Viedokļi

Paškaitējums Latvijas reputācijai – mums pārāk svarīgajās «Briseles un vecās Eiropas» acīs – tika novērsts, daļai Stambulas konvencijas denonsētājiem sabīstoties no savas lielmanības radītā rezultāta.

Vakar savā ierastajā sešu kāju pastaigu vietā Karātavu kalniņa skvērā ieraudzīju divas, manuprāt, vidusskolnieces šūpojamies uz savus piecus metrus gara visai elastīga koka zara.

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča lēmums pārcelt jautājuma par Latvijas iespējamo izstāšanos no Stambulas konvencijas izlemšanu uz laiku jau pēc nākamās Saeimas darba uzsākšanas acīmredzami ir labākais no šobrīd iespējamajiem risinājumiem, kas vienlaikus mazina kaislības, kādas šī tēma uzjundījusi sabiedrībā.

Tie bija citi laiki, kad pusaudži centās savu kabatas naudu nopelnīt kolhozu tīrumos, biešu laukos vai siena vālos, kad par pārdevēju vai bērnudārza auklīti un audzinātāju varēja kļūt nepilngadīgie.

Klausoties un skatoties masu medijos informāciju par gluži vai histēriskajām aktivitātēm parakstu vākšanā par Stambulas konvencijas de iure statusa atstāšanu Latvijā, reizēm paliek iespaids, ka Saeimā ar nelielu, tomēr ar balsu pārsvaru viņnedēļ deputāti sadomājuši likvidēt teju vai pašu Satversmi un mūsu sarkanbaltsarkano lēmuši pārkrāsot citās krāsās. Satraukušies taču vairāk par 50 tūkstošiem līdzpilsoņu!

Ceturtdienas priekšpusdienā sēžu Saeimas žurnālistu istabā un rakstu šo tekstu. Aiz loga megafonā bļaustās «tradicionālo vērtību» atbalsta piketa – divi līdz trīs desmiti cilvēku ar karogiem un plakātiem – vadītāja.

Meklējot uz ātru roku, pirmajā piegājienā izdevās atrast vismaz 35 Halovīna tematikas pasākumus, kas paredzēti šodien visā Latvijā, bet ticamāk, ka skaits ir daudz lielāks.

Ātruma ierobežojuma zīme ar 30 apļa vidū, visticamāk, nav tā mīļākā autovadītājiem, jo prasa pat pilsētā daža laba ignorēto atļauto braukšanas ātrumu – 50 kilometrus stundā – samazināt vēl par 20 kilometriem...

Šā gada 18. oktobrī Latvijā tika ielikti pamati jaunam un – kā sola dibinātāji – arī viena mērķa sasniegšanai paredzētam («vienreizējas lietošanas») politiskajam spēkam.

Šonedēļ, visticamāk, Saeimā tiks pieņemts kardināls lēmums kāda starptautiska dokumenta sakarā.

Katrs cilvēkbērns agrāk vai vēlāk nonāk situācijā, kad nojauš – taisnības teikšana laikam gan nekādu labumu nedos –, vai pat saprot, ka patiesība iegrūdīs pa tiešo nepatikšanās.

Jau tā garajam pārmetumu un pretenziju sarakstam, kas man sakrājies pret visvaldošāko partiju Vienotība un tās premjeri, klāt nākušas jaunas dusmas: samāca tik’ puikas uz blēņām! 

Ir ziņa, ir sašutums, ir komentāri, bet tad vietā nāk cita ziņa. Ne velti arī mediju telpā atzīst, ka tā pati avīze dzīvo tikai vienu dienu.

Nesen gadījās pabūt tepat Valmierā kādā uzņēmumā, kura īpašnieks, kārtīgs benzīngalva vislabākajā šī vārda nozīmē, daudzus gadus pavadījis un joprojām – nu jau kopā ar abiem dēliem – vada Latvijas un Eiropas autotrasēs.

Oktobra pirmajā pusē tika secināts, ka jau šā gada martā valsts pārvaldes ietvaros izveidotā grupa birokrātijas mazināšanai ir sevi izsmēlusi, tamdēļ tai nepieciešams neatkarīgs vadītājs «no ārpuses». 

Viņš, kurš neticēja ne paradīzei, ne ellei, ne aizkapa dzīvei, ne kādiem pesteļiem, šonakt bija redzējis sapnī savu pirms dažām dienām mirušo dēlu, un pamostoties asaras viņam lija tik, ka nepaspēja tās ar plaukstu notraukt. 

Kā vienmēr, rudens atnes tumšākus vakarus, lapkriti un valsts nākamā gada budžeta projektu. Tas Saeimā katru reizi izraisa klaji nervozu – daž­kārt lielāku, dažkārt gaumes robežās savaldītu – rosību.

Viendien biju iepirkties maza izmēra veikalā, kurā bija gan parastās kases, gan arī kāda paš­apkalpošanās kase.

Nupat nedēļas nogalē Bauskas pusē laukos kādam saimniekam no mājām aizklīda trīs suņi un nonāca kaimiņa pagalmā, kur tika nošauti. Valsts policijā par notikušo sākts kriminālprocess par noziedzīgiem nodarījumiem pret vispārējo drošību un sabiedrisko kārtību. 

Rudens ir laiks ar ilgākām vai īsākām lietavām, kad laukos un šur tur varbūt arī piepilsētā līdz tam ikdienā lietoti ceļi daudzviet kļūst neizbraucami, tāpēc dažviet pat atlikušos pārsimt metrus līdz lauku mājai, pirtiņai vai vienkārši sakņu dārziņam nākas soļot kājām.