Pašvaldībai ir pienākums dot saviem iedzīvotājiem informāciju par to, kas ir nolemts kādās sēdēs, kā turpmāk būs, kādas amatpersonas un kur var sastapt. Tas ir normāli, tādai informācijai ir jābūt, un to nedrīkst apšaubīt, jo tas ir likumā pašvaldībai noteikts pienākums. Jautājums ir — kā un par ko to beigās transformē?
Pēc notikumiem ceturtdien Rīgā, Jēkaba ielā, valsts augstākā likumdevēja Saeimas sēžu zālē jautrā vieglprātībā varam secināt, ka beidzot arī mēs esam atgriezušies parlamentu darbā daudz pieredzējušajā Eiropā tā pa īstam. Bija dzirdēts, ka valstīs, kurās deputāti jau pagājušajā gadsimtā likumus un lietas sakārtojuši vismaz 50 gadus uz priekšu, ne viena vien sēde tiek aizvadīta ķīviņos, nelielās dūru cīņās, kādā parlamentā deputāts debatēs pat Bībeli sācis lasīt. Par tādiem uznācieniem tad arī saka: «Tā mēdz notikt vien vecajā, labajā Eiropā!»
Nezinu, vai tas labi vai slikti, bet pats varu sevi pilnīgi noteikti pieskaitīt pie tiem, kas savā garāžā/šķūnītī/pagrabā/darbnīcā kādā vajadzības gadījumā var atrast simt un vienu derīgu sīkumu vai arī lielāku mantu. Tiesa, pa vidu būs arī desmitiem nederīgu lietu, tāpēc ģeldīgo vajadzēs pamatīgi pameklēt, jo līdz perfektai kārtībai manā eldorado, atzīšos, visai tālu, toties pēc katra nieka uz mūspusē lielāko tirdzniecības muzeju Depo man noteikti nav jābrauc. Gan nelielam koka darbiņam nepieciešamu dēļa galu vai saplākšņa strēmeli, gan vajadzīga lieluma skrūvi vai naglu sameklēšu, neizejot no pārdesmit kvadrātmetriem, kuros, kā latvieši mēdz teikt, vien tēva un mātes trūkst... Man tā patīk un ir ērti!
Šodien Valmieras bibliotēkā starptautiskā konferencē «21. gadsimta cilvēks un digitālā vide» tiekas publisko un skolu bibliotēku darbinieki, skolotāji, pusaudžu vecāki, lai spriestu par domāšanas, mācīšanās un lasīšanas paradumiem. Tēma aktuāla, jo pētījumi liecina, ka aptuveni piektdaļai pusaudžu un jauniešu ir vājas lasītprasmes, trūkst motivācijas lasīt. Lasīšanas paradumi ietekmē arī spēju izprast tekstu un strādāt ar to.
«Vienotības» un ZZS minstināšanās Valsts prezidenta vēlēšanu sakarā rada sabiedrībā neizpratni un jau arī nievas. Abu stomīgums šķiet viegli izskaidrojams. Pat pārāk viegli.
Nesen Latvijas lauksaimniecības eksperti Igaunijā piedalījās forumā «Kooperācija un lauku attīstība». Tajā visu trīs Baltijas valstu lauksaimnieki vienojās kopīgi meklēt risinājumus, kā piena krīzes situācijā stiprināt piena ražotāju kooperatīvus un neļaut piena uzpircējiem tos nodrupināt.
Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete pēdējā laikā mūs uzrunā gan no glancēto žurnālu vākiem, gan no televīzijas ekrāniem, jo, kaut arī oficiāli nav ne virzīta, ne apstiprināta, tomēr figurē kā viena no iespējamajām valsts prezidenta amata kandidātēm. Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ otrdienas vakarā Gundars Rēders viņu bija aicinājis Latvijas TV 1. kanāla iknedēļas raidījuma Viens pret vienu studijā, cenšoties izdibināt Kalnietes kundzes domas vairākos valstiski svarīgos jautājumos — par karu Ukrainā, Vienotības vienotību, oligarhu varu un politiskās sistēmas nepilnībām.
Nupat sanāca garāka telefonsaruna ar kādu pazīstamu vietējo uzņēmēju. Sākām par plīstošu tēmu — pārlieku jau plīstošiem polietilēna maisiņiem dārzeņu un augļu iesaiņošanai viņa veikalā un beidzām ar viedokļu apmaiņu par vērienīgo ieceri Vidzemes industriālā parka būvē, kurai sagaidāms pavisam nopietns atbalsts no Valmieras pašvaldības.
Šīs nedēļas sākumā kļuva zināms, ka Latvijas galvenais drošības dienests — Satversmes aizsardzības birojs (SAB) — atteicis trim Saeimas deputātiem izsniegt speciālo atļauju darbam ar valsts noslēpumu, kā arī nolēmis anulēt speciālo atļauju Valsts kancelejas direktorei Elitai Dreimanei. Atšķirībā no E. Dreimanes deputātu vārdi netiek izpausti, paziņojumā vienīgi norādīts, ka viņi ir informēti par šo lēmumu.
Labi, ja starp pārlieku daudzajām dramatiskajām ziņām, kas pludo laikrakstos un zib televizoros, pa reizei parādās arī tādas, kas priecē, dod cerību.
Vairāk nekā 200 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju bijuši spiesti pamest mājas un ģimenes, lai pelnītu naudu ārzemēs, liela daļa — tikai tāpēc, ka nav spējuši atdot bankās ņemtos kredītus. Pērn rezidenti un nerezidenti Latvijas bankās kopumā ir ieguldījuši vairāk nekā 22 miljardus eiro, savukārt bankas kredītos izsniegušas mazāk nekā 15 miljardus eiro (Komercbanku asociācijas dati). Kur palika vairāk nekā pieci miljardi eiro? Aizplūda citu valstu ekonomikas attīstīšanai?
