Viedokļi

Kā rāda jaunākajā Dienas Biznesā publicētā diagramma, Latvija vakcinēšanās tempu ziņā joprojām pasaules mērogā velkas tālu astē – mūsu valstī administrēti 1,3 miljoni Covid-19 vakcīnu (līdz 23. jūlijam vakcinācija Latvijā bija veikta vairāk nekā 1,3 miljonus reižu, ietverot vakcināciju gan ar pirmo, gan otro vakcīnas devu), pilnībā vakcinēti tikai 33,5% sabiedrības. Aiz mums diagrammas sliktajā galā vēl tikai piecas valstis – Irāka, Igaunija, Baltkrievija, Afganistāna un Islande. Jāteic, raibs kokteilis no diktatūras un izteiktas trešās pasaules piederības līdz pat augsti attīstītai demokrātijai. Te gan jāpiezīmē, ka Latvija apsteidz šo kvintetu vien administrēto vakcīnu skaita ziņā, kamēr Islandē vakcinēti jau 70,6% sabiedrības, bet kaimiņvalstī Igaunijā – 39,4%. Vakcinēto procenta ziņā islandieši pirmie pasaulē – aiz viņu 70,6% tuvākie sekotāji ir Apvienotie Arābu Emirāti ar 62,7% un Izraēla ar 58%.

Latvijas publiskajā telpā it kā nemanāmi, taču tajā pašā laikā aizvien biežāk ir sākusi izskanēt dažādos formātos ietērpta ideja, ka mūsu valstij, Latvijas sabiedrībai kopumā vai kādiem «mums», lai kas arī slēptos aiz šī jēdziena, ir nepieciešama plaša un atklāta diskusija par to, kas mēs īsti esam un kurp ejam – kā valsts, kā šīs valsts pilsoņi u.c.

Vasarā, kad ierobežojumu dēļ daudziem ceļotgribētājiem ir nedrošība doties uz tālām zemēm, daudzi cenšas tepat Latvijā vēlreiz pabūt vietās, kurās ir iespējams ieraudzīt  kaut ko uzmanību piesaistošu. Par pēdējos mēnešos pieprasītu ceļojuma galamērķi atkal ir kļuvis Lībiešu krasts un Miķeļtornis. Te uz savas zemes mākslas darbu – brīvdabas instalāciju «Nekādu lībiešu nav» – izvietojis viens no Latvijā dzīvojošajiem pēdējiem lībiešiem, dzejnieks, mākslinieks un filozofijas doktors Valts Ernštreits. Objekts veidots kā draudīgs metāla būris, ko sedz ceļa zīmes ar nosvītrotiem vietu nosaukumiem lībiešu valodā

Skandāls ap plaģiātplākātiem, ko valsts pasūtīja vakcinācijas veicināšanai, ir pelnīti smags trieciens pa Daniela Pavļuta un viņa vadītās Kustības Par! reputāciju. Kritiķi pamatoti pārmet: partija ir neslēpti pārvēsta «savu» reklāmistu un piāristu apkalpotājā.

Reklāmas aģentūras Nord DDB Riga direktors Andris Rubīns vakar sakostiem zobiem – visādi izlokoties un citādi verbāli žonglējot – beidzot bija spiests atzīt (vienlaikus to "noraidot") acīmredzamo: Latvijā īstenotās kampaņas "Bez cīņas nav uzvaras" plakāti būtībā ir tādi paši kā ASV, Vācijā, Skotijā, Austrālijā un citviet pasaulē izmantotie vizuālie materiāli. Savā ziņā arī tie ir "nošpikoti" no hrestomātiskā amerikāņu kara (1943) plakāta «We Can Do It!» (Mēs to varam!)*

Tajā jauna sieviete uzrota darba kombinezona piedurkni, izrādot apņēmību stāties armijā iesaukto rūpnīcu strādnieku vietā. ASV militārā rūpniecība balstījās uz miljoniem vakardienas mājsaimnieču, kuras ar entuziasmu un atbildību veica uzticēto darbu. (Karam beidzoties, viņas tūlīt tika masveidā atlaistas – demobilizētos karavīrus nedrīkstēja atstāt bezdarbniekos!)

