Valmierietis

Pilsēta var lepoties, ka šeit strādā optimistiski un jaunām idejām pārpilni pedagogi. Viena no viņiem, valmieriete MAIJA BLŪZMA, jauniešiem palīdz apgūt zīmēšanas prasmes un angļu valodu.

Pērn 16. novembrī Kultūras centrā rādīja kinohroniku par Valmieru laikā no 1923. līdz 1990. gadam.  Novēlojies paldies Valsts Kultūrkapitāla fondam un pilsētas domei! Mani piesaistīja režisora un operatora I. Selecka filmas «Valmieras meitenes» fragmenti, kā arī mirkļi par gaiļa un vara bumbas pacelšanu baznīcas torņa smailē 1970. gada 3. novembrī pēc nama rekonstrukcijas. Atceros, ka gaili tornī uznesa valmierietis Roberts Antons. Virzoties uz augšu, viņš pieturējās pie zibensnovedēja, pašās beigās uzkāpa uz bumbas un nolika gaili vietā. Jāatzīst, ka tas bija drošības tehnikas pārkāpums ar lielu riska pakāpi.

Es esmu aptaukojies. Guļu ar uzpūstu vēderu, atraugājos un stenu. Es sirgstu ar bulīmiju un anoreksiju arīdzan. Kuņģa saturs prasās ārā ar steigu, divi pirksti mutē ir mans sveiciens visam apēstajam. Es vairs nejūtu garšu, viss vienādi pliekans, trekns, bezgala ass un neveselīgs. Kādi tur vitamīni, vien sliktās taukskābes, garšas uzlabotāji un e-vielas. Esmu slims, bet guļot gultā, roka stiepjas pēc kārtējā kumosa. Esmu atkarīgs. «Labdien! Mani sauc Aigars. Esmu atkarīgs no kultūras subproduktiem.»

GATIS ĒRGLIS patlaban ir pats galvenākais un arī veiksmīgākais no Valmieras futbola treneriem: viņa vadībā Valmiera Glass/BSS futbolisti pēdējās trīs sezonas 1. līgas turnīrā allaž bijuši starp medaļniekiem, divas reizes izcīnot bronzas, bet pērn — jau sudraba godalgas. Par šiem sasniegumiem viņam piešķirti gan Gada trenera, gan Gada valmierieša tituli, taču tāpēc Gatis nav sācis lidināties mākoņos, jo vēl ir daudzas virsotnes, uz kurām tiekties gan Valmieras, gan Latvijas mērogā.

Ja viss norisināsies bez aizķeršanās, jau šopavasar Valmierā sāksies vēl vienas pilsētas rajonu nozīmes transporta maģistrāles — Georga Apiņa ielas — rekonstrukcija posmā starp Rubenes un Beātes ielu.

Līdz ausīm augstskolā — tā par savu ikdienu saka AGNESE KARASEVA. Viņa savas zināšanas un enerģiju Vidzemes Augstskolā ir ieguldījusi, ne tikai aktīvi darbojoties dažādos amatos un vadot projektus, bet arī palīdzot studentiem.

ZAIGA TENTERE bērnību pavadījusi Vecpiebalgā un uz Valmieru devās pirms astoņiem gadiem, lai studētu Vidzemes Augstskolā. Apguvusi žurnālista profesiju, viņa sāka strādāt Vidzemes TV, tagad «Re:TV», un pašlaik ir bērna kopšanas atvaļinājumā.

Piektdien solītajā vizītē Valmierā aizsardzības ministru Raimondu Bergmani visticamāk pavadīs ministra biroja vadītāja IEVA JIRGENSONE, kādreizējā Valmieras meitene.

Laimīgs esot dzejnieks, ja kaut vienu viņa dzejoli tauta no paaudzes paaudzē pazīst un dzied. Šķiet, vien retais nespētu noskaitīt vai nodungot Rietekļa «Še, kur līgo priežu meži» («Pie Gaujas»). Tā autoram, Jūlijam Eduardam Balodim (1856 - 1940), šomēnes 14. februārī apritēja 160.

Dažubrīd, kad vaļīgāks brīdis gadās, domas, pa vēstures ceļiem klejodamas, grib kādai lietai vai notikumam atbildi rast. Tad laiks dokumentos lūkoties vai ļaužu atmiņās klausīties. Laika sprīdis, kas Pasaules pulsam tīrā niecība, cilvēka mūžam pagarš nogrieznis. Tā īsti var apjaust, cik vērtīgas ir fotogrāfijas un pieraksti, jo domās glabātais mēdz gaist vai savādāks ar laiku šķist. Ar prieku lasīju Ērika Roštoka atmiņas par sporta dzīvi Valmierā padomju gados. Tāpat lielisks Regīnas Valtenbergas raksts, kas veltīts Adalberta Bubenko simtgadei 2010.gadā. Tie arī rosināja uz dažām pārdomām.

