Esam aculiecinieki tam, kā vēlētāju, tas ir, tautas, aktivitāte ar katru nākamo Saeimas un pašvaldību vēlēšanu četrgadi arvien straujāk sarūk. Teju pusei no balsstiesīgajiem pilsoņiem mūsu zemē nav sava viedokļa vēlēšanu balss izskatā. Sauksim tos par atturībniekiem. Esam tomēr demokrātiska valsts, par to viņiem roku nogriešana nedraud, un galu galā tādas ir viņu tiesības.
Biedrība «Zemnieku saeima» saņēmusi 19 vēstules no pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un lauksaimniekiem, aicinot vismaz līdz 2025. gada 1. janvārim atlikt «Meža likuma» 3. panta 2. punktu, kas nosaka, ka par mežu tiks uzskatīta 0,5 ha un lielāka platība, uz kuras ir izveidojusies mežaudze ar koku vidējo augstumu vismaz pieci metri. Likumu skatīs Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē 20. janvārī.
Atsākot kārtot ebreju īpašumu kompensēšanu, valdība atkal nav izvēlējusies īsto laiku. Tā pārvērtē ES prezidentūras disciplinējošo efektu. Jā, mūsu, latviešu, spilgta iezīme ir izmisīga vēlme, svešos ļaudīs nokļūstot, izlikties esam daudzkārt labākiem un pareizākiem, gudrākiem un devīgākiem nekā ikdienā. Taču paļauties uz šo ieradumu nedrīkst — jo kas zina, kad mākslīgā savaldības čaula saplaisās, ļaujot vaļu mūsu patiesajām emocijām.
Palaikam gan Latvijas augšās, gan zemākās instancēs dzirdams viedoklis, ka administratīvi teritoriālās reformas rezultātā izveidojušies novadi ir par mazu un to optimālais lielums būtu bijušo rajonu robežās. Interesanti, vai arī 12. Saeimas gaiteņos par to tiek runāts, jautāju Saeimas deputātam, bijušajam Valmieras pašvaldības domes priekšsēdētājam INESIM BOĶIM.
Lai uzlabotu braukšanas apstākļus uz Latvijas autoceļiem ziemas laikā, būtu jāatgriežas pie autoceļu preventīvās kaisīšanas, — tā pēc traģiskajiem notikumiem uz Latvijas ceļiem, kad daudzi cilvēki zaudējuši dzīvību, bojājuši veselību, par īpašumu un nerviem pat lieki bilst, sacījis satiksmes ministrs Anrijs Matīss.
Kopš otrdienas līdz 9. februārim Valmieras domes mājaslapā www.valmiera.lv pieejama gadskārtējās iedzīvotāju aptaujas anketa ar mērķi noskaidrot valmieriešu viedokli par 2014. gadā paveikto un veicināt iedzīvotāju līdzdalību dažādu norišu plānošanā.
Tehnikas progress norisinās ārkārtīgi strauji. Domāju, ka nav nevienas mājsaimniecības, kurā tādā vai citā veidā netiktu lietotas ierīces, kurās ir izmantotas digitālās tehnoloģijas.
Gada notikums — energoefektivitātes projekta realizācija Vilpulkas sākumskolā. Viena no pagasta svarīgākajām iestādēm ieguva mūsdienīgu vizuālo izskatu un modernas tehnoloģijas — saules baterijas uz jumta. Biedrība «Pieneņu pūka» nosvinēja 10 gadu jubileju. Biedrība pavasarī piedalījās Nīderlandes fonda un Rūjienas novada pašvaldības projekta «Iedzīvotāji veido savu vidi 2014» konkursā, iesniedzot projekta «Bērnu priekam, veselībai» pieteikumu. To atbalstīja ar finansējumu 792 eiro. Realizējot to, sākumskolas teritorijā iedzīvotāji izveidoja rotaļu kompleksu bērniem.
Lepojamies ar Jeru pamatskolu. Tajā dažādus pasākumus ir iespēja apmeklēt visiem pagasta iedzīvotājiem, kultūras pasākumiem izmantojam skolas zāli. Valsts svētku priekšvakarā ik gadu Jeru skolā notiek balvas «Zelta pildspalva» pasniegšanas ceremonija. Pērn šis brīnišķīgais pasākums notika jau desmito reizi un balvu par ieguldījumu izglītības attīstībā Jeru pagastā saņēma skolotājs Juris Alps.
Atskatoties uz aizvadītā gada notikumiem Ipiķos, arvien atmiņā izcelsim paveikto: tika izveidota un labiekārtota atpūtas vieta ar soliņiem pie Saprašas upes «Strazdos», iesaistījāmies arī jaunos projektos Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) skolēnu nodarbinātības pasākumos vasaras mēnešos. Ar NVA un Rūjienas novada pašvaldības atbalstu vasarā sešiem Ipiķu pagasta jauniešiem bija iespēja strādāt un iegūt savu pirmo darba pieredzi un iemaņas.
Viens no pēdējā laika vairāk apspriestajiem politiskajiem notikumiem ir jautājums par Valsts prezidenta Andra Bērziņa grūto izvēli — braukt vai nebraukt uz 9. maija pasākumiem Maskavā. Šogad aprit 70 gadu kopš II Pasaules kara beigām, tamdēļ svinības gaidāmas īpaši vērienīgas. Ņemot vērā sarežģīto ģeopolitisko situāciju pasaulē kopumā, tās lielā mērā būs arī atklāta pozicionēšanās starp «savējiem» un «svešajiem», parādot, kāda ir kuras valsts oficiālā attieksme pret II Pasaules karu un tā iznākumiem.
