Valmierietis

Eiropas mantojumā ieskaitīts

- 18.Janvāris, 2011
Valmierietis
Laikrakstā

Redz, at­kal man kā vēs­tur­nie­kam ga­dī­jies mi­sēk­lis, drī­zāk gan ne­pil­nī­ba. Ie­priek­šē­jā Val­mie­rie­tī, kad sā­ku te­ma­tu par pil­sē­tas ūdens­tor­ņiem, pie­mi­nē­ju tos ļau­dis, ku­ri 1988. ga­da 18. no­vem­brī bi­ju­ši klāt, kad ūdens­tor­nī uz­vilkts sar­kan­balt­sar­ka­nais Lat­vi­jas ka­rogs. Ša­jā sa­rak­stā pa­liek Vis­val­dis Skras­tiņš, Ed­gars Lus­te un In­ta  In­drik­so­ne, vi­ņiem klāt vēl mi­nams Gun­dabs Put­niņš. Pie tā tad arī pa­lie­kam! Tai pa­šā lai­kā man gal­vā nāk vis­no­taļ grē­cī­ga do­ma, ka šeit va­rē­tu vilkt zi­nā­mas pa­ra­lē­les ar le­ģen­dā­ro augu­mā pa­sī­kā Ļe­nas trim­di­nie­ka un vē­lāk pa­sau­les pro­le­ta­ri­āta va­do­ņa pir­ma­jā ko­mu­nis­tis­ka­jā sest­die­nas tal­kā Krem­ļa pa­gal­mā ne­sto baļ­ķē­nu – tais­ni brī­nums, kur ta­jos pār­is ko­ka ga­ba­la met­ros va­rē­ja pie­ķert tie sim­ti, ku­ri dzel­žai­ni esot per­so­nī­gi ša­jā mi­si­jā pie­da­lī­ju­šies... Starp ci­tu, da­būt ka­ro­gu ūdens­tor­ņa jum­tā eso­ša­jā mas­tā ne­būt nav viegls uz­de­vums – to man ap­lie­ci­nā­ja vīrs, kurš aiz­va­dī­tā ga­da no­ga­lē pēc dar­ba­ļau­žu vē­lē­ša­nās un at­tie­cī­ga zva­na uz Val­mie­ras paš­val­dī­bu no­mai­nī­jis ve­co, vē­ja sa­plui­nī­to ka­ro­gu pret jaun­u.

Bez ūdens, taču ar karogu!

- 14.Decembris, 2010
Valmierietis
Laikrakstā

Tur­pi­nām sa­ru­nu par Val­mie­ras tor­ņiem. Ķe­ra­mies pie ūdens­tor­ņiem un sā­kam ar se­nā­ko un zem­āko! Starp ci­tu, par to ot­ru, augst­āko – bla­kus dzelz­ce­ļam – ļo­ti maz ma­te­ri­ālu (jo PSRS lai­kos tas skai­tī­jās stra­tē­ģisks un tā­pēc sle­pens ob­jekts!) pat mu­ze­ja mei­te­nēm, lai ne­teik­tu, ka ne­maz… Tā­pēc bū­šu ļo­ti pa­tei­cīgs, ja pie­teik­sies kāds zi­nā­tājs – ar at­mi­ņām vai pat kā­du bil­di no šīs in­že­nier­bū­ves pirm­sā­ku­miem. Tad Val­mie­rie­ša jan­vā­ra nu­mu­rā šo in­for­mā­ci­ju va­rēs pla­šā­kai sa­bied­rī­bai da­rīt zi­nā­mu.

