XXX (Šajās vietās paredzēta muzikāla pauze 30 sekunžu garumā. – A.L.)
Par Hitleru ir ļoti daudz rakstīts un spriests. Tas ir šī laikmeta fenomens, par kuru vēl ilgi runās, pētīs un spriedīs. Pārāk daudz mīti un aplamības apvijušas Hitleru dažādos rakstos un apcerēs. Bet kā lielam kokam ir liela ēna, tā arī Hitleram. Zīmīgi, ka viņš radās vācu tautā. Ja viņš būtu francūzis vai itālis, kas zina, kāda būtu pasaule tagad. Bet tā ir tikai minēšana un nākotnes zīlēšana.
Trešās atmodas laikā Valmieras muzeja vēsturnieks Viesturs Lucāns uzrunāja mūsu novada dažādo nozaru profesionāļus piedalīties novadnieku biogrāfiskās enciklopēdijas izveidošanā.
Apdāvināts mākslinieks, čakls saimnieks un drošsirdīgs dzimtenes sargs
Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Fricis Ešmits (arī Ešmits- Ešmidts) ir latviešu tēlnieks, kuru valdzināja klasiskās mākslas tradīcijas, darbos attēlojot cilvēka ķermeņa skaistuma valodu, darinot vizuāli izteiksmīgas dekoratīvās skulptūras, portretus, sīkplastikas un memoriālas tēlniecības darbus.
Uzrunāta intervijai, tā man atbildēja Valmieras muzeja māksliniece ANDA BOLUŽA.
Pēc jauna latviešu mākslinieka pirmās izstādes 1950. gadā Vācijas pilsētā Lībekā daudzpusīgais mākslinieks un mākslas zinātnieks Juris Soikans publicēja eseju «Latviešiem jauns gleznotājs».
Vēl līdz 5. decembrim Valmieras muzeja Izstāžu namā apskatāma izstāde «Kolekcijas mākslas krājumā».
Reālā simbolisma aicinājums
Vēl viens no Teodora Ūdera skolniekiem, mārsnēnietis Pēteris Kļaviņš savās atmiņās īpaši akcentējis, ka meistars vienmēr interesējās par savu bijušo audzēkņu dzīvi un darbu Štiglica mākslas skolā.
Teodora Ūdera domās Hermanis Aplociņš bija viens no viņa talantīgākajiem skolniekiem.
Tā vienā teikumā var raksturot AIVARA BENUŽA daiļradi, kurš ir viens no redzamākajiem piecdesmitgadnieku paaudzes Latvijas metāla māksliniekiem.
Šajā laikā Ervins Volfeils daudz gleznoja Cesvaines pils kopskatus, interjeru un arhitektoniskās detaļas, arī pils kompleksa ēkas.
Mākslas akadēmijā
1921. gadā, kad Ervinam Volfeilam vēl bija jādien līdz nākamā gada pavasarim, Latvijas Republikas valdība izsludināja, ka par jaundibināto augstskolu studentiem var kļūt arī mācīties griboši aktīvā dienesta karavīri, kurus, pamatojoties uz iesniegumu, var priekšlaikus demobilizēt, lai viņi varētu studēt
Kad divdesmitā gadsimta 20. gados LETA sāka izdot pastkartes ar Latvijas pilsētu un lauku skatiem, Ervins Volfeils kļuva gluži vai pats populārākais mākslinieks Latvijā.
5. turpinājums. Iepriekšējais 29. maija numurā.
Mācības mākslinieku studijās
Pamatīgi kļūdījies ir mākslas vēsturnieks Helge Kjellīns (Čellīns), kurš mākslinieku uzskata par pilnīgi neizglītotu primitīvu ( Helge Kjellīns. Latviešu māksla. Valters un Rapa, Rīga. 1932., 48.lpp.)
Artūrs Bērnieks bija spilgta un reizē arī noslēpumaina personība: temperamentīgs, enerģētiski spēcīgs un patiess mākslinieks daudzšķautnis. Viņš joprojām ir viens no pazīstamākajiem profesionālajiem latviešu koktēlniekiem, lai arī savus labākos darbus radīja vēl 20. gadsimta 20.un 30.gados.
Vienlaikus Kārlis Baltgailis pēc Latvijas okupācijas ļoti rūpīgi, ar zināmām bailēm, sekoja pret dzejnieka daiļradi un recenzijām vērstajai darbības kritikai, kura sākās 1946. gadā un vainagojās ar Aleksandra Čaka atlaišanu no kultūras nodaļas vadītāja amata laikrakstā "Cīņa" 1947. gadā. 1949. gada 28. februārī Drāmas teātrī notiek sapulce, kur Aleksandram Čakam un citiem teātra recenzentiem pārmet kosmopolītismu, formālismu, dekadentismu. Dzejnieks nepelnīto kritiku ļoti pārdzīvoja, tā viņu arī nobeidza. Aleksandru Čaku apbedīja Raiņa kapos, Kārlis Baltgailis atvadīties neaizbrauca, jo arī pats atradās ļoti smagā situācijā.
Iespējams, ka žurnāla nosaukums «Kaija» bija Kārļa Baltgaiļa jūrnieka gaitu atmiņu inspirēts — par kaiju izmisīgo cīņu par dzīvību.
Rosīgais nemiera gars Kārlis Baltgailis vienkāršotās formās un dekoratīvā krāsziedā gleznās radījis simbolisku pārlaicības auru ar mītiski cēlu pieskaņu Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku varonības stāstam, kura daļa bija arī pats — kā jātnieks ziņnesis.
Ceturtajā kopīgajā Daugavpils mākslinieku izstādē kultūras nedēļas laikā 1939. gada sākumā eksponēti astoņi Ludviga Knospiņa darbi: eļļas gleznas «Birztala» un «Vakars», akvareļi «Rudzu kūlēji», «Pļavā», «Ainava», «Rudens», «Pirtiņa», «Lauku ceļš».
Pēc atgriešanās Ludvigs Knospiņš virsleitnanta pakāpē bija Rīgas kājnieku pulka trešās rotas vada komandieris un piedalījās kaujās ar Bermonta armiju. Par to 1923. gadā apbalvots ar Latvijas Brīvības kara piemiņas zīmi.