Bērni iemieso cilvēces cerības
Trūkst atbalsta audžuģimenēm, bet aizbildņiem un adoptētājiem tas ir pavisam niecīgs, lai neteiktu, ka valsts atbalsta vispār nav.
Katru gadu tiek apmācītas audžuģimenes, bet to nekļūst vairāk. Kopējais skaits pat krītas. Ir novadi, kuros audžuģimenes statusu ieguvušas piecas ģimenes, ir novadi, kur audžuģimeņu ir vairāk. Pozitīva tendence pēdējo trīs gadu laikā bijusi Rīgā. Bija 27 audžuģimenes, bet tagad 70. Kāpēc? Uzskatu, ka audžuģimenes jutās novērtētas. Bija projekti, atbalsta programmas, pašvaldība izprata šo pakalpojumu nepieciešamību.
Arī DI plānā naudas audžuģimeņu kustības attīstīšanai nav. Kopš 2005. gada valstī nav mainījies pakalpojumu klāsts, ko valsts nodrošina audžuvecākiem. Tas laikam nozīmē, ka valsts audžuģimeņu, aizbildņu vajadzību izprašanu un pakalpojumu nodrošināšanu likusi uz pašvaldību pleciem. Vai varam būt pietiekami optimistiski? Viss būs atkarīgs no katras pašvaldības vēlmes un ieinteresētības šo jautājumu izprast un atbalstīt.
Ir jāveidojas dialogam starp audžuģimeni, bāriņtiesu, sociālo pakalpojumu sniedzējiem. Novados, kur sadarbība ir laba, ir arī daudz veiksmes stāstu, runājot par audžubērnu veiksmīgu dzīves ceļu, attīstību. Audžuģimene viena nav cīnītāja, ir jābūt sadarbībai.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv