Kā atjēgties no atkarībām?

VLADIMIRS ĻEPJAKS, fizioterapeits: Jaunībā vēlējos iegūt profesiju saistībā ar sportu, bet, gadiem ejot, virziens mainījās, parādījās intereses, kurās gribējās iedziļināties, un tāda man šķita psihiatrija. Slimnīcas ārsti pierunāja uz šo programmu, gribēja attīstīt nodaļas iespējas, es piekritu iesaistīties – ir labi un interesanti.

ANDRIS REITERS, profesionālais veselības aprūpes kapelāns: Slimnīcā strādāju piecus gadus, pirms tam mana darbības sfēra bija pilnīgi cita, saistīta ar biznesu, bet šeit es jūtos daudz apmierinātāks – palīdzot citiem, es savai dzīvei jūtu lielāku jēgu. Protams, ir jāveic morālā un garīgā higiēna, laika gaitā tas ir iemācīts, kā noturēt savu garīgo līdzsvaru. Mūsu virsārste reizi mēnesī, satiekot mani, jautā – kā ir, vai viss kārtībā, vai jāsāk uztraukties, es saku – nē, nē, pagaidām vēl ne. Mazliet jokam – mūsu saimniecības vadītājs, pusdienlaikā satiekoties kafejnīcā, darba problēmu pārņemts, piktojas – te jau dulls var palikt!, bet es viņam atbildu – droši, mēs tev uztaisīsim rehabilitāciju – tāds mums profesionālais humors.

SOLVITA DRUKMANE, psiholoģe: Ir daudz to smago dzīves stāstu, bet esmu pateicīga pacientiem, jo arī no viņiem es kaut kādā mērā gūstu lielu pieredzi, bet, kā Andris saka, mēs esam atraduši veidu, kā no tā atpūsties. Katram ir savs, mums ir arī supervīzijas, lai savu profesionalitāti paaugstinātu, tepat ir visas apmācības, kas arī palīdz mums ar šīm situācijām un pacientiem, kā arī savu dzīvi tikt galā.

ARTŪRS BANKAVS, fizioterapeits: Kā jau visiem, man patīk kustība, man patīk sports. Šeit tāpat kā sportā viss atrodas kustībā, viss mainās, nekas nestāv uz vietas, tāpēc man patīk palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar fiziskajām un dažkārt arī ar psiholoģiskajām problēmām, komanda strādā viņu labā, un tas ir tikai pozitīvi.

NADEŽDA MIEZE, nodaļas vadītāja: Pēc profesijas pati arī esmu fizioterapeite, kā arī vadu mūsu lielisko komandu. Tas, ko mēs darām, ir apbrīnas vērts, un katrs pacienta paldies ir uzslava mums, tas ieguldījums, ko esam viņiem devuši, un, kā teica Solvita, mēs paši arī ļoti daudz mācāmies, mūsu darba devējs mūs ļoti atbalsta, rūpējas par mūsu psihoemocionālo stāvokli, tādējādi esam tādā kā balansā ar sevi un saviem pacientiem.

Kādi ir priekšnoteikumi, lai saņemtu jūsu sniegtos pakalpojumus?

Nadežda: Protams, ir jābūt savai atkarībai – alkohola, narkoloģiskajai, azartspēļu vai cita veida atkarībai. Pacients pats griežas pie narkologa, kurš tālāk nozīmē stacionāro ārstēšanu, ja tas nepieciešams, vai arī pacients apmeklē narkologu ambulatori. Ja pacients nonācis pie mums stacionārā, ārsts izvērtē, vai viņam nepieciešama rehabilitācija. Šobrīd mums ir ļoti laba komanda, kura strādā ar 12 soļu programmu pēc Minesotas programmas parauga.

Andris: Tā gan nav Minesotas programma, kurai vajadzīga kā specializēta izglītība, tā speciālistu kopums, kaut arī principus, patiesības un labos graudus mēs no tās ņemam – tas tiesa. Principi ir tuvi, tomēr nav gluži identiski.

Kas ir jūsu pacienti – jauni cilvēki, pusmūža ļaudis, pensionāri?

Nadežda: Pamatā tie ir pilngadīgi – astoņpadsmitgadnieki un uz augšu, šķiet, vecākais pacients grupā bijis virs 70 gadiem, tā ka principā vecums ir ļoti dažāds, ir gan jauni, gan cienījamos gados.

Mēdz apgalvot, ka alkoholismu nav iespējams izārstēt...

Vladimirs: Mēs kā fizioterapeiti ar viņiem darbojamies divas nedēļas, un fiziskā ziņā rezultāti ir labi, tas, vai viņi atgriezīsies pie alkohola, ir pašu ziņā.

