Latvijas hokeja valstsvienības vēsturiskais panākums – pasaules čempionātā pirmoreiz izcīnītās bronzas medaļas, kuras līdzjutēju acīs ir līdzvērtīgas pasaules čempionu titulam, – un attiecīgi vēlme nosvinēt šo sasniegumu un sagaidīt mājās savus varoņus «pēc pilnas programmas» vienlaikus radīja arī zināmas problēmas ne vienam vien darba devējam.
Atbildību par izdarītu ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu, izmantojot nomas auto, vajadzētu uzņemties transportlīdzekļa vadītājam, tomēr Latvijā šī atbildība joprojām tiek nodota auto nomas uzņēmumiem.
Rīt Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Ne visās valstīs tā ir tieši 1. jūnijā, bet lielākajā daļā gan, pie kuras pieskaitāma arī Latvija.
Kas notiek, kad komanda ir vienota šķietami nesasniedzama mērķa sasniegšanai, pat tie, kuriem par kopīgiem mērķiem un hokeju ikdienā ir maza interese, redzēja svētdien Tamperē.
Ģimene ir visam pamats. Tur bērns ne tikai iemācās ēst ar karotīti un spert pirmos soļus, bet arī iemācās mīļumu, gādīgumu un ģimeniskumu. Iemācās patstāvību un respektēt arī citus.
Paldies D#vam, jau nākamo trešdien būs beidzies politiskais vājprāts un vispārējais stulbums, ko aizsāka Ulda Pīlēna lielummānija un vienotībnieku vēlme «izlaist no viņa gaisu». Mani nervi vairs to netur.
Nākamajā nedēļā ir 1. jūnijs, un tā pasaulē tiek atzīmēta kā Starptautiskā bērnu aizsardzības diena.
Jau nākamnedēļ Saeimā ir gaidāmas Valsts prezidenta vēlēšanas (vai vismaz – to pirmā kārta), apkārt kurām likumsakarīgi virmo aizvien lielākas politiskās kaislības.
Lielākoties ēdienu gatavoju tā, lai var paēst vakariņas un nākamajā dienā uzsildīt pusdienās.
Maija nogale solās būt karsta arī politiskajā un Latvijas starptautiskā tēla veidošanas nozīmē. Proti, trešdien Eiropas Padomes (EP) (Council of Europe) valstu līderu 4. samitā Reikjavīkā Latvija uz 6 mēnešiem no Islandes pārņēma EP Ministru komitejas prezidentūru. Samitā piedalījās arī Valsts prezidents Egils Levits.
Jāņonkulis sāka celt māju vēl dziļos padomju laikos. Cēla un cēla, cik nu bija tās rocības, laika un spēka.
Premjerpartija ir Latvijas sabiedrību ierāvusi ļoti nopietnā eksperimentā. Tā sekas būtu nācijas ielūkošanās savā spoguļattēlā, kas varētu mums likt, mazākais, ieraudzīt nebūt ne savus daiļākos vaibstus.
Šobrīd Ukraina tādā vai citādā veidā turpina savu varonīgo cīņu. Mēs, protams, ceram, ka tas kaut kādā veidā beigsies ar Ukrainas pastāvēšanas turpināšanu.
Ir vēl arī citas svarīgas lietas mūsu dzīvē bez Stambulas konvencijas ratificēšanas. Piemēram, pasažieru pārvadājumi. Esmu gandarīts, ka VTU Valmiera pēc ilgas un smagas cīņas konkursā par desmitgades pasažieru pārvadājumiem godam vinnēja savu dzimto loti – iespēju turpināt darbu mūsu reģionā, kur tas godprātīgi darīts jau desmitiem gadu.
Valsts eksprezidents Valdis Zatlers intervijā Latvijas Radio raidījumam «Laikmeta krustpunktā» nesen izteicās, ka Latvija ir «pārregulēta valsts», nodēvējot birokrātiju par galveno valsts pārvaldes problēmu.
Noslēgusies brīvprātīgā pieteikšanās valsts aizsardzības dienestā – vēlēšanos to pildīt apliecinājuši 488 jaunieši, pieliekot punktu spriedelējumiem par šī dienesta lietderību vai nelietderību – Krievijas iebrukums Ukrainā ir parādījis mūsu austrumu kaimiņa īsteno seju, kurā neatrast nevienu cilvēcīgu vaibstu.
Nedēļā, kad uzzinājām negaidītus jaunumus Valsts prezidenta vēlēšanu sakarā, Eiropas Parlamenta (EP) deputāti Strasbūrā trešdien sešus gadus pēc parakstīšanas beidzot apstiprināja visas Eiropas Savienības (ES) pievienošanos Stambulas konvencijai.
Likt vienam cilvēkam vilkt vai stumt lielu organizāciju, gaidot izcilus rezultātus, nav ne taisnīgi, ne arī nepieciešams.
Lai gan esmu izteikts suņu cilvēks, vienmēr ar aizdomām skatos uz saimniekiem, kas saka: ai, mans sunītis jau nekož!
Tagadējais Valsts prezidents 31. maijā paredzēto cīņu ir uzdevis. Plašajā skaidrojumā, kāpēc tā, iztrūka vien lēmumu radījušo cēloņu būtība – «ar diegiem nav aršana».