Kā latvieši atgriezās
Šī ir vēsturiska fotogrāfija — 1960. gada marts.
Tie, kas bija izsūtīti no dzimtenes 1949. gada 25. martā, atgriezties Latvijā drīkstēja tikai 1956. — 1957. gadā. Sarežģīta un smaga bija šī atgriešanās. Kad no Maskavas tika saņemta izziņa — spravka — ar atļauju atgriezties, pacilātība un eiforija pārgāja ātri: sākās dzīves izvērtēšana, praktiskās rūpes, kā to izdarīt. Par brīvu jau atpakaļ neveda... Pat kopējā vagonā biļete maksāja dārgi. Arī par apģērbu bija jādomā. Kaut katram jau bija sava pufaika, neatsverams un tiem apstākļiem gana piemērots un pat ērts apģērba gabals ikdienai un svētkiem, — to pašu vilkām gan darbā, gan uz kino ejot.
Latvija mūs negaidīja. Ar savu atgriešanos arī radiem tikai rūpes sagādājām, īpaši jau tiem, kas ieņēma prestižus amatus. Kādreizējie draugi izlikās nepazīstam. Un bijām jau arī citādi kļuvuši — sejās iezīmējušies sāpju un ciešanu vaibsti, mazie bērni izauguši, pieaugušie — novecojuši.
Fotogrāfijā redzamie jaunieši Latvijā atgriezās bez mātes un brāļa Andreja, jo nepietika līdzekļu, lai visi varētu atbraukt. Ojāra, Līgas un Ritas mamma Ella lūdza paziņas no tā paša pagasta, kuri posās atpakaļceļam, — Elzu un Kārli Ošus — paņemt kā ceļabiedrus izsūtījumā uzaugušos, ārpasaulē nebijušos mazākos bērnus. Abi ar vecāko dēlu Andreju viņi palika Sibīrijā, Kučukovā — strādāt un krāt līdzekļus savam atpakaļceļam. Andrejam tolaik jau bija 24 gadi, viņš strādāja par traktoristu, un cerības atgriezties bija.
AR KREMLI UN BAZNĪCU FONĀ. Izsūtītie latvieši Maskavā, Sarkanajā laukumā. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv