Pagājuši jau desmit gadi, kopš Vidzemes Tūrisma asociācija uzņēmās velozīmju piešķiršanas un koordinācijas funkcijas Latvijā veidotajiem velomaršrutiem. Pirms vienotās numerācijas ieviešanas nereti veidojās situācija, ka tā bieži vien pārklājās, radot apjukumu vietējiem un ārvalstu tūristiem. Tāpēc tika nolemts, ka katrs maršruts tiks marķēts ar individuālu numuru, ko piešķir viena organizācija.
Turpmākajos septiņos gados 30% no Eiropas Savienības finansējuma tiks novirzīti dažādiem videi draudzīgiem projektiem, tai skaitā veloinfrastruktūrai. Vai droši, pārdomāti un labi savienoti veloceliņi maina cilvēku ieradumus? Runājāmies par šo ar infrastruktūras izbūvētājiem, velobraucējiem un arī autobraucējiem, kas ar velosipēdistiem satiekas satiksmē.
“Interese par braukšanu ar velosipēdu jārada jau bērnībā,” uzskata velosipēdu remonta meistars un restaurators, agrāk Latvijā atzīts BMX frīstailists, tagad – ekstrēmo sporta veidu sacensību rīkotājs saldenieks MĀRTIŅŠ STRAZDS.
Jūlija sākumā pasaulē atzīmē Starptautisko no plastmasas maisiņiem brīvo dienu un daudzviet notiek informatīvās kampaņas, vēršot iedzīvotāju uzmanību uz šo atkritumu radītajiem draudiem ekoloģijai. Lai gan zinām, cik slikti mūsu un vides veselību ietekmē plastmasas piesārņojums, taču ieradumus mainīt nav viegli.
Lai veicinātu atkritumu optimālāku apsaimniekošanu, gan pārtikas produktu ražotāji, gan pircēji tiek aicināti pārdomāti izvēlēties vieglās plastmasas izstrādājumus, jo kastītes, trauciņi, spainīši un maisiņi, kur veikalos sapakoti pārtikas produkti, nereti nav no pārstrādājamas plastmasas.
Jau gadu Latvijā spēkā ir "Plastmasu saturošu izstrādājumu patēriņa samazināšanas likums", kas tika pieņemts, pildot Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 5. jūnija direktīvu, lai novērstu un samazinātu konkrētu plastmasas izstrādājumu ietekmi uz vidi un cilvēka veselību. Ar šo vienošanos eiropieši pieteica karu vienreizlietojamai plastmasai, kas bieži vien nav pārstrādājama un nonāk vidē. Vienreizlietojamās plastmasas patēriņa ierobežošanu vēl paredzēts turpināt un pēc vienreizlietojamiem traukiem un galda piederumiem sekos citu plastmasas izstrādājumu tirdzniecības pakāpeniska aizliegšana.
Plastmasa savu uzvaras gājienu pasaulē sāka kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, un nu jau šķiet, ka tā ir visur, ne tikai okeānos un zivīs, bet mikrodaļiņās arī cilvēku asinīs un plaušās. Plastmasa ir lēts, viegls un ērts materiāls, bet tā nesadalās un arī pārstrādājama ir tikai daļa. Tāpēc pasaule ir spiesta domāt par vieglās plastmasas izstrādājumu ierobežošanu. Vaicājām dažādu līmeņu Latvijas politiķiem par to, ko reāli ir iespējams paveikt, lai vieglās plastmasas apjomus mums apkārt un arī atkritumus samazinātu.
Kamēr vienā pasaules malā runā par pārtikas krīzi un pat badu, citā – nepiedodami daudz pārtikas turpina nonākt atkritumos. Viena lieta ir politikas nostādnes un starptautiskas vienošanās par to, kā šo jautājumu risināt. Bet lielā mērā tā ir arī sabiedrības ieradumu maiņa, piekrīt arī kustības "ZeroWasteLatvija" valdes priekšsēdētāja Anna Doškina, ar kuru par šo problēmu runājāmies.
Bērnībā mācīja, ka zemē nomest papīrīti ir slikti, bet ābola serdi drīkst – tā pati reiz sadalīsies. Tā teikt, kas no dabas nācis, tas pie dabas arī atgriezīsies. Taču, ja nu serde ir nevis viena, bet vesels kalns? Ko tad? Lai ar šiem kalniem tiktu galā, jau šī gada laikā visā Latvijā pie mājsaimniecībām un daudzdzīvokļu namiem būtu jāparādās arvien vairāk konteineriem, kas paredzēti tieši atkritumiem, kuri bioloģiski sadalās. Kāda ir pirmā pieredze Rīgā un tās apkārtnē, kur šādi brūnie konteineri jau pieejami, vaicājām SIA "Eco Baltia vide" direktoram Andrim Ziemelim.
Visā pasaulē, arī Latvijā, pārāk daudz pārtikas produktu nonāk atkritumos – satraukušās starptautiskās organizācijas. Mūsu valstī katrs iedzīvotājs gada laikā izmet vidēji 130 kg dažādu produktu – pārtikas atlikumus un pārpalikumus, produktus ar beigušos derīguma termiņu un pārtiku, kas vienkārši vairs neizskatās svaiga. Lai šo atkritumu apjomu samazinātu, mazliet jāmaina savi paradumi, bet eksperti norāda, ka ekonomiska domāšana noteikti palīdz pieņemt lēmumus.
