Mēs esam netālu no Valmieras, kur trīsdesmitgadīgi bērzi un egles apliec plašu zālienu ar mūsdienīgu, atturīgi elegantu dzīvojamo māju. Arhitekti ILZE un JĀNIS NEIDERI to iecerējuši un būvējuši savai ģimenei, kurā aug pieci bērni. Jāņa vecāki dzīvo netālu, šodien kārtējo reizi viņi bijuši šeit pie jaunajiem un atvadās, tā mums iznāk brīdis sarunai, ko nepārtrauc ne mazās, draudzīgās balstiņas, ne tuvo autoceļu trokšņi.
Es labprāt apmeklēju autosporta pasākumus – auto ralliju, driftu. Man arī patīk apmeklēt teātra izrādes un koncertus, – tāda pastrupa ir Vētras atbilde uz jautājumu, ko viņš dara tad, kad nav direktors.
Kā jūs iepazīstinātu ar sevi?
Es dienu Nacionālo Bruņoto Spēku sauszemes brigādē Ādažos un esmu brīvprātīgā valdes locekle Latvijas Skautu un gaidu centrālajā organizācijā, divus gadus tajā biju valdes priekšsēdētāja.
Latviešu valodas aģentūras projektā mācām latviešu valodu diasporas bērniem visā pasaulē. Darām visu to pašu, ko skolotāji skolās: tematiskie plāni, stundu vadīšana, saziņa ar skolēnu vecākiem un citas lietas.
Neaizmirsīsim, ka Māris bija viens no Atmodas līderiem Mazsalacā 80. — 90. gados!
Sabiedriskās zinātnes veidošanā var piedalīties ikviens, kurš nav saistīts ar zinātni, šo procesu vispārējā nozīmē skaidro vecākā bibliotekāre Svetlana Jodo. Tā ir pētniecības prakse ar sabiedrības līdzdalību, jo par brīvprātīgo var kļūt jebkurš interesents.
Par bērniem māte saka: viņos arī ir ceļotāju gēns. Melngāršu ģimene pasaulē redzējusi jau ļoti, ļoti daudz un turpina visi kopā to iepazīt, arī jau šogad. Bet saruna ar Valmieras tehnikuma direktori VINETU MELNGĀRŠU būs par darbu, pedagoģiju un nākotni. Savas baterijas viņa uzlādējot darbībā, kustībā un visā, kas dod brīvības sajūtu.
Rozes diena pulcēja kuplu pulku interesentu kopā ar Forumu LĪDERE un Zonta klubu Valmierā.
No pagasta bibliotēkas līdz citizen science
Zinātniskais darbs, ko veic plašas sabiedrības pārstāvji, bieži sadarbojoties ar profesionāliem zinātniekiem un zinātniskām institūcijām vai to vadībā, — tā Oksfordas angļu valodas vārdnīca definē amatierzinātnes (citizen science) jēdzienu. Eiropas Komisija skaidrojusi: iedzīvotāji var piedalīties šajā pētniecības procesā dažādos veidos — kā novērotāji, kā finansētāji, viņi var analizēt datus vai paši tos ražot.
Arī tas, ko sauc par skaistu un labu, ir tāds tikai tad, kad iztur pētīšanu, – jau pirms simt gadiem rakstīja kāds gudrs latvietis, dzejnieks, kurš tāpat kā vēlāk Imants Ziedonis aizrāvās ar pētniecību, vēsturi.
Kad Valmieras 5.vidusskolas mājas lapas aptaujas veidotāji lūdza skolotāju LĪGU KLIESMETI pabeigt teikumu «Es mīlu...», viņa atbildēja bez minstināšanās: DZĪVI.
Rudenīgam lietum ik pa laikam uzlīstot, sestdien Latvijā daudzi dažāda vecuma ļaudis piedalījās nu jau tradicionālajā Pasaules diktāta rakstīšanā – kā vēsta mediji, vairāk nekā pusotrs tūkstotis cilvēku.
Pēdējā laikā, kad novada domes dzimtsarakstu nodaļā atgriežas laulātie, kuri te jau pabijuši pirms desmit gadiem savās zelta kāzās, nākas redzēt patieso saviļņojumu, kas plūst no šiem cilvēkiem.
Sacīkšu braucējs — pedagogs
Latvijas Ūdens motosporta federācijas simboliskajā Goda zālē atrodams gan Valentinoviča, gan Mazsalacas novada vārds — par ieguldījumu ūdens motosporta attīstībā Latvijā. Palasīsim.
Bērnībā izjutusi lauku burvību, ieguvusi nopietnu profesiju un vada cienījamu kolektīvu — daļu no mūsu Nacionālā arhīva.
Tev ir mīļākās bērnības atmiņas? (Varbūt arī ne-mīļākās?)
Laiks atstāj iespaidu uz atmiņām: bērnības sajūtas, pirmie skolas gadi izgaismojas jo spilgti sarunās ar laikabiedriem, draudzenēm un radiniekiem.
Viens otram jāvārdu viņi teikuši pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem, un tagad MĀRA un ANDRIS OZOLI ir viens no mūsu novada Zelta pāriem.
Valmieriešu VIJAS un ARNOLDA BERIŅU kopējais dzīves ceļš ietiecies tai skaistajā posmā, ko apzīmē ar cēla dārgakmeņa vārdu: viņu laulība reģistrēta nu jau tālajā 1963. gada 30. aprīlī, nu kopā nodzīvoti sešdesmit bagāti gadi. Īsi pirms svētkiem Dimanta pāri Beriņus godināja novada pašvaldības domes Dzimtsarakstu nodaļā.
Vēl pirms Mākslas mēneša aprīļa skaists notikums pilsētā bija mākslinieces BIRUTAS JANSONES ekspozīcija Valmieras muzejā — Birutas stāstiņi. Pieticīgais nosaukums vēstīja par brīnišķīgu un ļoti sievišķīgu izstādi: zelts uz melna, krāšņums pret līniju, elegance pret vienkāršību.
Dienā, kad pavasaris šurpnākdams atkal apmaldījies un atsūtījis slapju puteni, runājamies ar LĪGU IVĀNI — valmierieti, kuras vārds mūsu kultūrtelpā visticamāk nav svešs nevienam.