Pēc iepriekšējās nedēļas nogalē notikušajām Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām galvenā apspriežamā tēma ir nevis šo vēlēšanu rezultāti, bet gan vēlētāju zemā dalība tajās — 30,04%. Dažādi eksperti jau steidzas apgalvot, ka šāds skaitlis liecinot par švaku demokrātiju, bet politiķi aicina palielināt dalību — cits ar e-vēlēšanu palīdzību, cits aicinot pieņemt likumu, ka pašvaldību un EP vēlēšanas rīkojamas vienā dienā.
No politikas norobežoties mūsdienās nav iespējams, jo 21. gadsimtā pasaulē viss ir cieši saistīts. Arī tad, ja pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām visā nopietnībā apgalvoji par dziļu vienaldzību vai absolūtu eiroskepsi, tu politikā piedalies, jo ļauj izlemt citiem. It kā saprotami, tomēr Latvijas pilsoņi, kā jau varēja prognozēt, ar aktivitāti neizcēlās — uz vēlēšanu iecirkņiem četrās (!) dienās devusies tikai knapa trešdaļa balsstiesīgo.
Valmierā pirmā kustība airēšanas sportā sākās 1969. gadā, kad Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā tika izveidota ūdens tūristu grupa. Viņi sāka braukt uz Latvijas ūdens tūrisma sacensībām. Vēlāk no tā radās airēšanas slaloms. Valmierā Kazu krācēs pirmās sacensības notika 1971. gada jūlija vidū. Tūliņ pēc sacensībām sākās bērnu un jauniešu regulāri treniņi, un no 1984. gada septembra mēs sākām labiekārtot Kazu krāču trasi. Šogad septembrī svinēsim airēšanas slaloma pulciņam 30 gadu jubileju.
Rīt ir Eiropas Parlamenta vēlēšanu (pēdējā) diena. Lai arī to sagaidām neierasti remdeni un blāvi — izņemot, protams, visuresošās kandidātes kampaņu —, šī balsojuma rezultāti būtiski iespaidos Latvijas politikas skatuvi un arī ķēķi. Jo īpaši tāpēc, ka tie patlaban ir neprognozējami.
Iepriekšējā nedēļā daudzi Latvijas iedzīvotāji, neatkarīgi no vecuma, sekoja līdzi notikumiem Valmierā vai vismaz plašsaziņas līdzekļos citu ziņu starpā pamanīja, ka tiek meklēts Klāvs Bedrītis. Vieniem šī ziņa bija kā «viena no daudzajām», citiem izraisīja pārdomas un mudināja uzdot neskaitāmus jautājumus. Kopš pirmdienas nu ir zināms, ka atbildes uz šiem jautājumiem vairs nekad pats Klāvs nesniegs.
Sagaidījis, lai koki salapo un būtu buras, kur vējam iepūst, Latviju nu pārstaigā pamatīgi negaisi, pārbaudot, cik kuram kokam ir kalstoši zari, cik veselīgas ir speciālistu it kā rūpīgi pārbaudītās alejas vai atsevišķi lielie koki pilsētās. Ne vienam vien pārāk taupīgam saimniekam vējš arī atgādina, ka laiks mājai jaunu jumtu likt.
Laikam esmu nepareizs šīs valsts pilsonis, taču nejūtu nekādu pirmsstarta drudzi, gaidot it kā jau svarīgo šīs sestdienas Latvijas izvēli Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Kādas kārtis paši sev iedalīsim, ar tādām arī spēlēsim! Cieti zinu tikai tos divus (nevis trīs) no mūsu deviņiem tur patlaban esošajiem pārstāvjiem, kurus pēdējo mēnešu starptautisko notikumu kontekstā noteikti negribētu pie Eiroparlamenta dāsnās personālās apgādes silītes un publiskās komunikācijas iespējām redzēt. Diemžēl viņu likteni izlems ne jau latviski runājošais elektorāts. Ar pārējiem sešiem (jo Godmanim vairs nav sava politiskā jumta Latvijā un tāpēc iespēju kandidēt atkal) lai notiek kā loterijā!