Ir vasara, un Latvijā cilvēki atkal jūtas samērā brīvi –  veikalos gan joprojām iet tikai maskās, bet pārējā laikā jau pošas dažādiem izklaides pasākumiem un daļa nedziedināmas tūrisma ligas apsēsto spriņģo pa pasauli kā no ķēdes norāvušies... Daļai sabiedrības, īpaši tiem, kas, sazvērestības teorijas sociālajos tīklos salasījušies, kovida pandēmijas diktēto uztver kā uzbraukumu viņu svētajām cilvēktiesībām, patlaban jūra atkal šķiet vairs pat ne līdz ceļiem, bet jau zem potītēm.

Lai ko sludinātu antivakseri, vīruss joprojām brīvdienas nav paņēmis, un no oriģinālā Covid-19 un jau vairākiem tā mutantiem vispirms mūs tomēr sargā vakcinācija. Patlaban Latvijā pirmo vakcīnas devu saņēmuši apmēram 40% iedzīvotāju, bet vakcinācijas procesu noslēguši virs 34%. Ja pilnībā vakcinētu iedzīvotāju īpatsvars tikai nedaudz pārsniedz pirmo poti saņēmušo īpatsvaru, tad tas ir tāpēc, ka Johnson&Johnson nepieciešama tikai viena deva, pēc kā cilvēks uzskatāms par pilnībā vakcinētu. Starp citu, tieši ar tādu poti bruņots, uz Tokijas olimpiskajām spēlēm dosies  Valmieras olimpietis soļotājs Arnis Rumbenieks, kuram tā būs jau trešā olimpiāde. Tiesa, Japānas olimpisko spēļu realizācija tomēr atrodas zem kovida pandēmijas Dāmokla zobena, nedod Dies, ja spēļu dalībnieku vidū sāksies masveida inficēšanās, tad nav izslēgta pat šī pasaules masveidīgākā sporta foruma apstādināšana... Un tobrīd vismazāk kāds muldēs par cilvēktiesībām, tad visu izšķirs šaurais naža asmens starp cilvēka veselību un slimību vai vēl ko ļaunāku!

Japāna no Latvijas tālu, taču tāpēc jau nedomāsim, ka dzīvojam nupat atkal kā Dieva ausī... Imunitāte pret kovidu joprojām valstij un valdībai aktualitāte Nr.1, tā tam vienkārši jābūt! Tiesa, ar vakcinēšanos vairs mums tik raiti neiet kā maijā, taču process uz priekšu virzās. Visaugstākie vakcinēšanās rādītāji līdz šim Latvijā bijuši nedēļā no 24. maija, kad vidēji dienā tika vakcinēti vairāk nekā 16 tūkstoši cilvēku, bet 28. maijā mūsu valstī uzstādīts vienā dienā vakcinēto skaita pirmrekords – potes saņēma 24600 cilvēki! No 10. maija četras nedēļas pēc kārtas Latvijā katru nedēļu tika vakcinēti vairāk nekā 100 tūkstoši cilvēku. Žēl, bet kopš vasaras sākuma šie rādītāji krītas, cik toreiz vakcinēja vienā dienā, tik šodien vairs nespēj pat visā nedēļā...

«Vācu valodā nav vārdu, lai precīzi pastāstītu, kas šeit ir noticis,» – tā svētdien pēc negaidīto un katastrofālo plūdu izpostīto federālo zemju apmeklēšanas teica Vācijas kanclere Angela Merkele. Viņa tūdaļ arī nešaubīgi pauda piekrišanu zinātnieku jau izteiktajiem pirmajiem secinājumiem, ka notikušais ir globālās sasilšanas reālas sekas, kas nu postoši skārušas arī Eiropu un Vāciju. Vācu valodā vārdu šo postījumu raksturošanai vispirms jau laikam gan nevar būt tādēļ, ka šī karus piedzīvojusī, pēc tiem atlabusī un mūsdienās sakārtotības un infrastruktūras ziņā precīzi izveidotā gandrīz vai paraugvalsts nekad tādus dabas radītus postījumus nav piedzīvojusi. Pat vēsturē pirms ķeizara Vilhelma laikiem. Ir pa reizei pēc ilgstošām lietavām plūdos no krastiem izgājusi Elba, Reina, it sevišķi Donava. Taču šoreiz, kad Vācijā divās dienās nolija 148 litri uz kvadrātmetru (jūlija mēneša norma ir 80 litru uz kvadrātmetru), plūdi sākās arī tajās federālajās zemēs, kuras ir tālu no lielajām upēm un kuru iedzīvotāji pat senatnē neko tādu nebija piedzīvojuši. Viņi gan pilsētiņas, gan mājas gadu simtiem bija veidojuši, būvējuši it kā tik drošās vietās, kurās jebkādas plūdu iespējas pat nebija iedomājamas. Bet notika it kā pat neiespējamais, un katastrofālajos plūdos ir iznīcināta vairāk nekā puse vienai no Vācijas visapdzīvotākajām, bagātākajām federālajām zemēm – Ziemeļreinai -Vestfālenai, kur cietuši šīs zemes 53 apgabali. Postījumi nodarīti arī citām zemēm.

