Šoreiz uzmanība tiks pievērsta Valmieras pilsētas pašvaldības mežiem. Ja kādu no jums skar tālāk rakstītais, tad uztveriet to kā pirmo atgādinājumu. Tad sekos rakstīts atgādinājums un, neveicot nekādu darbību, pēc Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa attiecīgā panta var sekot pārkāpuma protokols.
Par spīti pelēkajam un nomācošajam laikam, kas šogad ietiepīgi nevēlas ļaut karstā gadalaika svelmei vaļu, vasara jau ir pilnbriedā. Par to liecina ne tikai zaļojošā daba, bet arī novērojamais klusums pilsētā. Ne viens vien jaunietis devies vasaras brīvlaikā atpūsties. Tomēr netrūkst darba rūķu, kas vasaru aizvada, pilnveidojot sevi. Savā pieredzē dalījās skolniece, Jauniešu ideju laboratorijas biedre SIMONA ŠMIDTE un nule augstskolu pabeigusī ANETE GLUHA.
Valmieras muzejā pavisam nesen nonācis interesants vēstures avots – celtniecības amatu sekcijas sēžu protokoli rokrakstā, vērtīgs papildinājums jau apkopotajai informācijai par amatnieku biedrību. Laika zoba balinātajā burtnīcā — ziņas par sekcijas darbu laikā no 1937. gada 25. maija, kad tā dibināta Valmieras amatnieku biedrības paspārnē, līdz 1942. gadam. Dažu lapu klades beigās trūkst. Vērtīgais ieguvums visus padomju okupācijas gadus glabājās pie skursteņslaucītāja amata meistara Jāņa Voldemāra Altenberga (1900-1990), kura meita Gunta to nupat, 25 gadus pēc tēva aiziešanas viņsaulē, dāvinājusi Valmieras muzejam. Altenbergs bijis sabiedriski aktīvs, 20. gadu sākumā mācījies jaundibinātajā Valmieras mūzikas skolā, 30. gados muzicējis Valmieras latviešu biedrības simfoniskajā orķestrī un 30. gadu beigās aktīvi darbojies amatnieku biedrībā.
Situācija vienkārša un ikdienišķa – cilvēks iebraucis Rīgā kādās tur darīšanās, bet starplaikā iegriezies nelielā krodziņā tā kā pusdienas paēst, tā kā kādu alus kausu iedzert un laiku nosist.
Tikai vasarā tā īsti sākam apjaust, cik atšķirīga var būt arī sēdēšana. No tās sēdēšanas, pie kādas esam pieraduši ziemā teātru un klubu krēslos, kafejnīcās, vai gluži vienkārši mājās uz ērta dīvāna televizora priekšā, vasarīgā sēdēšana atšķiras būtiski. It sevišķi Valmierā.
Mājas. Māju sajūta. Manas mājas. Mūsu mājas. Dzimtās mājas. Daudz emociju, atmiņu, pārdzīvojumu un asociāciju daudziem Latvijas iedzīvotājiem izraisa šie vārdi. Jā, noteikti ir cilvēki, kuriem nav māju izjūtas, kuri auguši īrētās istabelēs, dzīvo daudzstāvu 602. vai 119.sērijas «strazdu būrīšos», pievarējuši eiroremontu un jūtas labi. Kāpēc gan saspringt par vietu, kurā nav dvēseles, nedzīvo mājas gariņš un kaimiņu vārdus nezinām gadiem ilgi? Es saprotu, pat pieņemu, ka svarīgs ir jumts virs galvas, laba satiksme un normāla īres nauda. Šoreiz stāsts ir par cilvēkiem, kuriem bija, ir vai būs mājas. Par mājām ar mūžīgi čīkstošiem vārtiņiem, pagalmu, lapeni, uzmācīgiem vīnogulājiem uz sienām un ģerānijām verandā. Stāsts ir par cilvēkiem, kuri ir saimnieki. Saimnieki savā zemītē, savās mājās, savā dzīvē. Vismaz tādi grib un cenšas būt.
