Kad jūlija Valmierietī solīju turpināt ekskursu pirmskara Valmieras koka darbos, nudien nedomāju, ka tiksimies tikai oktobrī. Dažādi apstākļi pa vidu patrāpījās... Taču avīzītē Valmierietis atgriežamies tieši solītajā 462. numurā, arī pilsētas 20. gadsimta sākuma galdniekmeistara Pētera Priedīša, kuplas piecu bērnu ģimenes tēva, foto būs!
Vidzemes Augstskolas (ViA) Sabiedrības zinātņu fakultātes lektore LIENE LOČMELE ir īstena valmieriete. Taču pēdējos gadus viņa dala savu laiku starp Valmieru un Amherstu – nelielu studentu pilsētiņu ASV Austrumkrastā, Masačusetsas štatā, kur doktorantūrā studē komunikāciju.
SIA «VTU Valmiera» gatavojas svētkiem. 3. novembrī 70. jubilejai veltītā Atmiņu pēcpusdienā plānots iepazīt uzņēmuma tagadējo darbību, kā arī vēlāk atklāt izstādi Valmieras muzejā, kur 70 gados pieredzētais notverts fotomirkļos. Izstādes atklāšanā 3. novembrī pl. 15 Valmieras muzejā gaidīts ikviens interesents.
Uzņēmuma apaļo gadskārtu 1. decembrī sagaidot, top jubilejas grāmata — par svarīgākajiem notikumiem pēdējā desmitgadē un bijušo darbinieku atmiņām. Ar topošā izdevuma fragmentiem iepazīstināsim arī «Valmierieša» lasītājus.
Ārste radioloģe AIJA MEDNE (dzimusi Aizsilniece) daļu savas jaunības pavadījusi Valmierā, kā arī pabeigusi Valmieras Pārgaujas ģimnāziju, toreiz — Valmieras 4.vidusskolu. Kā Aija teic, papildus darbam ārsta profesijā ļoti svarīgu vietu viņas dzīvē ieņem ģimene un vēl blakus tam arī dažādi biznesa projekti. «Kopā ar kolēģiem esam izveidojuši uzņēmumus Latvijā un Igaunijā, kas apgādā medicīnas profesionāļus ar augstākās klases mūsdienu medicīnas aprīkojumu,» stāsta Aija.
Kopš dzelzceļš ienācis ļaužu ikdienā, tas vienmēr bijis nozīmīgs gan kā maizes devējs, gan kā palīgs, gan kā intereses rosinātājs. Arī man — vienkārši labvēlīgi ziņkārīgajam.
Septembrī Vidzemes Augstskolas (ViA) studiju kursa «Jaunie mediji un politika» ietvaros nevalstiskām organizācijām, valsts un pašvaldību iestādēm, kā arī privātajiem uzņēmumiem tika dota iespēja pieteikt aktuālu ideju vai jautājumu, kas tiktu risināts, studentiem izstrādājot praktiskus projektus. Pašlaik ir apzinātas tēmas un veiktas konsultācijas ar ideju autoriem, izstrādāti interešu aizstāvības plāni.
Miķelis šogad tāds dikti sensitīvs palicis satiksmes drošības jomā. Iespējams, to apjauš arī Valmierieša lasītāji, tāpēc labprāt dalās gan savos priecīgajos, gan bēdīgajos piedzīvojumos uz Valmieras ielām. Šoreiz gandrīz vai briesmu stāstiņš, kurā galvenā varone ir tiesībsargājošo orgānu baltā bertiņa, faktiski jau gan tie vīri uniformās, kuri šajā fiksajā mašīnītē sēd iekšā un izvēlas optimālos braukšanas maršrutus pēc iespējas ātrākai (protams, pamatotai!) nokļūšanai Valmierā no punkta A uz punktu B.
Valmiera gan politiskā, gan vadības līmenī vienmēr sevi ir dēvējusi par rūpniecisko pilsētu, izceļot savas ekonomiski stiprās puses un, gandrīz līdz perfekcionismam sakārtoto pilsētvidi. Pilsēta, kas darbojas kā precīzi noregulēta ciparnīca, un patriotisms, kas gāžas pāri krūzes malām. Reizēm šķiet, ka dzīvojot Valmierā, mēs esama dzīves privileģēti.
Daudzi studenti, atbraukuši mācīties uz Valmieru, iemīlas pilsētas burvībā un nolemj palikt šeit. Arī VITA ŠTROBINDERE pirms vairākiem gadiem nespēja turēties pretī Valmieras šarmam. Tagad viņa te dzīvo kopā ar savu sunīti Lordu.
Zviedru laikosIepretim pilsētai, Gaujas viņā pusē, 17. gadsimtā pletās Kauguru muižai piederošās zemes (Kaugershof ierīkota 1635. gadā). Pārdesmit gadu vēlāk, 1681., muižas zemju dokumentos teikts, ka «... ir arī krogs pie Rīgas ceļa», bet divdesmit gadus vēlāk minēts, ka «...pārceltuve pār Gauju, kā arī krogs, kamēr plosās karš, pēdējos divos gados neko nav ienesuši, krogs tā izpostīts, ka krodzinieks tur vairs nav varējis mesties». Pārceltuvei atņemtas divas laivas, ko varot apliecināt krodzinieks Mačs un pārcēlājs jeb Rāmnieka Jānis.
