Mūžam mainīgā – tā droši var teikt par mūsu Valmieras vakarskolu. Skola kopš tās izveidošanas vairākkārt mainījusi savu atrašanās vietu, mainījušies nosaukumi – no «Valmieras strādnieku un zemnieku vidusskolas» līdz 2. vidusskolas struktūrvienībai – Valmieras vakara (maiņu) vidusskolai. Tomēr visu laiku tā nav pazaudējusi savu īpašo vietu – bija un ir mācību iestāde dažāda vecuma skolēniem, kuri visdažādāko iemeslu dēļ nemācās parastajās vispārizglītojošajās skolās.
Pagājušajā reizē iepazināmies ar Maršnera mājas un paša Ludviga jeb Karla Roberta Lui Maršnera personību. Šoreiz aplūkosim pārējos Maršneram piederošos īpašumus un ieskatīsimies to vēsturē.
Projekta «By Learning You Will Teach, by Teaching You Will Learn» ietvaros kopā ar mani Portugāli apmeklēja arī 10.c klases skolniece Lelde Anna Zandmane, skolotājas Oksana Karaļčuka un Daiga Ramata.
Es devos projekta braucienā uz Turciju. Projekts «By Learning You Will Teach, by Teaching You Will Learn» ir finansēts no Eiropas Savienības programmas «Erasmus+» līdzekļiem un domāts, lai satiktos un kopā strādātu septiņu Eiropas valstu skolēni un skolotāji, kopīgi izstrādājot dažādus materiālus skolu pašpārvalžu darba uzlabošanai. Latviju pārstāvējām mēs – Valmieras vakara (maiņu) vidusskolas divi skolēni un divas skolotājas.
Bez uzticēšanās ir grūti. Ja neuzticamies kaimiņiem, durvju priekšā jāliek milzu «kūtene». Ja neuzticamies politiķiem, nav jēgas iet balsot. Ja neuzticamies ārstiem, labāk neslimot. Ja neuzticamies celtniekiem, jābūvē pašiem. Ja neuzticamies sinoptiķiem, lietussargs jānēsā līdzi vienmēr. Ko darīt, ja neuzticamies Valsts Ieņēmumu dienestam (VID)? Vai nemaksāt nodokļus vispār?
Savos tikai četrdesmit viņš jau paveicis daudz. Pirms septiņiem gadiem viņš gluži kā no gaisa nokrita Valmieras pievārtē ar jaunu alus brūzi, un šodien te darītais Valmiermuižas alus noteikti darījis slavenu arī viņa vārdu. Valmiermuižas alus darītavas saimnieks AIGARS RUŅĢIS par sevi saka: esmu valmierietis ar visām saknēm!
Šī ir vēsturiska fotogrāfija — 1960. gada marts.
Tie, kas bija izsūtīti no dzimtenes 1949. gada 25. martā, atgriezties Latvijā drīkstēja tikai 1956. — 1957. gadā. Sarežģīta un smaga bija šī atgriešanās. Kad no Maskavas tika saņemta izziņa — spravka — ar atļauju atgriezties, pacilātība un eiforija pārgāja ātri: sākās dzīves izvērtēšana, praktiskās rūpes, kā to izdarīt. Par brīvu jau atpakaļ neveda... Pat kopējā vagonā biļete maksāja dārgi. Arī par apģērbu bija jādomā. Kaut katram jau bija sava pufaika, neatsverams un tiem apstākļiem gana piemērots un pat ērts apģērba gabals ikdienai un svētkiem, — to pašu vilkām gan darbā, gan uz kino ejot.
Valmierieši jau būs ievērojuši, ka iepriekš ilgstoši pamestajā objektā Rīgas ielā 67 sākusies rosība. SIA Wash& Drive valdes loceklis AUGUSTS IESALNIEKS «Valmierietim» pastāstīja, ka šajā vietā uzsākta pašapkalpošanās automazgātuves būvniecība: «Automazgātavā būs sešas mazgāšanas kabīnes, kas spēs apkalpot ap 700 —800 automašīnas diennaktī. Wash& Drive klientiem piedāvās plaši pazīstamās Karcher firmas tehnoloģijas un aprīkojumu, kas izceļas ar augstu kvalitāti un tiek novērtēts Eiropā un Skandināvijas valstīs. Papildus mazgāšanas kabīnēm klientu ērtībām tiks ierīkoti arī putekļsūcēji un naudas apmaiņas aparāts, jo par pakalpojumiem būs iespējams norēķināties tikai ar 50 centu, 1 un 2 eiro monētām.
VILNIS VOROBJOVS. Valmierietis, bet nu jau vairāk nekā 13 gadus dzīvo Kocēnos. «Pilsētu, kurā piedzimt, jau nevar izvēlēties, bet esmu pateicīgs, ka man ir paveicies bērnību pavadīt vienā no senākajām Latvijas pilsētām. Apkārtējā vide atstāj paliekošu ietekmi — viss, ko bērnībā un skolas gados esmu ieguvis, ir kļuvis par iedvesmu turpmākajai dzīvei. Valmierai ir ļoti daudz priekšrocību attiecībā pret lielāku pilsētu kolorītu un iezīmēm, kas veicina personības veidošanos,» saka Vilnis.