Valmierai piederīgs no A līdz Z

- 14.Decembris, 2010
Valmierietis
Laikrakstā

AR­TIS JAN­SONS nu­pat ko­pā ar dar­ba ko­lē­ģiem no­svi­nē­jis pir­mo piec­u ga­du ju­bi­le­ju Vid­ze­mes olim­pis­ka­jam cen­tram. Kaut arī di­rek­tors, viņš nav ra­dis zī­mē­ties, tā­pēc arī kop­bil­dēs vien­mēr pa­ma­nās ma­li­ņā no­stā­ties. To­mēr Val­mie­ras jaun­āko lai­ku vēs­tu­rē Ar­tis sa­vas pē­das no­teik­ti at­stā­jis – tā re­dza­māk un ska­ļāk ar Mul­tik­lu­bu un rok­fes­ti­vā­liem, pēc tam... Bet la­bāk jau vi­su pēc kār­tas.

Mūzikas maratons

- 16.Novembris, 2010
Valmierietis
Laikrakstā

Kad satieku Valmieras mūzikas skolas direktoru AIVARU CEPĪTI, viņš ir izvairīgs un cenšas uzsvērt, ka ne jau viņam ir 90 gadi, bet gan mūzikas skolai un ka nevajadzētu skolas jubilejas kontekstā koncentrēties uz viņa personību. Tomēr Cepītis 21 savas dzīves gadu ir veltījis tieši Valmieras mūzikas skolai, un tas ir labs pamats interesantai sarunai par mūziku, organizatoriskām lietām, dabu un sportu.

Valmierā visaugstākais

- 16.Novembris, 2010
Valmierietis
Laikrakstā

Par vi­siem no­piet­nā­ka­jiem Val­mie­ras til­tiem esam pa­ča­lo­ju­ši, ķer­si­mies nu pie tor­ņiem! Lai pie­dod man Svē­tais Sī­ma­nis, ta­ču pirm­ā ro­ka te to­mēr būs 204 met­rus augst­ajam ra­di­o un TV tor­nim, kas at­ro­das 3 kilo­met­rus no pil­sē­tas cen­tra un jau vai­rāk kā pus­gad­sim­tu ar sa­vu ada­tu ir ne­at­ņe­ma­ma Val­mie­ras pa­no­rā­mas sa­stāv­da­ļa, ie­ro­do­ties pil­sē­tā no Rī­gas pus­es.

Vecais tilts atkal kļūs jauns

- 16.Novembris, 2010
Valmierietis
Laikrakstā

Ja viss no­tiks, kā ce­rēts, nā­kam­gad Val­mie­rā va­rē­tu sāk­ties pil­sē­tas dzī­vē sva­rī­ga ob­jek­ta — gal­ve­nā til­ta pār Gau­ju — re­kon­struk­ci­ja, ku­ras pro­jek­ta iz­strā­de ti­ka uz­ti­cē­ta SI­A «Projekts3». Lai­ka gai­tā ta­pu­ši vai­rā­ki pro­jek­ta va­ri­an­ti, ta­ču ti­ka no­rai­dī­ti, jo val­mie­rie­ši vē­lē­jās, lai vi­ņu tilts at­šķir­tos no sa­viem brā­ļiem ci­tās pil­sē­tās. Šis, la­sī­tā­jiem ap­ska­tei pie­dā­vā­tais, tad bei­dzot ir kaut cik ap­mie­ri­nā­jis kā Val­mie­ras būv­val­des spe­ci­ālis­tus, tā pil­sē­tas paš­val­dī­bas de­pu­tā­tus. Ofi­ci­āli ap­stip­ri­nāts gan šis pro­jekts vēl nav, tā­pēc da­žas ma­zāk no­zī­mī­gas de­ta­ļas, pro­jek­tē­tā­jiem tās pie­slī­pē­jot, vēl va­rē­tu mai­nī­ties.

Būt. Savā vietā. Dzīves gaišajā pusē

- 19.Oktobris, 2010
Valmierietis
Laikrakstā

Šo­va­sar jau div­pa­dsmi­to rei­zi Val­mie­ra no­sau­ca sa­vus Go­da un Ga­da cil­vē­kus. Šo lē­mu­mu pie­ņem paš­val­dī­bas do­me, bal­sto­ties uz ie­dzī­vo­tā­ju ie­sū­tī­ta­jām vēs­tu­lēm un priekš­li­ku­miem. Ga­da val­mie­rie­tis 2010 — pa­vi­sam vi­ņu ir piec­i — arī ģi­me­nes ār­ste IN­TA AUZI­ŅA.