Zinātnieki šādu dabas katastrofu skaidro ar to, ka milzīga anticiklona mala ilgāk nekā jebkad agrāk šovasar noturēja vēsa gaisa ieplūšanu Eiropā no ziemeļiem. Siltais klimats (pat Norvēģijas ziemeļos termometra stabiņš vairākkārt pakāpās virs + 30 grādu atzīmes) kausēja polāro ledu, iztvaikoja un atmosfērā pacēlās milzīgas ūdeņu masas. Tikuši pāri anticiklona robežai, mākoņu virpuļi tās izgāza, kur nu katram trāpījās un bija radušies lietus gāzēm visatbilstošākie apstākļi. Šoreiz visvairāk trāpīja Vācijai.

Bet zinātnieki jau tagad nešaubīgi paziņo, ka, nesamazinot globālo sasilšanu, neprognozējami, gluži negaidīti postījumi Eiropā arī citur var atkārtoties arvien biežāk un, iespējams, jau katru gadu. Jautājums būs vien, kurai valstij tie trāpīs nākamreiz un cik traģiski.

Līdzīgi kā iepriekšējo reizi, atkal vēlos akcentēt problēmu, kas skar Valmieras pilsētvidi. Šoreiz fokusu  vēršu uz atkritumu piesārņojumu un to atrašanos ne tur, kur tiem jābūt. Pēdējo mēnešu laikā šī problēma īpaši aktualizējusies, jo pandēmijas iespaidā radušies vairāk atkritumu. Tas skaidrojams ar to, ka ēdiens tika izsniegts līdzņemšanai vienreizējos trauciņos vai papīra maisos.  Iespēja ēst terasēs uz vietas atgriezta tikai nesen, un tāpat ne visi to izmanto arī tagad.

Kamēr antivakseri un viņu propagandas nožēlojamie upuri Latvijā gāž apkārt interneta portālus un sociālos tīklus ar anonīmiem draudiem šai un jau pat nākamajai Saeimai, pēdējiem vārdiem gānot Krišjāņa Kariņa valdību, kura izmisīgi meklē labākos ceļus uz nevakcinētās sabiedrības prātiem, lai rudenī, iespējams, trešo pandēmijas vilni sagaidītu ar pret kovidu drošiem kadriem valstiski svarīgās jomās, tikmēr uz ekonomikas skatuves mūsu valstī turpinās kāpšana uz grābekļiem...

Tas nu ir noticis. Administratīvi teritoriālā reforma reizē ar jaunievēlēto deputātu sanākšanu uz pirmajām domes sēdēm un vadošo amatpersonu ievēlēšanu vairumā pašvaldību ir kļuvusi reāla, beidzot sāk pati savu dzīvi.

Administratīvi teritoriālā reforma ir kļuvusi par parunā piesaukto bumerangu, kas, pavirši izmests, trāpa pašu metēju. (Cik zinu, praksē tā īsti nenotiek.) Politiķi, kuri pērn tik pašapzinīgi iedarbināja šī procesa «dzirnavas», paši riskē pēc 15 mēnešiem tajās tapt samalti.

Vakar un šodien Latvijas Valsts prezidents Egils Levits  pēc Austrijas prezidenta ielūguma Vīnē piedalās starptautiskajā klimata samitā Austrian World Summit 21. Pie nopietniem mūsu valsts pirmās personas sarunu partneriem diskusijās Austrijas galvaspilsētā pieskaitāmas tādas pasaules mēroga autoritātes kā ANO ģenerālsekretārs Antonio Guterrešs un Vācijas kanclere Angela Merkele, taču Vīnē, protams, gatava savu krietni vien kovida dēļ pabālējušo zaļās mesijas tēlu spodrināt arī vides aktīviste ar nepabeigtu vidējo izglītību no Zviedrijas Grēta Tunberga...

