņa Ozola ierosinājuma tradīciju nominēt Gada ģeoloģisko objektu aizsāka arī Latvijas Petroglifu centrs.
Klāt pavasaris ar sulu tecināšanas trakumu, jo katrs sevi kaut cik cienošs, par veselību nopietni domājošs latvietis uzskata vai par pienākumu izdzert vismaz pāris litrus koku dāvātās dziras.
Lai gan pēc Saeimas deputātu un ministru pēdējo nedēļu rosības var rasties priekšstats, ka šobrīd varasvīru galvenās domas un lemšana saistās vien ar draudiem, nevar neatzīt, ka šī brīža situāciju dažas partijas steidz izmantot arī savu, sen jau deklarēto politisko mērķu sasniegšanai.