Bieži vien, pastaigājoties pa Valmieras senpilsētu vai dodoties pa gājēju tiltiņu uz Valmieras tirgu, cilvēki atskatās uz divstāvu sarkano ķieģeļu ēku, kas atrodas Rātsupītes kraujas malā. Vieni to dēvē par sarkano māju, citi ir dzirdējuši nosaukumu «Maršnera nams». Sarkanās mājas nosaukumu tā ieguvusi, pateicoties 19.–20. gadsimta mijā celto Valmieras ēku raksturīgajam sarkanajam ķieģelim, bet — kas ir Maršners?
Valmieriešu tik vienota satraukšanās un protestēšana, aizstāvot Vecpuišu parka kokus pret izciršanu, pēc vēsturnieku vērtējuma esot pielīdzināma vien zviedru laikiem, kad vietvaldis esot gribējis te aizliegt kazas turēt. Toreiz, daudzbalsīgi protestēdami, valmierieši tiesības pilsētā kazas turēt ir nosargājuši, tagad, šķiet, arī būs nosargāta lielākā daļa no parkā izcirst sākotnēji paredzētajiem turpat vai 100 kokiem.
Jaunizceptais ekonomikas ministrs nupat vienā publiskā uzstāšanās reizē aicināja mazāk būvēt trotuārus un krāsot ēku fasādes. Piedosim vīram, kurš - atšķirībā no Miķeļa un viņam līdzīgiem citādi domājošiem - noteikti pats savā dzīvē nevienu trotuāru nav uzbūvējis un savulaik pie turības ticis, uzsitot gaisā īstajā brīdī pēdējās patiesības ministrijas akciju žūksni! Jo katrā sevi cienošā pilsētā, nemaz nerunājot par lielpilsētu Valmieru, vietvara ļoti piedomā, kur un pa kādiem celiņiem savās gaitās dodas tie pilsētnieki, kuri kaut kādu iemeslu pēc ikdienā vairāk staigā kājām nevis brauc. Tāpēc trotuāru būve Valmierā pēdējos gados allažiņ aktuāla bijusi. Un tomēr - ir vēl daži virzieni, kur izvērsties!
Pilsēta var lepoties, ka šeit strādā optimistiski un jaunām idejām pārpilni pedagogi. Viena no viņiem, valmieriete MAIJA BLŪZMA, jauniešiem palīdz apgūt zīmēšanas prasmes un angļu valodu.
Pērn 16. novembrī Kultūras centrā rādīja kinohroniku par Valmieru laikā no 1923. līdz 1990. gadam. Novēlojies paldies Valsts Kultūrkapitāla fondam un pilsētas domei! Mani piesaistīja režisora un operatora I. Selecka filmas «Valmieras meitenes» fragmenti, kā arī mirkļi par gaiļa un vara bumbas pacelšanu baznīcas torņa smailē 1970. gada 3. novembrī pēc nama rekonstrukcijas. Atceros, ka gaili tornī uznesa valmierietis Roberts Antons. Virzoties uz augšu, viņš pieturējās pie zibensnovedēja, pašās beigās uzkāpa uz bumbas un nolika gaili vietā. Jāatzīst, ka tas bija drošības tehnikas pārkāpums ar lielu riska pakāpi.
Es esmu aptaukojies. Guļu ar uzpūstu vēderu, atraugājos un stenu. Es sirgstu ar bulīmiju un anoreksiju arīdzan. Kuņģa saturs prasās ārā ar steigu, divi pirksti mutē ir mans sveiciens visam apēstajam. Es vairs nejūtu garšu, viss vienādi pliekans, trekns, bezgala ass un neveselīgs. Kādi tur vitamīni, vien sliktās taukskābes, garšas uzlabotāji un e-vielas. Esmu slims, bet guļot gultā, roka stiepjas pēc kārtējā kumosa. Esmu atkarīgs. «Labdien! Mani sauc Aigars. Esmu atkarīgs no kultūras subproduktiem.»
GATIS ĒRGLIS patlaban ir pats galvenākais un arī veiksmīgākais no Valmieras futbola treneriem: viņa vadībā Valmiera Glass/BSS futbolisti pēdējās trīs sezonas 1. līgas turnīrā allaž bijuši starp medaļniekiem, divas reizes izcīnot bronzas, bet pērn — jau sudraba godalgas. Par šiem sasniegumiem viņam piešķirti gan Gada trenera, gan Gada valmierieša tituli, taču tāpēc Gatis nav sācis lidināties mākoņos, jo vēl ir daudzas virsotnes, uz kurām tiekties gan Valmieras, gan Latvijas mērogā.
Ja viss norisināsies bez aizķeršanās, jau šopavasar Valmierā sāksies vēl vienas pilsētas rajonu nozīmes transporta maģistrāles — Georga Apiņa ielas — rekonstrukcija posmā starp Rubenes un Beātes ielu.
Līdz ausīm augstskolā — tā par savu ikdienu saka AGNESE KARASEVA. Viņa savas zināšanas un enerģiju Vidzemes Augstskolā ir ieguldījusi, ne tikai aktīvi darbojoties dažādos amatos un vadot projektus, bet arī palīdzot studentiem.
ZAIGA TENTERE bērnību pavadījusi Vecpiebalgā un uz Valmieru devās pirms astoņiem gadiem, lai studētu Vidzemes Augstskolā. Apguvusi žurnālista profesiju, viņa sāka strādāt Vidzemes TV, tagad «Re:TV», un pašlaik ir bērna kopšanas atvaļinājumā.
Piektdien solītajā vizītē Valmierā aizsardzības ministru Raimondu Bergmani visticamāk pavadīs ministra biroja vadītāja IEVA JIRGENSONE, kādreizējā Valmieras meitene.