Kad kārtējo reizi tiek publicēti dati par Latvijas ekonomisko izaugsmi, diezin vai ir daudz cilvēku, kas tajos īpaši iedziļinās. Vairākums parasti vienkārši nopriecājas, ka dzīve iet uz augšu, varbūt vēl pa kādam paskatās kādas konkrētas nozares rādītājus, lai gūtu priekšstatu par savu darbības jomu. Uz šāda fona gluži kā zibens spēriens nākusi atklāsme, ka oficiālās statistikas izdarības ar skaitļiem ir sasniegušas gluži vai Orvela leģendārās antiutopijas 1984 cienīgus apmērus.
Laikam būs par šerpu teikts, bet uz īpaši rosīgiem cilvēkiem sabiedrība reizēm raugās ar zināmu neizpratni un pat skepsi, uzskatot, ka viņi vienkārši ir jocīgi — ērtāk taču būtu stāvēt maliņā un noraudzīties, kā lietas tiek nokārtotas citu rokām. Patiesībā ir labi, ja kādam atbildības sajūta tomēr ir lielāka nekā citiem. Taču ne vienmēr šāda aktīva rosīšanās vainagojas ar rezultātu. Maigi izsakoties, tā nereti notiek pa tukšo, jo labākajā gadījumā bijusi bez pamata informācijas trūkuma dēļ, sliktākajā — kašķīgā rakstura dēļ.
Šoreiz Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir asa konkurence ne tikai tā dēvētajā latviski labējā spārnā, bet arī kreisi krievvalodīgajā. Tur sociāldemokrātiskā partija «Saskaņa» spēkojas ar trijiem pašradītiem sāncenšiem.
Cēsu novada dome ir gatava rakstīt savu reemigrācijas plānu, cerot, ka mājup brauks vismaz daļa cēsnieku, kuri izdarījuši izvēli par labu ekonomiskajai emigrācijai. Var saprast novada vadības centienus, jo cik tad ilgi raudzīsies uz pustukšām pilsētas ielām un ēkām vecpilsētā? Reiz bija domāts, ka tieši vecpilsēta zels un plauks, biznesu attīstīs viens, otrs un trešais, aicinot katras mazās bodītes durvis vērt vietējiem un tūristiem. Aizvadītajā nedēļā uzzinājām, ka Cēsu mērs Jānis Rozenbergs pats kravājis ceļa somas, lai dotos uz Lielbritāniju un uzrunātu tieši izceļojušos cēsniekus, stāstot, kādas iespējas viņiem piedāvā pašu dzimtā zeme un pilsēta.
Lai cik spēcīga ir «Vienotības» pieteiktā kandidātu komanda Eiropas Parlamentam, divi pārējie valdības partneri — zaļzemnieki un Nacionālā apvienība — pamatoti tic saviem panākumiem. Tāpat jaunpartijai «Latvijas attīstībai» var izdoties sev nokost daļu no premjerpartijas elektorāta.
Jau nākamajā nedēļā Latvijas iedzīvotājiem vajadzēs izvēlēties, kuriem astoņiem no 170 pieteiktajiem uzticēt nākamos piecus gadus pārstāvēt Latviju Eiropas Parlamentā, par kura darbību, pieļauju, lielai sabiedrības daļai, ko partiju bosiem izdevīgi turēt informācijas badā, piebarojot ar ziņām par deputātu nesamērīgi lielajām algām un pensijām, ir visai miglains priekšstats. Ja tā nebūtu, diez vai savās programmās partijas atļautos vienkārši pārrakstīt šobrīd jau zināmos aktuālos jautājumus, kas būs nākamā Eiropas Parlamenta dienaskārtībā.
Pavisam nesen Latvijā atkal simti un tūkstoši apzinīgu cilvēku rosījās Lielajā talkā. Daudzviet tika būvēts no jauna, remontēts, labiekārtots, taču pietiekami daudzos talkas objektos viena sabiedrības daļa vāca kopā otras sabiedrības daļas aiz sevis atstātos, lai piedots, mēslus... Jā, ir gana daudz publisku pasākumu un medijos popularizētu akciju, kas kaunina dabas piedrazotājus, un jāatzīst, ka situācija ar dabas piesārņošanu Latvijā kopumā pa kripatiņai vien kļūst labāka. Tomēr daļai līdzpilsoņu joprojām iztukšot sava auto bagāžnieku klusā meža stūrī šķiet pavisam normāla lieta. No sērijas: es jau te vairs otrreiz neatbraukšu, tāpēc te bez emocijām savus mēslus izgāžu!
