Latvijā dienu, kurās pie mājām pilsētās un laukos izkar valsts karogu, gana daudz. Iespējams, garajā svinamo un arī skumstamo datumu plejādē kāds atbildīgais par karoga izkāršanu kādu dienu piemirsis, kāds apslimis, kāds vienkārši tajā dienā atrodas kaut kur tālumā... Tādās reizēs varbūt nav ko īpaši sacepties, tā vienkārši mēdz gadīties.
Nebeidzamās traģēdijas Vidusjūrā un bēgļu no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem tūkstoši ir noveduši pie tā, ka Eiropas Savienības mērogā jau drīzā laikā tiks lemts par nepieciešamību sadalīt bēgļus starp dalībvalstīm. Par kvotām jeb to, cik lielu skaitu bēgļu uzņemt katrai no valstīm.
Mūsu valstij maijs ik gadus atnāk ne tikai ar tiem svētkiem, kam lozungā ir, manuprāt, visos laikos un sabiedriskajās iekārtās nemainīgi svarīgi vārdi miers un darbs. Latvijai šajā mēnesī ir divi būtiski atskaites datumi, kam šogad pusapaļas jubilejas — 1. maijs pirms 95 gadiem un 4. maijs pirms 25 gadiem.
4. maijā svinēsim Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 25. gadadienu. Mūsu valsts vēstures lappusēs neatkarības atgūšana nenoliedzami ir ierakstāma kā viens no svarīgākajiem, ja ne pats svarīgākais notikums. Īpaša nozīme šai dienai ir pašlaik, kad Krievija sākusi īstenot savus bijušo (okupēto) teritoriju atgūšanas plānus. Tāpēc Latvijas Brīvības svētkus aicinu svinēt, nepieļaujot domu, ka Putinam tas izdosies. Tomēr liels darvas piliens svētku noskaņojumam jau sarūpēts.
Iepriekšējās nedēļas nogalē Armēnijas galvaspilsētā Erevānā svinīgā ceremonijā tika pieminēta 100. gadadiena kopš Osmaņu impērijā notikušās, valsts līmenī organizētās armēņu masu slepkavošanas, kuru Armēnijā un vēl virknē valstu vairāk nekā pamatoti atzīst par genocīdu. Slaktiņu, kurā izdzīvoja tikai katrs ceturtais no Turcijā mītošajiem armēņiem, pie tam izdzīvojušie bija spiesti doties bēgļu gaitās, citādi kā par genocīdu dēvēt vispār nav iespējams.
Tā es nosauktu 23. aprīļa TV raidījumu «Lielais jautājums. Latvijas nākotnes stratēģijas diskusija». Ievadvārdu teicēji, toņa uzturētāji un pārliecinātākie eksperti bija Ģirts Rungainis — matemātiķis, fiziķis, baņķieris, ekonomists un Roberts Ķīlis — vēsturnieks, filozofs, sociālais antropologs. Abiem ar laukiem, šķiet, maz sakara, toties viņi nesirgst ar sentimentālām emocijām. Viņi Latvijas nākotni matemātiski precīzi iekapsulē Rīgā ar dažiem tai pieguļošiem novadiem un kā pārejas formu vietumis pa valsts teritoriju izmētātiem urbanizācijas procesu atvieglojošiem priekšposteņiem, ierakumiem jeb anklāviem, kas kontrolētu brūkošo lauku apdzīvotības fronti un pievilinātu vientuļos lauku apdzīvotājus kā mušpapīrs mušas. Šos anklāvus iedomājos kā atkāpšanās ceļu no lauksaimniecības kā dzīvesveida, kā frontes 2. vai 3. aizsardzības līniju, kas saglabātos kā tāds pagaidu risinājums, kamēr visu sevī kā Visuma melnajā caurumā iesūktu Rīga.
Rakņājoties interneta dzīlēs, uzgāju ziņu par pagājušajā ceturtdienā publiskoto ANO ekspertu ziņojumu, kurā vēstīts, ka par pasaules laimīgāko valsti atzīta Šveice, kurai ar nelielu atstarpi seko Islande, Dānija, Norvēģija un Kanāda, bet pirmajā desmitniekā iekļuvušas arī Somija, Nīderlande, Zviedrija, Jaunzēlande un Austrālija, kamēr Latvija atrodama tikai saraksta 89. pozīcijā, ievērojami atpaliekot gan no Igaunijas, gan no Lietuvas, kuras meklējamas attiecīgi 73. un 56. vietā. Pētījums balstīts vairākos faktoros, ņemot vērā iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, paredzamo veselīgas dzīves ilgumu, pastāvošo sociālā atbalsta sistēmu un korupcijas līmeni, līdz ar to no sarakstā iekļautajām 158 valstīm par visnelaimīgāko nosaukta Togo, aiz kuras ierindotas Afganistāna, Sīrija, Burundi, Benina, Ruanda, Burkinafaso, Kotdivuāra, Gvineja un Čada.
Sestdiena Latvijā atkal pagāja Lielās Talkas zīmē. Tik un tik maisu ar atkritumiem atkal savākti, būs atkal latiņa, ko nākamgad augšup celt. Pasākums visnotaļ atbalstāms, un tā tradīcijas kopjamas no gada uz gadu. Patiesībā jau ļoti daudz tiek padarīts, sakopts, iztīrīts šajā pavasara tautas vienotības dienā. Iespējams, ikdienā to visu paveikt nesanāk. Varbūt ir nepieciešamā tehnika atkritumu kaudzes sastumšanai lielākā kalnā un lielākam vienreizīgam prom vedumam, taču pietrūkst tieši pāris desmitu darbīgu roku, kas vispirms to visu čakli kopā savāc. Savukārt varbūt tiem, kas draudzīgā bariņā būtu gatavi pastrādāt ārpus oficiālas kampaņas, nav kādu specifisku darba rīku — motorzāģu, pacēlāju, trimmeru, varbūt pat maza universāla visdara mini kāpurnieka, ko talkas dienā strādātājiem, protams, bez maksas uzsauc pašvaldība vai kāds uzņēmums...