Ja vēl ne visā Latvijas dabā, tad vismaz jau  Valmieras dabā ne tikai katrai augu, bet arī dzīvnieku sugai  nu jau ir sava vieta un teikšana. Priedes aug pie Stāvajiem krastiem, ozoli parkos, liepas alejās, bet sirmie vītoli dodas uzbrukumā daudzās dziedāšanās izslavēto ievu teritorijām. No Āžkalna ezeriņa pa Rātsupīti, sēklu izkaisīšanai izmantojot  palus, arī pilsētā cenšas ielavīties latvāņi…Stirnas iemīļojušas pļavu pie Elku kalniņa,  mežacūku klaiņošana pamanīta Kaugurvērī, bebriem zobu asināšanai atvēlēta atteka pie Dīvalu kapiem un    Gaujmala. Tomēr, lai arī šīs teritorijas Valmieras  kartē kādai no sugām rādās pat piederīgas, neviena no  tām nav nosaukta ne par Latvāņu upi, Stirnu pļavu, pat par Bebru atteku ne.

Valmiera aug par izskatīgu un sapostu pilsētu. Vien vecākie valmierieši vairs atceras milzīgos postījumus, kādus  pilsētai nodarīja  ugunsgrēku pārpilna nakts 1944. gada septembrī, kad atkāpās vācieši.  Par sava tēta  Jāņa Altenberga un mammas Otīlijas Luīzes tajā naktī piedzīvoto un cīniņiem, lai neļautu ugunij nodarīt pilsētai vēl lielāku postu, stāsta GUNTA ALTENBERGA:

Uz sarunu Juris Jakovins atsteidzas  ar stetoskopu pār kaklu. Pasmejam, ka šalles vietā, bet savā ziņā stetoskops kaklā, recepšu žūksnis, pildspalva un telefons krūšu kabatā ir viņa atpazīstamības zīme.  Ar ģimenes ārstu Jakovinu runājam pāris dienas pēc viņa pusapaļās jubilejas. Tā kā esam tās paaudzes cilvēki, kuri zina, ko nozīmē laiku mērīt piecgadēs, tad likumsakarīgi šķiet, ka pēdējā piecgade Jakovinam nav bijusi viegla. Viņš gan ironizē, ka sanācis daudz pastrādāt, daudz atpūsties un tikai mazliet pabojāt nervus.

SABĪNES PITURAS gleznas vēl dažas dienas var aplūkot Kultūras centrā.

Tā ELĪNA GERHARDE dēvē sevi. Viņa dzīvo Rīgā un strādā digitālajā reklāmas aģentūrā «Click», taču ikreiz priecājas atbraukt uz dzimto pilsētu.

Šoreiz Miķelis grib parunāt par mūsu, valmieriešu, mazākajiem brāļiem, konkrēti tiem četrkājaiņiem, kurus latīniski mēdz dēvēt par Canis lupus familiaris jeb mājas suņiem. Jā, nedaudz tiks pieminēti arī Felis silvestris catus jeb mājas kaķi, drīzāk gan to bezpajumtnieku novirziens, taču tas tikai tā — garāmejot...

Kā jau vēstīts, Valmierā sākta ielu nosaukumu jaunu plāksnīšu izlikšana. It kā atbilstoši Ministru kabineta jau 2012. gada 10. janvārī pieņemtajiem noteikumiem Nr. 50 personvārdu rakstīšana ielu nosaukumos nu esot  darāma  ar vārdu un uzvārdu pilnā  tā garumā.

Valmiera var lepoties ar to, ka tai ir sava augstskola, skaista pilsētvide un cilvēki, kuri to iemīlējuši. Ikvienam ir savs stāsts, kāpēc Valmieru saukt par savu pilsētu, un tāds ir arī studentei ELĪNAI KRISTIŅAI.

Patiesības meklētājsTā par sevi savulaik esot teicis rakst­nieks Jānis Kārkliņš, kuram janvāra sākumā apritēja 125. dzimšanas diena. Bet ko zinām par šo uzņēmīgo vidzemnieku? Dzimis 1891. gada 6. janvārī (pēc j.st.) Valkas apriņķa Jērcēnu pagasta Rēpeņos. Vecāki, tēvs Gusts un māte Marija, vienkārši ļaudis, atbalstīja dēla vēlmi pēc izglītības. Jānis pirmās skolas zinības apgūst Ēveles draudzes skolā. Skolotāja Jūlija Gaiķa mudināts, pošas iestājeksāmeniem Valmieras pilsētas skolā, iztur tos. Mācības turpina turpat kaimiņos esošajā brāļu A. un E. Liepiņu proģimnāzijā, kuru pabeidzis jau kā tirdz­niecības skolu (1908).

Gada nogalē ikvienam no mums ir vēlme atskatīties uz šī gada padarīto, piedzīvoto un sasniegto. Galerijas Laipa gads ir bijis gana krāšņs un noteikti viens no darbīgākajiem – notikuši divi mākslas plenēri, kuru rezultātus turpinam rādīt lielākās un mazākās izstāžu zālēs un divos unikālos 2016.gada kalendāros. Ieviesta jauna tradīcija – Kārlienas pagalma svētki, kuri notika otro reizi un ar katru gadu saņem aizvien lielāku apmeklētāju sajūsmu. Izstādes, projekti un jaunas tikšanās, kuras ļauj mums augt un attīstīt savas prasmes mākslas notikumu organizēšanā.