Valmierietis

Tirgošanās ir pastāvējusi jau sen. Kad notikusi pirmā preču apmaiņa, nav zināms. Varam ar to tikai spekulēt. Tomēr, kā pakāpeniski veidojies tirgus, varam izsekot līdzi, ieskatoties Valmieras tirgus vēsturē.

«Es nevaru sevi iedomāties bez šīs skolas. Droši vien, ka vajadzīgs laiks,» ir vaļsirdīga Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas direktore Agita Zariņa- Stūre. Viņa pati šeit ieguvusi vidusskolas izglītību, tad atgriezusies, lai strādātu par skolotāju, un aizskrējuši arī 16 gadi direktores amatā.

Latvijas Republikas pirmās neatkarības laikā zināmu popularitāti bija ieguvis mākslinieks Ludvigs Knospiņš, kura naivi romantisko un apbrīnojami skaisto gleznu izteiksmība balstīta statiskās tradicionāla reālisma formās. Liela daļa Ludviga Knospiņa dzīves un mākslas perioda aizritēja Daugavpilī, bet paveikto nozīmīgu dara arī ar Valmieru un tās apkārtni saistītie dzīves un mākslas notikumi. Iztiekot bez plašākiem skaidrojumiem, viņš dažādos laikos vienmēr minēts kā viens no Teodora Ūdera skolniekiem. 

No apbrīnojama smalkuma rudens rasas pilnā purva zirneklīša tīklā līdz jūras skarbajam tuvumam, no ēteriskas mūziķes līdz šķelmīgam makšķerniekam... Kultūras centrā foto kopas «Valmieras atspulgs» darbu izstādē «Mēs šeit dzīvojam» greznojas šīgada raža, un kopas vadītājs Aleksejs Koziņecs labprāt stāsta par  savējiem. Deviņpadsmit autori un autores, profesijas visdažādākās, atšķirīgs vecums, bet Valmiera mīļa visiem, kaut gan fotogrāfi, kas šajā brālībā atraduši domubiedrus, dzīvo arī Mazsalacā, Rubenē, Rūjienā, Naukšēnos un citviet Vidzemē.

2022. gadā luterāņi mūsu valstī atzīmēja vairākas nozīmīgas jubilejas: 500 gadus, kopš luteriskā Reformācija sāka nostiprināties tagadējā Latvijas teritorijā, kā arī apritēja 100 gadu Latvijas evanģēliski luteriskajai Baznīcai (LELB). 

Nu jau vairs nav jābrīnās, kāds sakars izcilajam latviešu gleznotājam Niklāvam Strunkem ar mūsu Vaidavu.

Šajās jaunajās, trauslajās sievietēs ir kāds noslēpums, — apmēram tā varētu nodomāt  ne viens vien valmierietis, pamanot abas dāmas. Rakstnieces, dvīņumāsas MADARA un AGNESE RUTKĒVIČAS mūsu pilsētā nedzīvo ilgi, tikai gadus astoņus, bet no sirds to iemīlējušas. Visvairāk, protams, Valmieras teātri, precīzāk, cilvēkus tai ēkā, kas tagad guļ drupās un gaida atdzimšanu. Jo viņas te jūtas piederīgas.

Septembris nāca ne tikai ar pirmajām salnām, bet arī ar brīnumjauku pārsteigumu. Mēs, AS VALMIERAS STIKLA ŠĶIEDRA veterāni, saņēmām ielūgumus tikties uzņēmumā. Tas radīja satraukumu un pārdomas. Ikdienā, protams, tiekamies ar uzņēmuma cilvēkiem — tur strādā mūsu paziņas, kaimiņi, arī jaunā paaudze. Taču redzēt visu savām acīm, dzirdēt par paveikto un nākotnes iecerēm — tas ir kas cits.

Rudens ir ābolu laiks, ražas laiks. Runājot līdzībās, Valmierā finišam tuvojas ražena darba cēliens ēkā jeb pat veselā ēku kompleksā Palejas ielā 5, kur mājo pilsētas pirmsskolas izglītības iestāde Ābelīte. 

Kā citai dāmai acu ēnas vai lūpu krāsa, tā viņai rokassomā vienmēr glabājas dārza šķēres, kādreiz arī zāģītis. Pa Valmieru ejot, nekad nevar zināt, vai kādubrīd nevajadzēs kaut ko pielabot, nofrizēt:  Dzintra ikbrīd jūtas atbildīga par to, kāda ir pilsētas vasaras rota. Oficiāli viņa ir «Valmieras Namsaimnieka» ainavu būvtehniķe, sirdī — vienkārši Dārzniece. 

Par Latvijas grāmatniecību 20. gadsimta 20. un 30. gados nav daudz pētījumu. Šādu atziņu sastopam literatūrā, kur vienlaikus tiek arī uzsvērts, ka starpkaru periodā izdevējdarbībai Latvijā bijuši lieli panākumi.1

«Valmieras pārejai praktiskas nozīmes nav. Bez nopietnas nepieciešamības nav ieteicams mūsu ceļu atkārtot. Pārejas grūtības: ļoti smags 2 B vai varbūt 3 A. Grupa noeju līdz morēnai veica 6,5 stundās. Pie bagātāka inventāra nodrošinājuma var iziet 3 – 4 stundās.»

Igauniete Hille

Ticu liktenīgām nejaušībām, dzīvē satiktiem viediem cilvēkiem, kuru uzskatos, viedoklī jāieklausās.

Kas ir vēsture?

T. Plašākajā nozīmē — viss, kas ar mums noticis. Individuāli, ar valsti, ar tautu kopumā.

3. turpinājums. Sākums 27.aprīļa, 25. maija un 29. jūnija “Valmierieša” numuros.

Domas par viesturiešu tā saucamo Zelta fondu dziļi aizskar līdzgaitnieku sirds stīgas. Šo domubiedru komandu veidoja direktore Vera Kupča, kurai šogad simtā jubileja.

Ko par kustību un ceļu domā (un dara!) valmierieši  RITMA  un AIVARS CEPĪŠI, mūziķi, mūzikas skolotāji un aktīva dzīves­veida cilvēki?

Stāsta RITMA PĒTERSONE-CEPĪTE.

Jubileju nesvinot

Pēc mūža 80 gadiem jābūt laimīgam par katru ilgāk nodzīvotu dienu. Tā daudzkārt dzirdēts, lasīts. Un pēc 80 pagājušas ļoti daudzas diennaktis. Ne visas bijušas laimīgas tajos piecos gados. Daudzas pat ļoti skumjas, jo vadītas arī Stradiņa, Vidzemes, Gaiļezera  slimnīcā. Vismaz divreiz esmu bijis tuvu Aiziešanai.

Kā zināms, Valmieras Gaujas krasta vidusskola–attīstības centrs ir vienīgā izglītības iestāde Latvijā, kas nodrošina pēctecīgu speciālo izglītību bērniem ar dzirdes traucējumiem trijās izglītības pakāpēs - no pirmsskolas līdz vidējai izglītībai.

Apmēram 30 gadus zinu tevi jau kā stabilu vērtību vietējā sabiedrībā. Pieļauju, ka bērnībā tomēr nebiji starp pašiem pareizākajiem Valmieras puikām?