MĀRIS SEDLENIEKS šobrīd strādā Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas mutes, sejas un žokļu ķirurģijas nodaļā par ārstu – ķirurgu, šajā pašā specialitātē darbojas arī «Veselības centrā 4». Savas dzīves pirmos 18 gadus Māris pavadījis Valmierā.
Jau šoruden varētu sākties jauna peldbaseina būvniecība Valmierā. Tas iecerēts blakus Vidzemes Olimpiskā centra sporta kompleksa ēkai, Rīgas ielā 91, kur līdz šim atradās auto stāvvieta. Līdz ar to transporta novietošanai nācās atvēlēt citu vietu — teritoriju blakus futbola laukumam, un sagatavošanas darbi tur jau notiek.
(Nobeigums. Sākums 28.janv.,4. un 25.marta, 20.maija, 17.jūnija, 22.jūlija un 26.augusta numuros) Pienācis 1988. gads, perestroika un viss ar to saistītais darbojas pilnā sparā. Nāk jaunas vēsmas, bet arī vecie laiki negrib projām doties. Akurāt kā revolucionārās situācijas trešā pazīme — apakšslāņi negrib dzīvot pa vecam, augšslāņi nevar. Laika ritējums, protams, tādēļ neapstājas. Tā vai citādi, bet rūpnīcas darbojas, ļaudis rosās, mašīnas brauc un ielām ir ko turēt.
Valmieras rajona bērnu un jauniešu invalīdu biedrība «Saulīte», nodibinājums «Fonds «Iespēju tilts»», projekti, kuru galvenais mērķis ir bērnu, pusaudžu un jauniešu ar īpašām vajadzībām dzīves kvalitātes uzlabošana, — valmieriete ZITA GUSTAVSONE ir šo labo darbu un ieceru priekšplānā.
Rimtā un politiski pieklusinātā vasara tuvojas beigām. Ukrainas karš pierimis, prezidents atrasts, ekonomika nebuksē, un Straujumas krēsls vēl īsti nešūpojas. Jā, Āboltiņa ūjina, slimnīcām nav naudas, bet imigrantu pretinieki izkliedz kareivīgus saukļus. Tas pie lietas piederas, lai vismaz kādas kaislības modina veselīgu interesi par valsts dzīvi. Uz minorā fona Uģa Magones aizturēšana izceļas gan ar kvantitāti, gan kvalitāti. Juta Strīķe apvazātajam tēla mētelītim var uzlikt kādu ielāpu, KNAB vismaz daļēji attaisnot savu eksistenci, bet Streļčenokam atliek kost pirkstos, ka triumfa brīdī baudījis atvaļinājuma priekus.
ULDIS JANSONS. Viesturietis no papēžiem līdz matu galiņiem, jo Valmieras Viestura vidusskola kā daudzajiem tās absolventiem ir savējā.
(6.turpinājums, sākums 28.janv., 4. un 25.marta, 20.maija, 17.jūnija un 22.jūlija numuros)
Es atkal šķirstu faktu krājumus, lai uzzinātu, kas bijis, kas nebijis, kā ielas savu veidolu mainījušas. Tāpēc iegriežam laika ratu no tās vietas, kur pagājušo reizi apstājāmies.
Viņnedēļ vienpadsmit Rīgas Tehniskās universitātes studenti, nākamie arhitekti un pilsētplānotāji, čakli ģenerēja idejas Atpūtas parka turpmākajai attīstībai Valmierā. Ar jauniešu četrās dienās un naktīs paveikto varēja iepazīties piektdien, un atliek vien pabrīnīties, cik daudz var iespēt tik īsā laika sprīdī, pie tam diezgan pamatīgi iedziļinoties vietējā situācijā. (Valmierietis bija tikai viens no studentiem — Egīls Markuss.) Tiesa, padomu jaunajiem censoņām neliedza arī pieredzējuši arhitekti Andris Skalītis un Alla Mellēna. Tā kā apskatāmā teritorija ir plaša, studenti bija sadalījušies grupās.
DAINIS CIGUZIS sevi sauc Valmieras patriotu. Viņš šeit ir dzimis, audzis, izskolojies, nodibinājis ģimeni un strādā vienā no Valmieras svarīgākajām vietām – Vidzemes slimnīcā, kas ir galvenā ārstniecības iestāde reģionā, par IT nodaļas vadītāju. Brīvajā laikā viņš dejo tautas dejas un sporto. Intervijā «Valmierietim» Dainis pastāstīja par savu darbu IT nozarē, kaislību uz dejām kopš bērna kājas, kā arī vienkārši skaistiem ikdienas dzīves smalkumiem.
No ziepju trauka līdz nopietnai aparatūrai. EDUARDS OZERINSKIS stāsta par savu attīstības ceļu mediju lauciņā. Par to, kā videospēļu ierakstīšana un montēšana var pārvērsties par profesionālu izaugsmi video veidošanā, kas ir ne tikai lielisks, ar mākslu saistīts vaļasprieks, bet arī darbs, ar ko pelnīt naudu.