Artūrs: Ja runājam par atkarību līmeni, cik ārstējams vai neārstējams, bet gan kā cilvēkam mainās apkārtējā vide un kā viņš sadzīvo ar to. Ir arī gadījumi, kad pie mums atgriežas. Ļoti daudzi nāk no Minesotas programmas, rakstiski pauž savu pozitīvo vērtējumu, jo atšķirībā no Minesotas šeit nav tādu praktisku plānveida uzdevumu, pie mums terapija vairāk balstīta emocionālajā plāksnē.

Andris: Slimība ir slimība, un tā nav ārstējama. Līdzīgi diabētam alkoholismu izārstēt nevar, bet var iemācīties ar to sadzīvot. Tas gan nozīmē arī to, ka pēc 10 vai 15 gadiem tā var atgriezties, piemēram, pašlaik ir pacients, kurš pēc izietas Minesotas programmas 15 gadus dzīvojis skaidrībā, kas ir ļoti ievērojams laiks, bet tad bijis kāds grūdiens dzīvē un viņš atkal atsācis lietot grādīgos. Tas tikai nozīmē, ka tā slimība nav aizgājusi pavisam arī pēc 15 gadiem un ar to ir jāsadzīvo visu savu mūžu. Bieži vien cilvēki, izdzirdot šo, jautā mums: vai tad es tiešām nevarēšu izdzert vienu glāzīti bērēs par vieglām smiltīm, vai es nevarēšu tukšot glāzi šampanieša Jaunajā gadā? Diemžēl atbilde ir – nē, jo tā ir tā aizdedzes deva, kas pēc tam atkal palaiž to mehānismu, un šī deva ir ļoti maza, daži desmiti gramu, kas iededzina, un atkal visi procesi aiziet, kaut gan starpbrīdis bijis gana liels.

Solvita: Alkohols jau var būt sekundārs, sākumā varbūt ir depresijas, dažādi psiholoģiskie aspekti, un alkohols tiek uzskatīts kā risinājums kādā situācijā. Ja cilvēki meklē palīdzību pie psihoterapeita, pie psihologa, tad rezultāts ir ilgstošāks. Ļoti daudziem mūsu grupā ir arī psiholoģiska rakstura problēmas – dusmas, sliktas savstarpējās attiecības, un tad glāzīte šķiet vieglākais veids, kā notrulināt savas emocijas vai neredzēt kādas problēmas, kas būtu jārisina.

Artūrs: Kā jau Andris teica, alkoholismu nevar izārstēt, bet fiziskā ziņā paralēli nāk citas slimības – asinsspiediens, muguras sāpes, kuras šeit, divas nedēļas nelietojot alkoholu, vai nu izzūd vispār, vai ļoti samazinās, tā ka, nelietojot alkoholu, var izārstēt visas pārējās kaites un sūdzību par tām vairs nav. Fizioterapeits sastāda programmu, palīdz vingrošanai, katrs piedāvā kaut ko vairāk no sava aspekta. Dažreiz vasarā vairāk piedāvājam āra trenažierus, nūjošanu – visāda veida nodarbības, ko mēs varam sniegt kā profesionāļi. To varētu nosaukt par vispārējo fizisko sagatavošanu. Es personīgi strādāju ar līdzsvaru un koordināciju, sākotnēji dodot pavisam vienkāršus vingrinājumus, piemēram, stāvēt uz vienas kājas. Pēc kādas nedēļas var redzēt, ka cilvēkam ir gan līdzsvars un koordinācija, gan spēks. Tas nav individuāls darbs, bet gan notiek grupas ietvaros.

Andris: Ja pārkāpta tā neredzamā līnija, tad fiziskās kaites izārstēt vairs nevar. Par statistiku – kopš pievērsāmies rehabilitācijai šajā programmā, šobrīd ir 25%, kas atgriežas. Citam tas ir ātrāk – jau pēc nedēļas, citam pēc mēneša, bet apmēram tas ir ap 25%. Nav atgriezušies 75%, varbūt kāds no tiem atgriezīsies, un tad tas procents kļūs sliktāks.

Kāpēc jūs nepieņemat ārstēšanā, ja reibums ir virs 1,5 promilēm?

Nadežda: Par to jums noteikti jāvaicā slimnīcas galvenajam ārstam, kas nosaka šos likumus, domāju, ka ir kaut kādas robežas, kurām mēs varam sniegt šo pirmo palīdzību, bet, ja ir virs šīm promilēm, tad noteikti ir vairāk visādi draudi veselībai, kas medikamentozā ietekmē var iespaidot organismu, un kopā ar alkoholu var būt diezgan negatīvas sekas.