Kur medīja prinči ?

- 19.Oktobris, 2010
Valmierietis
Laikrakstā

Me­dī­bu tra­dī­ci­jas  Val­mie­ras no­va­dā 18./19. gs.

Me­žam — sa­va va­lo­da. Kas ie­mā­cī­jies to sa­prast, tas ne­kad ta­jā ne­jū­tas vien­tuļš. Mai­no­ties ga­da­lai­kiem, mai­nās arī krā­sas un ska­ņas. Šo da­bas har­mo­ni­ju vien iz­jau­cam mēs – cil­vē­ki: med­nie­ki, tū­ris­ti, sē­ņo­tā­ji un ogo­tā­ji. Mežs vi­sos lai­kos sais­tī­jis un sais­ta tie­ši ar sa­vu ār­kār­tī­gi daudz­vei­dī­go pie­dā­vā­ju­mu. To­mēr — kā­pēc me­dī­jam? Jau sen­grie­ķu vēs­tur­nieks, Sok­rā­ta skol­nieks Kse­no­fonts sa­vā dar­bā „Ki­ne­gē­ti­kos” (Par me­dī­bām) de­vis fi­lo­zo­fis­ku at­bil­di: cil­vē­kiem me­dīt ie­mā­cī­ju­ši ne­mir­stī­gie die­vi, jo kas gan vēl, ja ne die­vi, va­rē­ja iz­do­māt tā­du aiz­rau­jo­šu un de­rī­gu no­dar­bī­bu. Kā mū­su pus­ē ra­dās pir­mais me­dī­bu parks un par tā no­sau­ku­mu, augst­ajiem vie­siem, kas šeit vie­so­ju­šies, tā­lā­ka­jā iz­klās­tā.

Skolas laiks bija pats labākais

- 19.Oktobris, 2010
Valmierietis
Laikrakstā

Val­mie­ras Vies­tu­ra vi­dus­sko­la, pa­gā­ju­šā ga­da de­cem­brī at­zī­mē­jot sa­vus 70 ga­dus, sko­las avī­zes spe­ci­āl­iz­de­vu­mā ie­pa­zīs­ti­nā­ja ar ab­sol­ven­tiem, kas mā­cās, strā­dā un dzī­vo da­žā­dās pa­sau­les vie­tās. Uz­ma­nī­bu pie­sais­tī­ja Za­ne Žu­ko­va Ada­mo­u. Vi­ņa no tā­lu­ma — Kip­ras — sa­vai sko­lai vē­lē­ja iz­aug­smi, jo­pro­jām sa­ti­cī­gas at­tie­cī­bas starp sko­lo­tā­jiem un sko­lē­niem un ne­kad ne­zau­dēt ot­ro mā­ju sa­jū­tu, jo Vies­tur­sko­la Za­nei ir ļo­ti spilgts pie­mērs tam, kā­das ir sir­snī­gas un at­mi­ņā pa­lie­ko­šas ot­rās mā­jas.

Pats galvenais tilts. III

- 21.Septembris, 2010
Valmierietis
Laikrakstā

Tur­pi­nām ie­pa­zī­ties ar Val­mie­ras jo­pro­jām stra­tē­ģis­ki sva­rī­gā­kā til­ta in­te­re­san­tā­ka­jām dzī­ves epi­zo­dēm. Pēc ie­priek­šē­jā Val­mie­rie­tī pub­li­cē­tā Jaut­rī­tes Put­ni­ņas kun­dzes, va­rē­tu pat teikt, tā­da li­te­rā­ri/mu­zi­kā­la at­mi­ņu iz­klās­ta, šo­reiz tā vai­rāk uz­spie­dī­sim uz pre­cī­zām in­že­nier­zi­nāt­nēm!