Jau zināmu laiku Miķeli īpaši neuztrauc lielas rakšanas Valmierā, jo parasti šādi pazemes atvēršanas un aizvēršanas procesi, lai cik ilgi tie ievilktos, rezultējas ar kaut nelielu, tomēr uzlabojumu valmieriešu ikdienā: varbūt kāds beidzot tiek pie īsteni tīra dzeramā ūdens, varbūt kāds pēc gadu desmitiem ilgas jošanas sētā uz sauso hauzīti tagadiņ pa lielam un pa mazam var nokārtoties siltumā un vēl ar brangu ūdens pēcšprici... Tas taču labi, pat lieliski, mīļie valmierieši! Tomēr ne visur...
Šo baltmetālā vizošo skulptūru valmierietis, tolaik vēl pavisam sava radošā ceļa sākumā esošais tēlnieks Ginters Krumholcs izveidoja pirms gandrīz 15 gadiem. Ilgāku laiku tā visai nepretenciozi atradās pilsētas Uzvaras laukumā, bet šovasar skulptūra ar nosacīto apzīmējumu eņģelis ieņēmusi patiešām redzamu vietu Rīgas ielas rotācijas aplī krustojumā ar Vaidavas un Sloku ielu un faktiski iezīmē savdabīgus vārtus visiem Valmierā no galvaspilsētas puses iekšā braucošajiem.
SIGNE KRŪZKOPA šovasar absolvējusi Vidzemes Augstskolu, iegūstot bakalaura grādu žurnālistikā, un sākusi darbus ziņu aģentūrā LETA.
Vai Latvijā atkal būs ekonomiskā krīze? Naivs jautājums. Būs, kur nu paliks! Sporta terminoloģijā runājot, ekonomiskās sacensības turnīrā, mūsu izcīnītā vieta atbilst mūsu potenciālam. Plāns komandas budžets, vāja komandas sadarbība, neveiksmīga treneru izvēle, un korupcijas ēna spēļu totalizatorā veido negatīvu spēļu bilanci. Treknie gadi vai pēckrīzes atdzimšana ir tikai tāds ES fondu vitamīnu un starptautisko aizdevēju dopinga rezultāts. Mūsu vieta ir otrajā līgā. Varam parādīt labu spēli, varam dažkārt uzvarēt, bet augstākā līga ir rezervēta citiem. Pie tā jāpierod.
Nekas viņu nav tik spēcīgi uzrunājis kā jūra. Tās plašums, vējš. Jūra ir valmierieša ĒRIKA TOMSONA ilgošanās. Reiz piepildīta, bet tad mirklī aprauta. Viņš izlolojis un piepildījis arī sapni par ģimeni. Kopā ar sievu Ainu uzaudzinājis divas meitas — Daci un Daigu, kurām tepat pilsētā, vienā zemes placī, uzcēlis katrai pa mājai. Ērikam ir vēl kāds sapnis. Ja likteņa dzirnas mals tāpat kā vēlas sirmā pārcēlāja sirds, tad viņš sagaidīs Latvijas simtgadi. Un tad pēc pusotra mēneša, pašā gadu mijā, nosvinēs savu 100. dzimšanas dienu. Zinām taču, ka nekas nav neiespējams, ja cilvēks ko patiesi vēlas.
Vispirms sākšu ar atvainošanos — līdz aizpagājušajā Valmierietī lasītājiem sasolītajām pirmskara Valmieras būvgaldnieka Pētera Priedīša paša foto un mazdēlam Viesturam atstāto relikviju bildēm vēl neesmu ticis, vienkārši bija izkritušas no galvas... Tāpēc solos čakli ēst biezpienu un rūpēties par savu solījumu izpildi turpmāk! Vēl viena ziņa Priedīšu sakarā — daudz laba stāstāma par metālista, arī Pētera Priedīša, meistarstiķiem, izgatavojot dažādas ļoti specifiskas medicīnai vajadzīgas ietaises, esot Valmierā pazīstamajam dakterim Viktoram Karpovam. Iespējams, tur sanāks kāds labs materiāls Valmierietim, taču tas gan nebūs no Koka darbu sērijas.
(4.turpinājums, sāk. 28. janvāra, 4. marta, 25. marta un 20. maija numuros)
Šajās vējīgi saulainajās dienās, kad putekļu vērpetes virpuļo gaisā, es atkal dodos pretim laikam, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Šā vai tā — citādāk bija...