Pagājušajā nedēļā sabiedrību pat ne pārsteidza, bet šokēja tāda iestāde kā Pārresoru koordinācijas centrs. Minētais kantoris iesniedza valdībā noteikumu grozījumu projektu par braukšanas maksas atvieglojumiem sabiedriskajā transportā. Projekts paredz, ka ne vēlāk kā līdz 2016. gada 1. janvārim pirmās un otrās grupas invalīdiem, bērniem līdz 18 gadu vecumam ar invaliditāti, bāreņiem, bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā arī politiski represētām personām nāksies sabiedriskā transporta biļeti iegādāties par pilnu maksu, bet braukšanas izdevumus pēc tam kompensēs Satiksmes ministrija no valsts budžeta.
Maijs pats par sevi nu reiz ir laiks, kad cilvēks tīstās ārā no ziemas čaulas un atveras pasaulei, un kur tad vēl tik daudzie un dažādie svētki, sākot ar pirmo un beidzot ar pēdējo datumu, pa vidu vēl lieli un mazi izlaidumi, kurus esam iemanījušies svinēt aizvien lepnāk, Muzeju nakts, sportiskās aktivitātes, citādas jaukas un labas lietas.
Daudzsēriju melodrāmas Eirovīzija 2014. gada laidiens pēc satura ne ar ko neatšķīrās no iepriekšējo gadu farsiem. Motīvs — Rietumeiropa pret Austrumeiropu — tas pats vecais, tiesa, šī gada izvēlētais ierocis — homofobijas jutīgā stīga — abu starpā šajā pasākumā vēl nebija testēta. Transseksuālās būtnes Dana International triumfu 1998. gada konkursā uzskatu par uzvaru nevienlīdzīgos apstākļos, jo tā gada frontes līnijā nepiedalījās krietna daļa no tā sauktajām homofobu pūžņu valstīm, Latviju ieskaitot.
Abi lielākie Latvijas politiskie spēki — «Vienotība» un sociāldemokrātiskā partija «Saskaņa» — piesacīja Eiroparlamenta vēlēšanām izteikti spēcīgas kandidātu komandas. Savukārt reklāmas kampaņas tiek rīkotas ar demonstratīvu pieticību, gluži vai atstājot izvirzītos ļaudis viņu pašu ziņā — vismaz līdz šim.
Pacel roku: es te esmu, gribu piedalīties! Arī tik vienkārši var skaidrot līdzdalību brīvprātīgajā darbā, ziedošanā, sociālās palīdzības kustībā vai citā procesā, par ko nesaņem nekādu atlīdzību, vienīgi morālu gandarījumu vai dāvinātāja prieku. Kas cilvēkus uz to mudina, konkrētā gadījumā var tikai minēt, taču nu jau vairs nav jāpierāda, ka šādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Nav pat tik svarīgi, vai viņu ieguldījums ir līdzdalība sava personiskā laika/darba veidā vai materiāls ziedojums.
Mūsu Ministru prezidente knaši izbraukājusi vizītē pie Latvijas galvenā stratēģiskā partnera un atgriezusies ar solījumiem, kam vajadzētu gluži vai spārnos pacelt visus, kuri raud sūras asariņas par mūsu valsts nepiedodami stingro piesaisti Krievijas energoresursiem. Tiesa, kaimiņvalsts prezidents vēl nav pieprasījis Latvijā referendumu par atkalapvienošanos ar viņa reanimējamo impēriju, arī Gazprom vēl nav paģērējis katru dabas gāzes kubikmetru pirkt kopā ar Georga lentīti, kas ir pirms 245 gadiem radītā Sv. Georga ordeņa sastāvdaļa un tagad kļuvusi par lielkrievu impērisko šovinistu galveno fetišu.