Viedokļi

Ziemeļu kaimiņu galvaspilsētā notiek intriģējošs un arī mums pamācošs politiskais process: divi it kā nesamierināmi idejiskie pretinieki izlēma pār to valdīt kopā. Vajadzība bija spēcīgāka par retoriku.

Viņsvētdien sanāca, braucot pusdienlaikā mājup no Rīgas, pabūt Plācī lauku labumu tirdziņā. 

Pavisam nesen interesantas lietas risinājās samērā netālajā Siguldas novadā, tostarp liekot aizdomāties par to, kādas tad īsti ir iedzīvotāju iespējas ietekmēt pašvaldības darbu laikā, kad nekādas vēlēšanas pārskatāmā nākotnē nav gaidāmas.

Neilgi pirms valsts svētkiem sociālos tīklus pāršalca dzīvnieku aizsardzības biedrības «Ķepu sargi» veidotais ieraksts par to, ka patversme nav miskaste, un runa bija par to, ka cilvēki patversmēm ziedo lētu, sliktas kvalitātes barību.

Pilnīgi noteikti, ka patlaban vislielāko interesi pasaulē izraisa viens dokuments ar sākotnēji 28 punktiem – tā sauktais ASV prezidenta Trampa miera plāns.

«Ilze, divas ukraiņu meitenes ir atvērušas frizētavu, es cenšos atgriezties pie savām prasmēm masāžā, izmācījos jaunos kursos,» man raksta Ksenija.

Patlaban Ukraina ir iedzīta bīstamā politiskā krīzē. Taču Latvijas ietekmīgāko masu mediju lojalitāte šīs valsts prezidenta birojam ir nepārvarama.

Vēl pirms Latvijas dzimšanas dienas man sanāca divās vietās dzirdēt un redzēt par uzņēmējdarbības izaicinājumiem un iespējamiem risinājumiem grūtajā cīņā par izdzīvošanu ne vairs šauri lokālajā, bet jau savā ziņā pat starptautiskajā tirgū.

Vai arī Tev, lasītāj, valsts­svētku svinīgā izjūta šogad būs sevī jāatrod, raupji izsakoties, gluži vai sakostiem zobiem?

Rīgas ielas 20. nama pagalmā, pie nama, kuru valmierieši labāk zina kā māju, kur «Zvaigznes» grāmatnīca, kur «Drogas», kur Valmieras zobārstniecība, kopš Lāčplēša dienas plīvo Latvijas karogs.

Pagājušās nedēļas laikā būtībā finiša taisnē nonāca divas, var teikt, politiski nozīmīgas izmeklēšanas, kur abos gadījumos paliek vairāk jautājumu, nekā ir sniegts atbilžu.

Viss ir gana slikti vai tā tikai šķiet. 

11. novembrī atzīmējam Lāčplēša dienu.

Kad biju ceļojumā Itālijā, mūsu grupas vadītāja smējās, ka cilvēki vienmēr ir laimīgāki, ja ir iztērējuši naudu.

Paškaitējums Latvijas reputācijai – mums pārāk svarīgajās «Briseles un vecās Eiropas» acīs – tika novērsts, daļai Stambulas konvencijas denonsētājiem sabīstoties no savas lielmanības radītā rezultāta.

Vakar savā ierastajā sešu kāju pastaigu vietā Karātavu kalniņa skvērā ieraudzīju divas, manuprāt, vidusskolnieces šūpojamies uz savus piecus metrus gara visai elastīga koka zara.

Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča lēmums pārcelt jautājuma par Latvijas iespējamo izstāšanos no Stambulas konvencijas izlemšanu uz laiku jau pēc nākamās Saeimas darba uzsākšanas acīmredzami ir labākais no šobrīd iespējamajiem risinājumiem, kas vienlaikus mazina kaislības, kādas šī tēma uzjundījusi sabiedrībā.

Tie bija citi laiki, kad pusaudži centās savu kabatas naudu nopelnīt kolhozu tīrumos, biešu laukos vai siena vālos, kad par pārdevēju vai bērnudārza auklīti un audzinātāju varēja kļūt nepilngadīgie.

Klausoties un skatoties masu medijos informāciju par gluži vai histēriskajām aktivitātēm parakstu vākšanā par Stambulas konvencijas de iure statusa atstāšanu Latvijā, reizēm paliek iespaids, ka Saeimā ar nelielu, tomēr ar balsu pārsvaru viņnedēļ deputāti sadomājuši likvidēt teju vai pašu Satversmi un mūsu sarkanbaltsarkano lēmuši pārkrāsot citās krāsās. Satraukušies taču vairāk par 50 tūkstošiem līdzpilsoņu!

Ceturtdienas priekšpusdienā sēžu Saeimas žurnālistu istabā un rakstu šo tekstu. Aiz loga megafonā bļaustās «tradicionālo vērtību» atbalsta piketa – divi līdz trīs desmiti cilvēku ar karogiem un plakātiem – vadītāja.