Sīkpartiju posts un spožums
Pēdējā laikā aizvien aktuālāka kļūst diskusija par nepieciešamību noteikt ierobežojumus jaunu un vecu nelielu politisko spēku jeb tā dēvēto sīkpartiju darbībai, apgalvojot, ka šādi politiskie spēki, kuri top neilgi pirms vēlēšanām un iebrauc Saeimā ar populistisku saukļu palīdzību, grauj valsts politisko stabilitāti, aizstāv kādas savas vai pat valsts ienaidnieku intereses utt. Tādēļ teiksim nē sīkpartijām, noteiksim aizvien augstākas barjeras biedru skaitam, iekļūšanai Saeimā un virknei citu politisko aktivitāšu.
Šie aicinājumi arī atrod dzirdīgas ausis, jo Latvijas Republikas politiskā vēsture liecina, ka nekas labs no sīkpartijām, no kurām daudzas visbiežāk bija viena cilvēka partijas, nav gaidāms. Ja ļauts atgādināt, tad mūsu valsts pastāvēšanas sākumposmā Saeimā varēja iekļūt ikviens politiskais spēks, kas spēja savākt pietiekami balsu kaut vienai deputāta vietai, piedevām vēl pastāvēja iespēja atbalstīt arī konkrētus politiķus no citiem sarakstiem, un rezultāts bija tāds, ka Kārļa Ulmaņa īstenoto valsts apvērsumu krietna daļa iedzīvotāju uztvēra gluži kā atpestīšanu. No sazin kādas (visbiežāk jau personiskās) intereses pārstāvošajiem sīkpartiju deputātiem kļuva atkarīga valdību pastāvēšana vai krišana, svarīgu likumu pieņemšana, cilvēkiem, kuriem citos apstākļos retais aizdotu pat lata monētu, nācās uzticēt veselu ministriju vadīšanu utt. Protams, arī no sīkpartiju vidus nāca vairāki spilgti politiķi, kuri atstājuši savus vārdus (šā vārda labajā nozīmē) mūsu valsts vēsturē, taču vairākumā gadījumu šādu partiju pārstāvji bija mūsdienu politbiznesmeņu idejiskie priekšteči, kuri Saeimā ar lielu entuziasmu kārtoja savus darījumus un tirgojās ar ietekmi.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv