Valmierietis

Bērnībā izjutusi lauku burvību, ieguvusi nopietnu profesiju un vada cienījamu kolektīvu — daļu no mūsu Nacionālā arhīva.

Maestro Rozenštrauhs savulaik dziedāja: «Gadi skrien kā stirnas...»

Četri Pēteri

Dažas dienas pēc Jāņiem svinama latviešiem zīmīga diena – Pēterdiena. Tā kā šis «Valmierieša» numurs iznāk dienu pirms Pēteriem, tad šoreiz stāsts par vienu no viņiem — skolotāju Pēteri Burkinu (1895 – 1971) jeb Melno Pēteri no Dārza ielas. 

Valmiera gan domā, gan rada, gan arī cenšas dzīvot zaļi. Ja Miķelis tā filosofiski ņem to zaļumu, tad varbūt vairāk tas būtu no valmieriešu labklājības un pilsētas apstādījumu viedokļa.

Tev ir mīļākās bērnības atmiņas? (Varbūt arī ne-mīļākās?)

Laiks atstāj iespaidu uz atmiņām:  bērnības sajūtas, pirmie skolas gadi izgaismojas jo spilgti sarunās ar laikabiedriem, draudzenēm un radiniekiem. 

Viens otram jāvārdu viņi teikuši pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem, un tagad MĀRA un ANDRIS OZOLI ir viens no mūsu novada Zelta pāriem.

Iespējams, ka žurnāla nosaukums «Kaija» bija Kārļa Baltgaiļa jūrnieka gaitu atmiņu inspirēts — par kaiju izmisīgo cīņu par dzīvību.

No zemniekiem

Komponists Helmers Pavasars dzimis 1903. gada 19. maijā (6. maijā pēc vecā stila) toreizējā Valkas apriņķa Lejasciema luterāņu draudzes mācītāja, rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Eduarda Pavasara un Veras Paulīnes Pavasars, dzimušas Zērenas, ģimenē. 

Tas bija laiks, kad zēni veidoja matu sakārtojumu «a la laiviņa». Matus pakausī audzēja kuplus un saķemmēja pakausī pamīšus, kā laivas galus, vienus pār otriem.

Līdz šī gada beigām uzņēmumam Limbažu ceļi jāīsteno šis ambiciozais projekts – jāuzbūvē Valmierā  Dienvidu industriālo maģistrāle. 

«Dakter, labdien!»,  nekā citādi  nevar uzrunāt cilvēku, kurš mediķa profesijas virzienā raudzījies kopš piedzimšanas, bet teju pusgadsimtu ar veselības aprūpi ir tik cieši saistīts, kā vīteņaugi mēdz apvīties ap stingrāku stumbru, un vairs nav skaidrs, kurš kuru tur nelaiž vaļā.

Vēl pirms Mākslas mēneša aprīļa skaists notikums pilsētā bija mākslinieces BIRUTAS JANSONES ekspozīcija Valmieras muzejā — Birutas stāstiņi. Pieticīgais nosaukums vēstīja par brīnišķīgu un ļoti sievišķīgu izstādi: zelts uz melna, krāšņums pret līniju, elegance pret vienkāršību. 

Pēc kāda laika mēs pārcēlāmies uz skolas kreiso spārnu. Otrajā stāvā no mūsu dzīvojamās istabas logiem varēja redzēt vairāk — egļu rindu,  kaimiņmājas dārzu, virvju vijēja darbības ar garām šņorēm, kuras kaut kādā veidā pārvērtās par resnām virvēm.

Trešās atmodas laikā, vēl pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas, kā jauns vēsturnieks, kurš ieinteresēts Valmieras noklusētās vēstures izpētē un popularizēšanā, tiku uzaicināts izteikt viedokli par tolaik daudzu prātus nodarbinošo domu — kā atbrīvoties no padomju okupācijas laika varas uzspiestajiem ielu nosaukumiem. 

Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā 1964. gada maijā negaidīti notika direktoru maiņa. Georgu Lakuču pārcēla citā amatā citā uzņēmumā. Viņa vietā strādāt ieradās rīdzinieks Imants Lakšēvics, tekstilnieks no «Parīzes Komūnas», gadus 35 vecs.

Dienā, kad pavasaris šurpnākdams atkal apmaldījies un atsūtījis slapju puteni, runājamies ar LĪGU IVĀNI — valmierieti, kuras vārds mūsu kultūrtelpā visticamāk nav svešs nevienam.

Četras paaudzes

Šajā nelielajā mājiņā tagadējā Rubenes ielā augušas nu jau četras paaudzes, precīzāk, ceturtā pašlaik lielākoties gan kā mīļi gaidīti ciemiņi. Andra Kreitāla vectēvs savā laikā, 30. gadu beigās, namu ģimenei cēlis, arī par pēctečiem domājot, viņa iegādātais zemes gabals bijis krietni liels, un Andris vēl piedzīvojis, kā te viņa bērnībā pirms daudziem gadiem vēl kulta labība, ko no plašas apkaimes veduši ar zirgiem.

Rosīgais nemiera gars Kārlis Balt­gailis vienkāršotās formās un dekoratīvā krāsziedā gleznās radījis simbolisku pārlaicības auru ar mītiski cēlu pieskaņu Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku varonības stāstam, kura daļa bija arī pats — kā jātnieks ziņnesis. 

Tur, kur staltās sila priedes – saulē zaigojoša bērnība,

Skan manī atkal ziedu zvani, pieskandina čiekuri.

Saucu agrā rīta stundā: vai tu nāksi kādreiz atpakaļ,

Saules staros šūpodama brūnās smilgu galotnes?

Čukstu klusā novakarē: ja tev kādreiz vienai skumji kļūs

Tad, kad mani(s) neredzēsi, – pieskandini čiekurus.

Šogad 15. aprīlī 85 gadi apritētu māksliniekam un asredzīgam Valmieras kultūras dzīves dalībniekam – Jurim Orem.