Pirms 1600 gadiem romiešu ģenerāļa Flaviusa Vegetiusa, iespējams, jau tad organizētā pretkara aģitācijas kampaņā sauktais sauklis «Ja gribi mieru, gatavojies karam!» (Si vis pacem, para bellum!) daudziem šodienu gudrībās skolotajiem tāds citāts vien šķiet. Tikai nezin kāpēc (laikam atpalicis no modernās domāšanas) to vismaz pāris runās pērn atgādināja Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess.
Es neesmu Parīzes ielās un neeju vienotības gājienā. Es nenolieku ziedus, neraudu vai neklusēju. Es domās esmu tur, Parīzē. Es esmu tur, jo Francijā tiek izlemta Eiropas nākotne. Bija tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras, tad sekoja mūsu ēras divi tūkstoši gadu — kristiešu laiks, vai nākamā būs viņu ēra?
Ukrainas krīze turpina uzlādēt saspringto starpvalstu situāciju Eiropas austrumos. Nupat pamatīgus žagariņus šim ugunskuram piemetuši notikumi teju pašā Vakareiropas sirdī Francijā, kur teroristu krīzes rezultātā dzīvību zaudējuši 17 nevainīgi cilvēki. Nemaz nerunājot par tādiem sīkumiem kā dažādu politiķu publiski demarši — uz Krieviju vērsti un no Krievijas nākuši. No sērijas: dots pret dotu. Sava niansīte fona veidošanā arī tādai it kā mazsvarīgai informācijai par to, ka Krievijai pietiktu ar divām Somijai piederošām salām mūsu copmaņu tik iecienītajā Ālandu salu arhipelāgā, lai noteiktu kontroli pār Eiropas Baltijas reģiona gaisa telpu. Šī galu galā, strikti pēc latviešu gramatikas ņemot, ir tikai vēlējuma izteiksme, taču nezin kāpēc tiek pasniegta kā viena no centrālajām ziņām visos galvenajos medijos.
Lai arī neviens Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrs šo daudzo neatkarības gadu laikā tā arī nav noformulējis, kurš tad īsti no visiem daudzajiem nacionālajiem sporta veidiem ir tas Nr. 1, skaidri zinām — tas ir hokejs. Kārtējo reizi tam apliecinājums ir notikums, par kuru izbrīnā acis izpletusi visa hokeja pasaule.
Gads ir iesācies vētraini — turklāt vistiešākajā nozīmē. Pūķošanas sporta (jeb, «latviskāk» izsakoties, kaitborda) entuziasta noslīkšana pie Kolkas raga diemžēl uzskatāmi parāda, cik absurda Latvijā ir attieksme pret cilvēka dzīvību: no sabiedrības un valsts tiek agresīvi paģērēts darīt neiespējamo, lai to censtos izglābt, — kaut pašam dzīvības «īpašniekam» tā bijusi nieka vērtē.
Vairāki valmierieši redakcijai pauda savu neapmierinātību ar pasta darbu gada nogales svētku brīvdienās.
5. janvārī, simboliski vēstot par startu Latvijas prezidentūrai ES Padomē, pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas jeb Gaismas pils svinīgā ceremonijā tika pacelti ES un tās dalībvalstu karogi. Todien tika izspēlēta arī neformāla ES ministru sanāksme. Tajā jaunieši, katrs iejuties kādas valsts vides aizsardzības ministra lomā, sprieda par vides aktualitātēm. Taču gluži kā reālajā dzīvē arī šie nosacītie ministri nespēja vienoties pat par tādu it kā sīku problēmu kā plastmasas maisiņu aizliegumu tirdzniecībā, tos aizstājot ar videi daudz draudzīgākajiem no papīra.
Daudzi lauksaimnieki, sākot jauno gadu un domājot par jauno lauku darbu sezonu, pauž neapmierinātību par aizvadītā gada izskaņā pieņemto Ministru kabineta lēmumu, kas paredz, ka turpmāk lauksaimniecības traktoriem pa laukiem būs jābrauc ar krāsoto dīzeļdegvielu. Zinot, ka jau tagad ir noteikti bezakcīzes dīzeļdegvielas limiti saimniecībām, lēmuma pretinieki uzsver, ka jaunā degvielas marķēšanas kārtība darbosies ne vien kā vēl viens kontroles mehānisms, bet ka tā uzliks arī papildu izmaksas lauksaimniekiem, degvielas tirgotājiem un arī valstij kopumā.
28. janvārī apritēs 80 gadi, kopš Kārlis Ulmanis aicināja sabiedrību atcerēties savu skolu un pateicībā par reiz saņemto gaismu un zināšanām iesaistīties izglītību atbalstošā akcijā. «Latvijas valsts atdzimšanas pirmajos gados, kad tika atjaunota ģimnāzija Cēsīs, pēc piecdesmit aizmirstības gadiem vēsturiskā atmiņa pieteica arī Draudzīgo aicinājumu. Tas kļuva ne tikai par ģimnāzijas idejisko pamatu un nedaudz vēlāk atspoguļojās arī skolas nosaukumā, bet guva atsaucību un izplatījās Cēsu apkaimes skolās, to pieņēma sabiedrība, līdz 1994. gadā Draudzīgā aicinājuma iniciatīva ieguva arī valstisku stiprinājumu,» laikrakstā Vidzemes novadiem «Druva» atgādināja Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktore Dace Eglīte.