Pavisam neilgi pirms Līgo svētkiem tika paziņots Satversmes tiesas (ST) lēmums lietā, kurā bija apvienotas visas atlikušās (kopskaitā 14) prasības par to, ka administratīvi teritoriālā reforma neatbilst Satversmei. Divas no prasībām tika atzītas par pamatotām, un attiecīgi tagad Saeimai nāksies domāt, ko iesākt ar diviem novadiem – Ilūkstes un Ozolnieku, kuru pievienošana attiecīgi Augšdaugavas un Jelgavas novadiem ir kļuvusi nelikumīga, radot arī vēl citus jautājumus.

Nedēļas nogalē atpūšoties pie jūras, pavēroju vairākas ģimenes, kā vecāki sarunājās gan ar maziem bērniem, gan ar lielākiem – gadu ziņā. Līdz ar to aizdomājos, kādi šie bērni būs, kad kļūs pieaugušie un kad pašiem būs bērni, un kādas būs viņu savstarpējās attiecības gan ar vecākiem, gan ar bērniem. 

Līgo svētki un Jāņi Eiropas mērogā nav tik populāri, lai tos arī citur vai veselu nedēļu svinētu, kā šogad pie mums. Citās Eiropas valstīs dažādās iestādēs un varas institūcijās darbs turpinājās ierastā ritmā, pēc iepriekš jau saskaņotiem plāniem.

Zinu, ka daudziem cilvēkiem maks ir viena no tām lietām, kurā glabājas teju visa dzīve – bankas kartes, dažādu veikalu lojalitātes kartes, identitātes karte, pat veselības apdrošināšanas polises un tā tālāk.

Šā gada 1. jūlijā stāsies spēkā izmaiņas sociālās apdrošināšanas iemaksu sistēmā, atbilstīgi kurām turpmāk visiem nelielu ienākumu saņēmējiem nāksies veikt sociālās iemaksas vismaz no minimālās algas. Reformas ietvaros, protams, ir paredzēti arī izņēmumi, tomēr kopumā tiek lēsts, ka tā attieksies uz aptuveni ceturtdaļmiljonu strādājošo, kuri saņem pieticīgu atalgojumu vai strādā dažādos nestandarta nodokļu maksāšanas režīmos – kā pašnodarbinātie, autoratlīdzību saņēmēji u.c.

Kurš te raudāja, ka vasara nenāk ne lūdzama? Nupat visu iekavēto Māte Daba atdod ar uzviju, gluži tāpat kā ar iepriekš apmaksātajām vakcīnu kravām, kuras, šķiet, nupat Latvijas dienišķo pieprasījumu pārsitīs vismaz dubultā. Krīt temperatūras simt un vairāk gadus nostāvējušies rekordi, pļavās smaržo siens, katrā sevi cienošā ūdenstilpē ar dronu iespējams saskatīt veselu baru pelst gribētāju – spīd koši peldkostīmi un arī pa dažam, lai piedots, plikam dibenam... Un visiem pa vidu suņi, lieli un maziņi, peldētāji un tikai bradātāji. Jo saulei nupat piegriezies aiz mākoņiem slēpties, tā griež no visa spēka, močī karstumu mums visiem pāri tā, ka maz neliekas!

Kaut arī Saeimas pavasara darba cēliens (sesija), kā ierasti, izskan vasaras saulgriežu gaisotnē, Valsts prezidents, uzrunājot parlamentu, ļoti atgādināja Ziemassvētku vecīti.

Pēc 1. jūlija būs jāseko līdzi situācijai! Mums ir ievērojami atbalsti, kas jau šobrīd funkcionē cilvēkiem, kuri vēlas savā dzīvē un profesionālajā darbā kaut ko mainīt. 

Pārfrāzējot Mārtiņa Rītiņa leģendāro teicienu – kas var būt svarīgāks par šo! Protams, par vakcinēšanos pret Covid-19. Šobrīd ar pilnu atbildību pret valsti un sev apkārtējiem varu teikt, ka esmu saņēmis abas potes. Lai nu paliek vakcīnas marka, ko tur kādam pasaules farmācijas monstram vēl lieku reklāmu taisīt...