Valmierietis

«Neesmu nožēlojusi ne mirkli, ka mani vidusskolas gadi pagājuši tieši Valmierā: šeit ir plašas iespējas un, manuprāt, ļoti laba izglītības kvalitāte,» saka ekofitnesa trenere ALISE PUTRAIMA.

Turpinot Valmierieša publikācijas par 1. pasaules kara norisēm, šajā reizē — par kādu īpašu notikumu pirms simt gadiem.

Starp daudzām un dažādām baidīšanām pirms neilga laika interneta portālos un dažādos  ziņu kanālos parādījās vēstīšana, ka  arī Valmierā nu ir uzradušies ubagi, kas mācoties virsū lieliem un maziem, vairāk gan vīriešiem nekā sievietēm, vēl vairāk tiem, no kuriem ir cerība kaut ko dabūt, nekā tiem,  par kuriem jau pa gabalu redzams, ka pašiem gandrīz nekā nav.

Attīstoties tehnoloģijām, arī laika ritums kļūst straujāks, piesātinātāks un nemierīgāks. Informācijas pārbagātība un digitālais laikmets sāk raisīt pretreakciju – atgriešanos pie īstā, ar roku radītā, kam svarīgs ir process un zināšanas. Tā savu atdzimšanu piedzīvoja kaligrāfija, un nu pienācis laiks atdzimt modes ilustrācijai. Lielākie modes masu mediju (Vogue, Elle) un modes nami (Valentino, Prada, HM u.c.) arvien biežāk reklāmās, ilustrācijās, noformējumā, kolekciju pasniegšanā izmanto modes ilustrāciju digitālās fotogrāfijas vietā.

«Mūzikas skola — gaiša un cēla celtne Gaujas krastā, vieta, kur man veldzēties un gūt spēkus savai dzīvei, jo mūzika sakārto sirdi un dvēseli, tā attīra no visām negācijām. Man ir ļoti jauki kolēģi, saprotoši un visādā veidā atbalstoši. Un bērni  — viņi taču ir īsts brīnums!» — ar šiem skaistajiem un sirsnīgajiem vārdiem sākās mūsu saruna ar Valmieras Mūzikas skolas vokālo pedagoģi LAIMU KRUMHOLCI.

Septembra beigās SIA «Valmieras Namsaimnieks» un SIA «Monum» parakstīja līgumu par daudzdzīvokļu īres nama būvniecību Valmierā, Ķieģeļu ielā 8/Mālu ielā 1.

Ar IEVU DŽINDŽU iepazinos Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā — man patīk atgriezties skolā, iepazīt jaunus cilvēkus un smelties enerģiju. Tā satikos ar Ievu, kopā dziedājām Imanta Toča jauniešu korī «Konsonanse»  un fanojām par savu skolu.

Jau pērn un aizpērn vairākas no «Valmierieša» publikācijām bija veltītas Pirmā pasaules kara norises pirmajiem mēnešiem Valmierā un Valmieras apriņķī. Uzzinājām, kā noritēja vispārējā mobilizācija (1914), jaunuzcelto slimnīcu (1914), brīvprātīgo pieteikšanos teritoriālajās (nacionālajās) karaspēka vienībās — latviešu strēlniekos (1915), bet šīs vasaras izskaņā varējām lasīt par pirmā latviešu nacionālā karoga idejas iniciatoru, pedagogu Jāni Eduardu Lapiņu (1885 – 1941).

Pieļauju, ka vēlā rudens novakarā kādas privātmājas īpašnieks Valmierā vai tās apkaimē būs saaicinājis viesus  šampanieša dzeršanai, izrādot savu jauno, no šūnakmeņiem veidoto kamīnzāli vai  pagalma stūri. Tādā brīdī, šampanietim putojot,  nez vai kādam  pat ienāks prātā uzjautāt: kur saimnieks tik izteiksmīgi dekoratīvu būvmateriālu ir dabūjis?

Šovasar Miķelim acis vai uz kātiņiem izgriezās, visu Valmierā un piepilsētā notiekošo rakšanu, rakņāšanu, remontēšanu, būvēšanu, urbšanu, pa apakšu un pa augšu vilkšanu vērojot. Laikam jau pats sarežģītākais tehnoloģiskais process bija izdabūt Raiņa ielas galā pa Valmieras apvedceļa apakšu cauri divas garas metāla trubas, kurās pēcāk varēs ievilkt kādu inženierkomunikāciju vadu no pilsētas uz Iršu parkam pieplokošo guļamvagonu, kas de facto pilns ar valmieriešiem, bet de iure pieder Burtnieku novadam...

Uz «Valmierieša» jautājumiem atbild viesnīcas «Wolmar» direktore LIĀNA DANCE.

Vidzemes Augstskola — pirms rektora darba un tagad, ar ko tā asociējās?

Pirms darba šeit Vidzemes Augstskolu zināju maz, tik, cik biju iesaistījies akreditācijā un studiju programmu novērtējumā. Man tā asociējās ar atvērtību, vienkāršību, pozitīvu noskaņojumu. domāju, ka tā nav būvēta kā ziloņkaula pils, kas uz visu skatās no augšas.

