Valmierietis

Ar Nacionālo Bruņoto spēku pulkvedi Guntaru Strazdīti tiekamies jūnijā.

Šoreiz atkal kaut kas interesants no pagājušā gadsimta otrās puses mūsu pašu Valmieras piena kombinātā.

Kad 1989. gadā notika pirmais skrējiens Rīga -Valmiera, tā principā bija politiska padarīšana, ko organizēja Jāņa Daliņa fonds un kam pieslējās oficiālie Valmieras sporta vadoņi. 

Senākajos avotos ziņas par Daupa saimniecības pastāvēšanu atrodam 17. gadsimta otrajā pusē. 1696. gadā Vaidavas muiža bija iznomāta Valmieras pilsonim Zamuelam Koham. Toreizējo vaidaviešu zemnieku vidū nosaukts arī Daupis. [1]

Ar pašu spēkiem

Pirms dažiem gadiem vienā no Valmierieša numuriem rakstīju par koloniālpreču tirgotavas īpašnieku Pēteri Pūku. 

Pūšaminstrumentu spēles tradīcijas Valmierā

Iepazīstoties ar vēstures liecībām, atklājas interesanta pūtēju mūzikas tradīciju aina. Periodā līdz Otrajam pasaules karam pūtēju orķestru galvenais uzdevums tā brīža sabiedriskajā dzīvē bija spēlēt gājienos, ballēs un bērēs.

Maijs ir mēnesis, kad ziemas sezona vienā viņam tuvajā sporta veidā nomaina otru – vasaras sezonu, un katrā no sezonām viņš izmanto savu nūju.

Šodien Valmierā ir ļoti tālu no mums dzīvojošiem vīriem piederoša akciju sabiedrība «Valmieras piens». 

Tamāra Kalniņa (Rozīte) dzimusi 1918. gada 10. aprīlī. Pašas vārdiem – īsta zemgaliete.

ZIŅAS  Zvirgzda kroga senākais pieminējums, iespējams, rodams 1638. gada Vidzemes arklu revīzijas materiālos, kur, zviedru valdībai inspicējot Frīdriham Vilhelmam Patkulam piederošās Ķieģeļu, Podzēnu, Kūduma, Pāpēnu un Kārlenes muižas, konstatē, ka senāk šajos īpašumos bijuši 6 krogi, bet tagad lietojams tikai viens – Rubenē (Papendorff).[1]

1919. gada maijā pēc nepilnu piecu mēnešu komunistu valdīšanas padomju Latvijas proletāriskais cietoksnis sāka ļodzīties visās šuvēs. 

Pūšaminstrumentu nodaļas darbība Valmieras mūzikas skolā

Nopietns pūšaminstrumentu nodaļas darbs VMS sākās ar trompetistu Juliānu Greidānu (1939 - 2013), kuru uz VMS 1963. gadā uzaicināja strādāt toreizējais VMS direktors Tālivaldis Dubavs.

ILUTA DUNDERE ir vokālās studijas «Smaidiņi» vadītāja, ikdienā viņa strādā gan par sākumskolas skolotāju, gan mūzikas skolotāju Valmieras Pārgaujas sākumskolā.

Mūspusē jaudīgākais un ar kvalitatīvu izpildījumu Latvijas mērogā pazīstamais pašmāju būvniecības uzņēmums SIA Aimasa Valmierā uzsācis vēl vienu vērienīgu privātu iniciatīvu – daudzdzīvokļu nama celtniecību Jāņa Endzelīna ielā 2 (blakus Rubenes ielas daudzdzīvokļu namiem virzienā uz Āžkalna namiem). Valmierietim sīkāk par šo projektu, ko uzņēmums realizē par saviem līdzekļiem, pastāstīja SANDRIS APSĪTS, SIA Aimasa valdes priekšsēdis.

Rubenes krogs ir viens no senākajiem dokumentos minētajiem Livonijas krogiem. 1419. gada 8. janvārī Rīgas arhibīskaps Johans VI (Johannes Ambundi) izlēņo Bertramam fon Ikskulam (Bertram van Ixkulle) no Niklāva fon Koskula (Clawes van Coskulle) nopirkto Rozbeķu (Rosenbecke) pili un citas muižas, kā arī Rubenes krogu (kroch to Papendorpe).[1]

Vidzemes un Igaunijas provinces tika pievienotas Krievijai saskaņā ar 1721. gada Nīstades miera līgumu.

Tā vienā teikumā var raksturot AIVARA BENUŽA daiļradi, kurš ir viens no redzamākajiem piecdesmitgadnieku paaudzes Latvijas metāla māksliniekiem.

Valmiera šobrīd ir tā vieta Latvijā, kur cilvēki grib dzīvot, tāpēc pilsētā iegādājas dzīvokļus vai tos īrē, kā arī visai intensīvi būvē privātmājas.

ZIŅAS 

Senākās ziņas par tolaik Straupes draudzē ietilpstošajai Ķieģeļmuižai piederoša kroga pastāvēšanu Rīgas – Valmieras lielceļa malā vietā netālu no Ķieģeļmuižas un Kokmuižas robežas, domājams, rodamas 1638. gada Vidzemes arklu revīzijas protokolos, kuros Zīlānu pagasta (Sylan Paggast) zemnieku vidū minēts Kroģīša Pēteris (Krogit Peter), kas saim­nieko uz ¼ arkla zemes, dod nodevas un iet klaušās pie Rubenes mācītāja.[1] Krogs revīzijas laikā nepastāv – visdrīzāk izpostīts nesenajos karos – bet saimniecības nosaukums (Kroģītis) ļauj pieņemt, ka tāds tur senāk bijis.

PAR SAVĒJIEM

«Pašreizējais moments prasa, lai katrs pilsonis savus kaut arī nelielos līdzekļus izlietotu tā, kā tas būtu arī izdevīgi no vispārīgā tautsaimniecības viedokļa,» 1929. gada rudenī vienā no saviem rakstiem apgalvoja žurnāls «Ekonomists».