Runājot par šo rehabilitācijas programmu, tā tiek izvēlēta brīvprātīgi, neviens netiek piespiests. Kas attiecas uz stacionēšanos slimnīcā, ir bijuši gadījumi, kad atved pēc kāda incidenta uz ielas vai ģimenes strīda, kad ar policiju vai ātro palīdzību jāved uz Strenču slimnīcu, bet tad arī tās promiles bieži vien atklājas.

Andris: Piespiedu stacionēšana tiek piemērota gadījumos, ja ir pašnāvības mēģinājums vai vardarbība, bet citās situācijās tas viss notiek brīvprātīgi.

Un kā ar psiholoģisko palīdzību?

Solvita: Ir gan grupu nodarbības, gan iespēja ar viņiem individuāli parunāt par savu sāpi. Grupu nodarbībās cenšamies vairāk apzināt un pacelt tieši kopējās problēmas, un tad viņi nāk individuāli dziļāk to izrunāt. Divpadsmit dienās manā grupā kādas piecas sešas reizes eju kā psihologs, un tajā laikā viņi jau ir darbojušies šo 12 soļu principa ietvaros, un tad es apkopoju tās lietas padziļinātā tvērumā.

Nadežda: Kopumā uz mūsu rehabilitācijas komandu pacientu skaits ir diezgan liels, un mēs strādājam gan stacionārā, gan dienas stacionārā, gan arī ambulatori, un, atrodoties stacionārā, ir pacienti, kam ir psihiatriskā diagnoze plus vēl arī atkarība. Tie mums ir jāizvērtē – ārsts viņus atsūta, piesaistot arī citus speciālistus, lai jūs nedomātu, ka mums šobrīd ir tikai 11 pacienti – stacionārā vien to ir ap 100, bet man grūti pateikt, cik no viņiem ir arī atkarības, piemēram, šizofrēnija plus vēl alkohola problēmas vai depresija plus alkohols, tā ka šobrīd grūti saskaitīt.

Andris: Grupu nodarbības specifika ir tāda, ka tajās var gūt labumu pat klusējot, jo, ja kāds dalās ar savu dzīves pieredzi un savām atziņām, tad, to klausoties, kāds atceras – jā, ar mani bija līdzīgi, es tad darīju tā, bet, dzirdot, kā tas ir bijis citam, cilvēkā notiek katarse, viņš kaut kādas atziņas un sapratni iegūst. Ja ir kādas dzīves situācijas ar bērniem, ar vīru vai sievu, ar vecākiem, tad atkal tās atbildes ir – atbalstu var saņemt no ļoti daudziem cilvēkiem visdažādākajos aspektos. Viens psihologs pat tik daudz nevar sniegt. Kāds stāsta: man bija šitā, es tur darīju tā, un iznāca tā, cits savukārt – es darīju tā, man tur iznāca šitā, un atceries par šo lietu, jo viedokļi, aspekti, pieredzes sanāk visi kopā, un tā viņi cits citu dziedē, un tas ir tas grupas spēks, jo viņi ir līdzīgi.

Solvita: Pirmajās dienās arī neatveras visi uzreiz, tikai pēc kāda laika viņi sāk uzticēties cits citam, tad arī nāk tās atklāsmes un atvērtība

Andris: Tā rodas draudzības, tiek pierakstīti telefona numuri, izveidotas savas čata grupas, kurās tiek gūts sākotnējais atbalsts, jo ir tā, ka visu nevar stāstīt ne savai sievai, ne brālim, ne bērniem, jo strīdus vai kritiskā situācijā tas tiks izmantots pret pašu stāstītāju. Bet tādam cilvēkam, kas ir nedaudz prom, tomēr var uzticēties, un viņš to paturēs pie sevis, viņam var izstāstīt, kā tu patiesi jūties. Arī par attiecībām ar sievu, bērniem, vecākiem, jo līdzīga likteņa gājuma indivīdiem savstarpējās barjeras nokrīt, viņi otram drošāk atklājas – pat vairāk nekā mums, un tas ir galvenais pēcefekts.

Nadežda: Tāda rehabilitācija, kāda notiek pie mums ar maksimāli individuālu pieeju, ir tas, ko cilvēkiem vajag, ja viņiem ir šīs mentālās problēmas – mēs tās spējam sadzirdēt un palīdzēt rast risinājumu.

REHABILITĀCIJAS nodaļas komanda: priekšplānā Andris Reiters, aizmugurē no kreisās Vladimirs Ļepjaks, Nadežda Mieze, Solvita Drukmane un Artūrs Bankavs. Ārijas Romanovskas foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Rakstu sērija – MĒS PAŠI» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2023.LV/RMA/03

#SIF_MAF2023