Kā ainas no nereālas filmas šķiet nesen televīzijas sižets par 1. septembri Kijevā. Tajā mazam zēnam jautāja, par ko viņš grib izmācīties. Atbilde bija skarba: «Par gudru virsnieku, lai reiz patriektu krievus no Ukrainas.» Pieļauju, ja līdzīgu jautājumu uzdotu kādam zēnam Austrumukrainā, viņš savukārt atbildētu, ka grib izaugt par karavīru, kas reiz sakaus ukraiņus.
Nu gluži kā agrāk populārajā Jura Kulakova dziesmā — tā par savu sadzīvi Valmierā, Diakonāta ielā 3, saka kāds no šī skaisti renovētā nama īpašniekiem, uzsverot, ka arī viņu dzīves vietā diemžēl nākoties visai skarbi saskarties ar pēdējo gadu problēmu — daudzdzīvokļu namu īpašnieku un īrnieku attiecībām.
Viena no pēdējo dienu aktuālākajām tēmām pasaulē un arī Latvijā ir Krievijas bruņoto spēku neoficiāls iebrukums Ukrainas teritorijā, lai sniegtu palīdzību tās austrumu prokrieviskajiem separātistiem, kuri, pateicoties šai palīdzībai, gūst ievērojamus militāros panākumus. Paralēli runām par jaunām sankcijām pret Krieviju un diplomātiskas izejas no Ukrainas krīzes meklējumiem aizvien skaļākas kļūst to analītiķu un ekspertu balsis, kuri apgalvo — Kijevas un Rietumu neveiksmes šajā frontē saistītas ar nepareizu situācijas Krievijā novērtējumu.
Septembrī, nu jau mazbērnus uz skolu vadot, man atmiņā gadiem cauri skan sentimentāla, mūsdienām nemoderna, reti kur un kad vairs dziedāta dziesma: «Dar' man, tēvis, pastaliņas». Vārdu autors tai nav zināms, tādēļ daudzos krājumos tā pieteikta par tautasdziesmu. Pirms gadiem šī dziesma bija diezgan populāra.
Eiropā bailes no kara sēž dziļā zemapziņā kā nevēlams pagātnes arhetips. Otrā pasaules kara krāsmatu smārds vēl kairina nāsis. Eiropā savelk sašutuma grimasi vai pārvelk segu pār galvu, kad CNN raida ziņas no Irākas, Sīrijas vai Afganistānas. Tas nav pie mums, pie mums tā nekad nenotiks. Kāds karš, kad jāmaksā hipotēka, jāskuj mauriņš, jāslimo par realitātes šova zvaigznēm vai jāuzlādē i-pods! NATO vairodziņš virs galvas, policijas telefons ārkārtas zvaniem, signalizācijas uz logiem un dubultā atslēga durvīs. Droši.
Nule kā Valmierā stājušies spēkā jauni saistošie noteikumi, kas nosaka nodevas iekasēšanas kārtību par suņu turēšanu pilsētas teritorijā. Tātad, ja jums ir četrkājainais draugs, turpmāk viņš jums izmaksās 12 eiro gadā. Divi suņi — 24 eiro, trīs — 36 eiro utt.
Vietējo preču patēriņa veicināšanas kampaņa, visticamāk, nespēs būtiski mazināt pārtikas ražotāju problēmas, ko rada Krievijas noteiktais embargo. Taču Latvijas sabiedrībai tā ir vērtīga iespēja uzveikt sava bezspēka apziņu, tagad noraugoties, kā Kremlis turpina padziļināt konfliktu ar Eiropu un Rietumiem, neizbēgami izraisot jaunu savstarpējo sankciju vilni.
Likteņa ironija: laikā, kad Eiropas Savienības un Krievijas domstarpību dēļ abu pušu pieņemtās sankcijas un bargie embargo dod triecienu pēc trieciena Latvijas eksporta tirgum un valdība, lai atbalstītu vietējos ražotājus, iedzīvotājus aicina izvēlēties Latvijas preci, uzņēmumus Laima, Staburadze, Staburadzes konditoreja un Gutta savā īpašumā iegādāties izvēlējusies Norvēģijas kompānija Orkla, kurai jau 10 gadus pieder konservu ražošanas uzņēmums Spilva un uzkodu ražotne Latfood, ko tautā pazīst pēc iedzīvotāju iecienītajiem Ādažu čipsiem.
Savulaik šo rindu autoram bija studiju biedrs no Kurzemes puses, kura aizraušanās ilgus gadus bija tolaik populārais kultūrisms, jeb vienkāršoti – muskuļu audzēšana harmoniskas miesas un gara uzturēšanai. Puisis ar labiem panākumiem pat piedalījās diezgan augsta līmeņa sacensībās, lai gan šis sports viņam bija tikai vaļasprieks. Jau studiju laikā viņš atvēra savu nelielu uzņēmumu kādu tur pakalpojumu sniegšanai un, cik zināms, ar panākumiem to vada joprojām, cita starpā būdams inteliģents un labestīgs cilvēks, jo miesas gabarītiem ar šīm īpašībām nav nekādas saistības.