Attēlā:

KO­MU­NIS­MA GAI­DĀS... Gau­jas tilts 1972. ga­dā te­ju no put­na li­do­ju­ma, bet drī­zāk gan no Sv. Sī­ma­ņa baz­nī­cas tor­ņa. Ie­spē­jams, pat ne­le­gā­li veikts fo­to­uz­ņē­mums, jo to­laik strik­ti bi­ja aiz­liegts in­že­nier­bū­ves no tik augst­a ska­tu pun­kta ie­mū­ži­nāt: va­rē­ja ta­ču bil­dī­te ar tik bū­tis­ki sva­rī­gu un tā­pēc sle­pe­nu at­tīs­tī­tās so­ci­ālis­ma valsts PSRS stra­tē­ģis­ko ob­jek­tu no­kļūt ame­ri­kā­ņu iz­lūk­die­nes­tam na­gos... Val­mie­rā to­brīd jau sa­vās vie­tās bal­to ķie­ģe­ļu hruš­čov­kas, ka­mēr pil­sē­tas de­bes­skrāp­ju vie­tas vēl tuk­šas.

Trīsreiz deviņpadsmit plus x...

- 21.Septembris, 2010
Valmierietis
Laikrakstā

Ma­nu­prāt, ir trīs vei­du val­mie­rie­ši: vie­ni Val­mie­rā pie­dzimst un no­sir­mo, ci­ti do­das prom un ne­at­grie­žas; tre­šie ir še dzi­mu­ši, augu­ši, sko­lā gā­ju­ši, aiz­de­vu­šies pa­sau­lē, lai at­griez­tos.

Pie­de­ru tre­ša­jiem: ir ma­nā dzim­ta­jā pil­sē­tā kas tāds, kas ne­laiž prom pa­vi­sam, jo pa­klai­ņo­ju kur ne­būt pa­sau­lē un at­kal es­mu at­pa­kaļ.

Lustīgu lasīšanu!

- 21.Septembris, 2010
Valmierietis
Laikrakstā

No šo­die­nas vi­sā val­stī dar­bo­ties sā­ku­ši vē­lē­ša­nu ie­cir­kņi, līdz ar to kan­di­dā­tu sa­rak­sti un par­ti­ju īsās prog­ram­mas ta­pu­šas pie­eja­mas ne vien in­ter­ne­ta lie­to­tā­jiem, bet vis­pla­šā­ka­jām tau­tas ma­sām. Vai tie­šām ša­jos do­ku­men­tos pie­trūkst kon­krē­tī­bas un skaid­ras nā­kot­nes vī­zi­jas, sprie­diet pa­ši, bet pēc ma­nas sa­pra­ša­nas po­zi­tī­vā­ku un op­ti­mis­tis­kā­ku la­sām­vie­lu grū­ti at­rast.

Uzvaras var gūt tikai savā zemē

- 21.Septembris, 2010
Valmierietis
Laikrakstā

Ag­ro­no­mi IVAN­DA un RIT­VARS LEI­TE­NI, Zem­ko­pī­bas mi­nis­tri­jai lik­vi­dē­jot vie­nī­go šķir­ņu sa­lī­dzi­nā­ša­nas ie­cir­kni Vid­ze­mē, pa­li­ka bez al­go­ta dar­ba un bi­ja kā no lai­vas iz­mes­ti. Abiem to­laik pie­ti­ka uz­ņē­mī­bas ne­pa­do­ties un ar cī­nī­tā­ja ga­ru mi­nis­tri­jā pie­dā­vāt šo dar­bu pa­veikt pri­vā­ti. Lai tas no­tik­tu, ie­pir­ku­ma kon­kur­sos vi­ņiem ar­vien no jaun­a jā­ie­gūst valsts pa­sū­tī­jums. Tas, ka SI­A Ru­ģē­ni augu šķir­ņu sa­lī­dzi­nā­ša­nu valsts uz­de­vu­mā veic nu jau 13 ga­du, lie­ci­na ti­kai par pro­fe­si­ona­li­tā­ti.