Dodoties pa Valmieras Pilsētas kapsētas centrālo ceļu, reti kurš nebūs ievērojis nu jau vairākus gadus vienmēr īpaši kopto, ziediem bagātīgi rotāto kapiņu. Uzraksts uz kapakmens vēstī, ka šajā vietā atdusas Ēriks Klešs.
ELĪNA KRASTIŅA-GRENCE. Jauna, aktīva, gudra, talantīga valmieriete, kura, neskatoties uz saviem jauniem gadiem, jau likusi viņā ieklausīties ne tikai dzimtajā pilsētā, bet arī ārpus Latvijas «Tagad jau ir atvērtais tirgus un ir iespēja izpausties dažādās interneta vietnēs, radioprogrammās,» Elīna steidz piebilst, ka savu privāto dzīvi ļoti sargā no publicitātes: «Neesmu ne Twitter fane, arī aktīva blogotāja, arī portālu bildēs nav nekā privāta. Man nav tam laika un nav arī īsti vēlēšanās to darīt, man patīk zināma noslēpumainība, tāpēc koncertos, publiski uzstājos ar tēva uzvārdu, privātā dzīve pieder tikai man un ģimenei, tā esam ģimenē vienojušies.»
ARTIS ĀBELE simptprocentīgi par to ir pārliecināts. Valmieras 5. vidusskolā mācījies no 2. klases, jo viņa laikā pirmās klases bija bērnudārzos. Un piektie ir viņa pirmā un vienīgā vidusskola, jo kā citādi: «Laba skola! Ja pats mācījies un gribēja to īsti darīt, viss aizgāja. Ja, nē, tad nekur nebūs labi.»
Ja Latvijas vēsturē jānosauc izcilas personības, starp tām noteikti būs Aspazija (īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, precējusies Elza Pliekšāne;1865-1943) un Rainis (Jānis Krišjānis Pliekšāns; 1865-1929). 2015. gads ir pasludināts par Raiņa un Aspazijas gadu. Zīmīgi, ka UNESCO iekļāvis abu dižgaru 150. dzimšanas dienu starptautiskajā svinamo dienu sarakstā! Arī ikgadējā Muzeja Nakts aizritēja Raiņa un Aspazijas zīmē. Neskatoties uz ļoti vējaino, vēso sestdienas vakara nogali, valmierieši ļoti kuplā skaitā apmeklēja muzeja un drāmas teātra pasākumus un izstādes, bet īpaši jāuzteic tie drosmīgie pārdesmit (ekskursijas sākumā pat 61) interesenti, ar kuriem kopā izstaigājām Raiņa ielu visā tās garumā, lai uzzinātu, cik tad reižu dzejnieks pabijis Valmierā un, kuras no pilsētas vietām par godu Raiņa vizītei, vēlāk iemūžinātas vēsturei.
Vispār jau Miķelis ir gandarīts par to, kā dzīvē tiek realizētas viņa nosapņotās versijas. Raugi, nebija vēl Rēzeknē uz svaigi ceptās avīzes paguvusi nožūt tipogrāfijas krāsa, kad jau attiecīgie Valmieras rātes dienesti bija atveduši un uzstādījuši pāris čurbūdiņas pilsētas centra stāvlaukumā, kur sabiedriskajai tualetei līdzīgā ēka nefukncionē un nepriecē akūtas atvieglošanās gribētājus jau kuro gadu.
Beidzot ir noticis ne vien šī mēneša, pat ne gada, bet vēl pagājušajā gadu tūkstotī vairākkārt rosināts notikums. Bez atvadu runu teikšanas un sērīgas dziedāšanas nebūtībā ir aizgājusi viena no Valmieras Kārlienas daļas vēsturiskajām celtnēm — koka būve, spoku nams vai dzīves vietu nedeklarējušu personu īslaicīga apmešanās mītne — Stacijas ielā 46.
Vienmēr censties sasniegt iecerētos mērķus — tāds ir SANTAS URBĀNES dzīves moto. Pašlaik viņa neklātienē studē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas 3. kursā par pirmsskolas un sākumskolas skolotāju, paralēli ikdienā strādā bērnudārzā par mūzikas skolotāju, bet brīvajā laikā dzied jauniešu korī «Skan». Cauri visai viņas dzīvei vijas mūzika un Gaujas nemierīgais plūdums.