Pārtikas atliekas Latvijā šobrīd veido lielu daļu jeb 30% no atkritumiem, un Eiropā vidēji trešdaļa saražotās pārtikas nonāk atkritumos, tāpēc šī problēma Eiropas Savienības dalībvalstīm jārisina, nopietni pārdomājot soļus. Lai gan visvairāk pārtikas atkritumu veidojas mājsaimniecībās, arī izglītības iestādēs, kurās tiek nodrošināta ēdināšana, neiztikt bez šāda veida atkritumiem, jo mūsdienās skolēniem garšo ļoti atšķirīgi ēdieni, kā arī ne vienmēr uz šķīvja uzliktais tiek apēsts pilnībā.
Taimiņš (Salmo trutta) ir Latvijā labi zināma, taču makšķernieku samērā reti noķerta zivs. Igauņi šo zivi sauc par meriforell, bet leiši – par šlakys. Latvijā zināmie oficiāli ķertie taimiņi bijuši tuvu metram garumā un līdz 10 kilogramiem svarā. Vienīgā vieta mūsu valstī, kur taimiņus mākslīgi pavairo ar vērienu, ir zivjaudzētava "Brasla" Cēsu novadā. No turienes viņi ceļo uz ūdenskrātuvēm visā Latvijā.
Burtnieku ezers platības ziņā ir ceturtais lielākais ezers Latvijā, tā garums ir 13,3 kilometri, vidējais dziļums – 2,9 metri. Ezers izsenis bijis starp makšķernieku iecienītākajām copes vietām, jo ezerā konstatētas 20 zivju sugas, starp kurām makšķernieku gaidītākās trofejas, protams, ir līdakas un īpaši jau zandarti. Tomēr Burtnieka apsaimniekošana allaž ir bijis visai sarežģīts un dažādu interešu pārpilns process.
Ar šādu filozofiju dzīvo divi kaislīgi makšķernieki – skolotājs Ģirts Ločmelis, kurš pērnā gada nogalē Bārtas upē Kurzemē noķēra milzīgā izmēra balto platpieri, un pensionārs Imants Saulītis. “Un pirmo savu noķerto kādas sugas zivi – vienalga, cik liela – jānobučo un jāatlaiž atpakaļ!” ar humoru par to, ko makšķernieki var darīt zivju resursu saglabāšanā, senu makšķernieku ticējumu teic Ģ. Ločmelis, vienlaikus norādot, ka atbildīgi zvejotāji padomās, kur ielaist zivju mazuļus, lai par savu nodarbošanos norēķinātos ar māti dabu.
Mēs plānojam, bet Eiropa mums aiztaisa ciet mencas un lašus – saka piekrastes zvejnieks no Pāvilostas Jānis Pētermanis. Ar lašiem jūrā viss ir kārtībā, traki ir ar politiķiem un roņiem – līdzīgās domās ir jūrmalciemnieks Oskars Kadeģis. Trauksmi par izmaiņām uz slikto pusi Baltijas jūras zivju populācijā ceļ zinātnieki, arī Pasaules Dabas fonds jau vairākus gadus aicina ēdienkartē izvēlēties neapdraudētas sugas un audzētavu zivis.
Šodienas straujās attīstības tempā cilvēks pierod dzīvot arvien ērtāk, ne vienmēr aizdomājoties, ka tādējādi vieglu roku īslaicīgam labumam var tikt iznīcināta dabiski veidojusies vide un zaudētas vērtības, kas būs vajadzīgas pēc gadiem pieciem, desmit un vēl nākamajām paaudzēm. Atbilde uz jautājumu, kā attīstīties moderni, saudzīgi un gudri, rodama apjomīgā starptautiskā projektā "Ainava pilsētā" jeb "UrbanLinks2 Landscape", kurā pirms četriem gadiem iesaistījās Kuldīgas novada pašvaldība un kas noslēgsies maijā.
Sadarbojoties dabas institūcijām, iedzīvotājiem un citiem iesaistītajiem, tiek sperti papildu soļi unikālo dabas vērtību, tai skaitā biotopu, saglabāšanā un atjaunošanā. Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) īsteno projektu "Biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošana" īpaši aizsargājamās teritorijās (kopumā 30) Latvijā, tai skaitā dabas liegumā "Randu pļavas", kas vairāk nekā 200 ha platībā stiepjas Vidzemes piejūrā no Kuivižiem līdz Ainažiem.
Bioloģiskā daudzveidība attiecas uz plašu ekosistēmu, tā ietver visas dzīvās būtnes, ieskaitot augus, dzīvniekus, sēnes un mikroorganismus, kuru lielai daļai dzīvotne ir mežs. Cilvēka pārmērīga rosība, neatbilstoša saimniekošana, bet īpaši mežistrāde ir viens no lielākajiem draudiem. Taču arī mūsdienās mežu var apsaimniekot, nenodarot pāri dabai un vienlaikus gūstot ekonomisko labumu.
Teju ikviens ir pamanījis – jo zaļāka pilsēta, jo patīkamāk tajā uzturēties. Mūsdienās daudziem gribas apvienot rosīgo pilsētas dzīvi ar mierinošo dabas tuvumu. Rūpes par dabu un zaļais dzīvesveids arvien vairāk ietekmē arī pilsētvides plānošanu un vēlmi pēc dabas klātbūtnes.
Domājot par tīru Latviju un atbildīgu uzņēmējdarbību tajā dažādas organizācijas rūpējas par iedzīvotāju un uzņēmumu izlietotā iepakojuma, videi kaitīgu preču, elektrisko un elektronisko iekārtu apsaimniekošanu, tādējādi dodot iespēju uzņēmumiem iegūt 100% atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa. Tāpat nozīmīgi ir gādāt par atkritumu, kas radušies to saimnieciskās darbības rezultātā, savākšanu, pārstrādi un nonākšanu otrreizējā apritē.