Pēc mēneša pauzes atkal atgriežamies pie pirmskara Valmieras galvenā ziņu nesēja — laikraksta Valmierietis — pārlapošanas digitālā veidā. Mūsu pilsētā tikko sācies 1939. gads, un avīzītei nodrukāts 489. numurs, kurš nāk pie valmieriešiem ceturtdienā, 5. janvārī...

Piektdien, 30. septembrī, Zinātnieku nakts pasākumi notiks Rīgā, Jelgavā, Salaspilī, Rēzeknē, Daugavpilī, Valmierā, Liepājā, Ventspilī un Papē, piedāvājot ikvienam interesentam atklāt zinātnes noslēpumus. Šo Eiropas mēroga pasākumu Latvijā rīko Valsts izglītības attīstības aģentūra (VIAA) sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmiju, vadošajām Latvijas augstskolām, zinātniskajiem institūtiem un citām ar pētniecību saistītām organizācijām.

Firma «Madara’89» SIA veic ēkas Valmierā, Rīgas ielā 64, rekonstrukciju, lai tajā izvietotu pārtikas veikalu «top!» ar pārtikas preču un pirmās nepieciešamības rūpniecības preču plašu piedāvājumu.

Balles Latvijā pēdējos gados kļūst arvien populārākas, arī Valmierā. Dejotāju aprindās Valmiera jau  tiek dēvēta par baļļu galvaspilsētu!  Iemesls tam – regulārie deju vakari, tradicionālās balles un, protams, Ziemassvētku balle, kas ik gadu tiek rīkota  ar  pašvaldības un  Valmieras Kultūras centra atbalstu. Deju vakarus plāno rīkot arī  jaunā Valmieras koncertzāle. Ballēs un deju vakaros Valmierā un tuvējos novados arvien biežāk ir redzami skaisti dejojoši pāri no balles deju kluba «Valmiera», kuri rāda labu paraugu citiem.

DACE DALBIŅA ir īsta viesturiete, pat divkārt, — kā Viestura vidusskolas audzēkne un kā skolotāja, skolēnu un kolēģu iemīļota. Jau diezgan ilgus gadus viņas profesionālā darbība saistās ar Rīgu — Latvijas Universitātē, Izglītības un zinātnes ministrijā, Latviešu valodas aģentūrā. Dalbiņa ir daudzu zinātnisko publikāciju un populārzinātnisku rakstu, mācību grāmatu un pedagogu mācību līdzekļu autore, starptautiskos projektos bijusi gan dalībniece, gan vērtētāja. Ata Kronvalda prēmijas laureāte, Atzinības Krusta kavaliere.

Mākslas Galerija Laipa 2016.gadu noslēgs ar trim lielām izstādēm, kuras papildinās gan autorvakari, gan izstāžu atklāšanas, kurās būs iespēja tikties ar mākslas zinātniekiem un māksliniekiem.

Šķiet, Latvijas pedagoģijas vēsturē nav otras tik spilgtas personības, kas būtu atstājusi tik dziļas pēdas dažādās jomās kā vidzemnieks Jānis Greste, Grestes Jancis — izcils pedagogs novators, sabiedriskais darbinieks, muzejnieks, ģeologs, lielisks lektors, literatūras un folkloras materiālu vācējs.  J. Grestes skolnieku skaits sniedzās simtos. Starp tiem arī kādreizējie Valmieras puikas, pilsētas skolas un E. Liepiņa proģimnāzijas audzēkņi: rakstnieks Pāvils Rozītis, dzejnieks Linards Laicens, publicists un rakstnieks, skolotājs Jānis Eduards Lapiņš, Lauksaimniecības akadēmijas profesors un pirmais tās rektors Pāvils Kreišmanis (Kvelde), vēsturnieks, rakstnieks Arveds Švābe, žurnālists, rakstnieks un teātra kritiķis Jānis Kārkliņš, grafiķis Niklāvs Strunke u.c. Greste par sevi mēdzis teikt: «Es jau nedzīvoju, es švirkstu kā paeglis, kam pielikta uguns». Šovasar šai savdabīgajai personībai apritēja 140.

Nesen  no kāda satiksmes  uzraudzītāja dzirdēju ziņu, ka Valmierā esot notikusi un gandrīz jau  pabeigta šoferu un citādu braucamlīdzkļu vadītāju pāraudzināšana. To kopīgiem spēkiem un vienotā ierindā, nodarbojoties ar ielu cītīgu šķērsošanu pa gājēju pārejām un pie luksoforu zaļajiem signāliem, esot panākuši  kājām ejošie  valmierieši. Viņus vietējie braucēji nu jau tā respektējot, ka, satiksmes plūsmā  dažus nerespektētājus  pamanot, tūdaļ var secināt, ka brauc nevalmierietis. Dzird pat  ierosinājumus valmieriskos šoferu pāraudzināšanas paņēmienus un prasmes popularizēt arī tuvējā apkaimē. Tādai vajadzībai jau tiekot  pulcināti brīvprātīgie, kas, maskējušies par tūristiem, došoties pastaigās pa Cēsu, Limbažu un citu pilsētu ielām.