Valsts prezidenta Andra Bērziņa nedēļas nogalē paziņotais, ka viņš nevēlas būt starp pretendentiem uz pirmās personas statusu Latvijā, lielā daļā sabiedrības uzvilnīja pretrunīgas izjūtas. No vienas puses, lēmums it kā gluži loģisks un drīzāk gan gaidīts, no otras — tāda kā tukšuma sajūta, jo prezidenta ilgā vilcināšanās tikpat labi varēja nozīmēt arī cenšanos par katru cenu palikt amatā vēl vienu termiņu. Latvijā, īpaši Latgalē un citos no Rīgas attālākos reģionos, Andra Bērziņa vārds drīzāk saistījās ar paredzamību, stabilitāti un zemniecisku vienkāršību. Mīklainā noslēpumainība un šķietamā neizlēmība attiecībā uz iespējamo kandidēšanu bruģēja ceļu visdažādākajiem minējumiem, un arī šajā paziņojumā pietrūka skaidras motivācijas — kāpēc tāds lēmums.
Lasot «Liesmā» intervijas, kas saistītas ar novadu (arī Beverīnas) nespēju dēļ finansiāliem robiem budžetā rīkoties, lai veicinātu attīstību, rodas jautājums: kādas tad pašvaldību funkcijas un iespējas ir? Šķiet, neesam pārāk tālu no ne tik senajiem klaušu laikiem, kad strādājām, lai maksātu nodevas muižkungiem, kuri savukārt nebija ieinteresēti neko pretī dot.
Pirms vairākiem gadiem daudzviet daudzdzīvokļu namu pagalmos Valmierā varēja novērot, kā sieviņas un nereti arī vīriešu kārtas pārstāvji no rītiem ar kanniņām un burciņām pie rokas pulcējas vienuviet. Reizēm nācies kādu laiku pastāvēt, taču tam bija savs labums — iespēja ar kaimiņiem aprunāties. Turpat pagalmā arī tika dalīts tas, pēc kā reizēm pat sastājās rinda — trekns piens (no tā virsiņu nosmeļot, pat krējums sanāca), tieši no lauku saimniecības. Abas iesaistītās puses bija apmierinātas, taču tirgotājiem tika norādīts, ka šāda andele neatbilst sanitārajām normām.
Igaunijas Valsts domes vēlēšanu iznākums uzkrītoši atgādina spēku samērus mūsu tagadējā parlamentā, toties jaunā Tāvi Reivasa kabineta veidošana izvērtās krietni atšķirīgāka. Kaut tā vadībā, tāpat kā Straujumas otrajā valdībā, paliek iepriekšējais premjers, un arī kaimiņvalsts valdošo koalīciju veido trīs pieredzējušas partijas. Ministri, saņemot domes vairākuma atbalstu un prezidenta svētību, ķeras pie darba ar apziņu, ka viegli neies — partiju iekšējo pretrunu, sabiedrības skepses un, jā, arī degvielas akcīzes dēļ.
Nu jau vairākus gadus Mazsalacā tiek organizēts jauno izpildītāju konkurss «Salacas balsis».
Kā vēsta Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), tās uzdevumā valsts SIA Latvijas televīzija (LTV) jau sagatavojusi trešās programmas krievu valodā koncepciju, paredzot veidot jauktu žanru televīzijas kanālu krievu valodā ar subtitriem latviešu valodā, lai tādējādi piesaistītu auditoriju, kura lielākoties dzīvo Krievijas televīzijas radītajā informācijas telpā, neņemot vērā argumentus, ka šāds kanāls nozīmē vairākuma piekāpšanos mazākumam, netieši atzīstot divkopienu sabiedrību, kuru krietnos divos gadu desmitos tā arī nav spējuši saliedēt bezjēdzīgās integrācijas programmās iztērētie miljoni.
Mana vecmāmiņa Anna bija skaista: jaunībā, sievietes labākajos gados un arī sniegbaltajā sirmumā. Atceros viņas teikto: «Nekaunies par savām vārnu kājiņām, rievām un grumbām sejā. Gadiem ejot, katra no tām ir priekos, bēdās, pārdzīvojumos un dzīves skolā iegūta. Tikai vecumā būs tas, ko neviens nekur nevar nopirkt ne par kādu naudu — gudrība un pieredze.»
Kā zināms, 2014. gada nogalē tika veikti grozījumi likumā «Par akcīzes nodokli», kas paredz, ka no 2015. gada 1. jūlija Latvijas lauksaimniekiem būs jāiegādājas iezīmētā (marķētā) dīzeļdegviela. Vairums Latvijas ražojošo lauksaimnieku nevalstisko organizāciju un degvielas tirgotāju ir kategoriski pret jaunās normas stāšanos spēkā un uzskata, ka nepārdomātais lēmums jāatceļ.
Pēdējā laikā vairāki vēlēti politiķi, ieskaitot premjerministri Laimdotu Straujumu, ir veltījuši skarbus vārdus ienaidniekam vārdā birokrātija. Izrādās, birokrāti Latvijā ir tik vareni, ka neļauj pat valsts ietekmīgākajiem politiķiem īstenot viņu labos nodomus. Piedevām vēl atsevišķi īpaši zinoši politiķi ļauj saprast, ka vietējiem birokrātiem esot, kā teiktu tautā, «jumts» Briselē, kuras izpildkomiteja rūpīgi pieskata, lai netiktu darīts pāri tās mazākajiem brāļiem un māsām.