Politika ir koncentrēta ekonomika, tāda biznesa esence. Politiskās laivas šūpošana daudziem biznesa cilvēkiem nozīmē grūtības, zaudējumus vai pat bankrotu. Dažiem uzņēmējiem politiskās pārmaiņas ir jaunu iespēju laiks un fantastiskas peļņas gūšanas brīdis.
Krievijas noteiktā embargo virknei pārtikas preču, kā arī pārtikas augsto cenu dēļ, pat salīdzinot ar tā dēvētajām bagātajām Eiropas Savienības (ES) valstīm, pēdējā laikā uzreiz vairāki politiskie spēki ir sākuši aktīvi atbalstīt ideju par samazinātu pievienotās vērtības nodokli (PVN) parasti piecu procentu apmērā pārtikas precēm vai vismaz daļai pārtikas preču, it īpaši ņemot vērā, ka šāds nodoklis ir spēkā lielākajā daļā ES valstu. Tajā pašā laikā ar nožēlu jāatzīst, ka šī šķietami vienkāršā un efektīvā iecere Latvijas apstākļos neko vairāk kā papildu problēmas nav spējīga radīt.
Korporācijas «GazEnergoStroi» iesniegtais projekts bijušā Valmieras gaļas kombināta teritorijas attīstībai neguva atbalstu Latvijas investīciju un attīstības aģentūrā, ES fondu programmā «Atbalsts ieguldījumiem ražošanas telpu izveidei vai rekonstrukcijai». Investors bija plānojis ieguldīt ievērojamus savus finanšu līdzekļus, kā arī gūt LIAA atbalstu projektam aptuveni 1,4 miljonu eiro apmērā.
Ja var ticēt reklāmām tālruņu grāmatās un ziņu portālos, Valmierā pašlaik ir tikai pāris nelielu uzņēmumu, kuru darbnīcās uz vietas pieejami atslēdznieku pakalpojumi, taču, ja kāds pēkšņi paliek ar saniķojušos atslēgu rokās pie aizslēgtām durvīm to vienā vai otrā pusē, tad gan tehniskā palīdzība ir pieejama tikai vienā no Valmieras uzņēmumiem, kura īpašnieki paralēli atslēgu darbnīcas pakalpojumiem reklamē arī cauru diennakti pieejamu SOS servisu. Apsveicama un visnotaļ noderīga lieta! Līdz brīdim, kad tu kā muļķis SOS saucienā paliec nesaklausīts.
Sakārtojot lielākus un mazākus Valmieras stūrīšus, bija cerība vienlaikus «noķert divus zaķus» — padarīt tos skaistākus un ne tik omulīgus grādīgo dzērienu mīļotājiem.
Mani pēdējā laikā māc nelabas aizdomas: vai tikai kāds nav īpaši ieinteresēts nodrošināt, lai šajā valdībā vienmēr kāds no trijiem Nacionālās apvienības ministriem nebūtu pilnvērtīgs balsotājs kabineta sēdēs?
Kad pirms 23 gadiem toreizējā Latvijas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu», daudziem, tostarp arī man, šķita, ka viss sliktais palicis pagātnē un turpmāk sekos tikai un vienīgi strauja augšupeja un attīstība, bet drīz vien izrādījās, ka brīvībai un neatkarībai nemaz neesam tik gatavi.
Nupat šovasar piedzīvojām vienu no pievilcīgākajiem Pasaules čempionātiem (PČ) futbolā tā pastāvēšanas vēsturē. Brazīlija visai pasaulei parādīja, ka futbola mīlestība šajā valstī ir visaugstākajā vērtē.
Lai noskaidrotu, izceltu un visādi stimulētu vietējos veselīga uztura ražotājus, Latvijas Ārstu biedrība sekmīgi sadarbojas ar Zemkopības ministriju, kuras speciālisti katru gadu mums iesaka, viņuprāt, piemērotākos pretendentus apbalvojumam. Tie parasti ir apmēram desmit dažādu lauksaimniecības nozaru pārstāvji, no kuriem tad Ārstu biedrības dietologi un citi speciālisti nosaka cienīgākos gada balvas ieguvējus.
Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām atlicis vairs tikai nedaudz vairāk nekā mēnesis, ir zināmi visi pretendenti uz simts gudro vietām, un nākas secināt, ka šīs vēlēšanas būs pirmās ļoti ilgā laika posmā, kurās balsotājiem nāksies iztikt bez pārliecinoša Laimes lāča. Lai arī uz minētās mītiskās radības statusu cenšas pretendēt uzreiz vairāki politiskie jaunveidojumi, tie sastāv galvenokārt no apburzītām, politisko cīņu vētrās daudzcietušām personālijām, kuras nu nekādi neatbilst priekšstatiem par brašiem stikla kalnā jājējiem un Laimes lāča dresētājiem.
Pagājušajā nedēļā noslēdzās ne vien Eiropas meistarsacīkstes vieglatlētikā, bet to pirmajā dienā tapa zināms, ka valdība tomēr nepiešķirs 2,7 miljonus eiro vieglatlētikas manēžas būvniecībai Valmierā, lemjot vēl kādu brīdi pagarināt Murjāņu sporta ģimnāzijas lēno agonēšanu.