Mediķu arodbiedrības protesta demonstrācija šopirmdien pie Nacionālās bibliotēkas bija akūti vajadzīga mūsu nacionālajai pašapziņai — pat ja šis pasākums raisīja necilu atbalsi. Beidzot Latvijā cilvēki pārvarēja vispārējo aklo bijību pret valsts varas pasludināto šābrīža «svēto govi» — ES prezidentūru.
Beidzot iespējams reģistrēties vasaras zaļākajam pārgājienam «Mana jūra», kas šogad sāksies Nidā (Latvijā) 26. maijā un beigsies Ainažos 28. jūnijā. Pievienoties gājējiem var jebkurā laikā un posmā.
Šonedēļ piedalījos starptautiskajā konferencē «21. gadsimta cilvēks un digitālā vide» Valmieras integrētajā bibliotēkā, kur bija ielūgti arī latviešu valodas skolotāji. Konference raisīja pārdomas par lasīšanas paradumu straujo maiņu, kas saistās ar tehnoloģiju attīstību. Ļoti interesants šķita projekta «Lasi, un tev sekos!» izvērtējums. Patika aizrautība, ar kādu skolēni dalījās piedzīvotajā.
Mūsu mājdzīvniekiem — suņiem, kaķiem un mājas seskiem — ļoti bieži ir sastopamas ausu saslimšanas. Biežākās ir bakteriāls auss iekaisums un sēnīšu izraisīts auss iekaisums. Bet viens no biežākajiem suņu un kaķu ausu iekaisumu cēloņiem ir ausu ērcītes.
Precīzāk būtu — ar tām Latvijā saražotajām šprotēm apmēram 250 tūkstošu nesaņemtu eiro vērtībā, kuras bija paredzētas Ķīnas tirgum, taču joprojām nav tikušas pat līdz Mongolijai. Kāpēc un kurš pie tā vainīgs?
Lai gan pēdējās desmitgadēs esam pieraduši veikalos, ēdnīcās, restorānos, benzīntankos un citās pakalpojumu saņemšanas vietās maksāt ar norēķinu kartēm, gādās arī vēl situācijas, kurās nepieciešama skaidra nauda.
Drīzumā gaidāmās Latvijas prezidenta un mazākā mērā virknes augstu amatpersonu vēlēšanas kārtējo reizi rada pārdomas par to, cik ierobežotas patiesībā ir mūsu iespējas ietekmēt šos procesus. Šim faktam, cita starpā, nevajadzētu nevienu pārsteigt, ja paraugās plašāk, tad ne mazāk ierobežotas ir arī citādi domājošo iespējas nokļūt pie reālās varas svirām.
Pašvaldībai ir pienākums dot saviem iedzīvotājiem informāciju par to, kas ir nolemts kādās sēdēs, kā turpmāk būs, kādas amatpersonas un kur var sastapt. Tas ir normāli, tādai informācijai ir jābūt, un to nedrīkst apšaubīt, jo tas ir likumā pašvaldībai noteikts pienākums. Jautājums ir — kā un par ko to beigās transformē?
Pēc notikumiem ceturtdien Rīgā, Jēkaba ielā, valsts augstākā likumdevēja Saeimas sēžu zālē jautrā vieglprātībā varam secināt, ka beidzot arī mēs esam atgriezušies parlamentu darbā daudz pieredzējušajā Eiropā tā pa īstam. Bija dzirdēts, ka valstīs, kurās deputāti jau pagājušajā gadsimtā likumus un lietas sakārtojuši vismaz 50 gadus uz priekšu, ne viena vien sēde tiek aizvadīta ķīviņos, nelielās dūru cīņās, kādā parlamentā deputāts debatēs pat Bībeli sācis lasīt. Par tādiem uznācieniem tad arī saka: «Tā mēdz notikt vien vecajā, labajā Eiropā!»
Nezinu, vai tas labi vai slikti, bet pats varu sevi pilnīgi noteikti pieskaitīt pie tiem, kas savā garāžā/šķūnītī/pagrabā/darbnīcā kādā vajadzības gadījumā var atrast simt un vienu derīgu sīkumu vai arī lielāku mantu. Tiesa, pa vidu būs arī desmitiem nederīgu lietu, tāpēc ģeldīgo vajadzēs pamatīgi pameklēt, jo līdz perfektai kārtībai manā eldorado, atzīšos, visai tālu, toties pēc katra nieka uz mūspusē lielāko tirdzniecības muzeju Depo man noteikti nav jābrauc. Gan nelielam koka darbiņam nepieciešamu dēļa galu vai saplākšņa strēmeli, gan vajadzīga lieluma skrūvi vai naglu sameklēšu, neizejot no pārdesmit kvadrātmetriem, kuros, kā latvieši mēdz teikt, vien tēva un mātes trūkst... Man tā patīk un ir ērti!
Šodien Valmieras bibliotēkā starptautiskā konferencē «21. gadsimta cilvēks un digitālā vide» tiekas publisko un skolu bibliotēku darbinieki, skolotāji, pusaudžu vecāki, lai spriestu par domāšanas, mācīšanās un lasīšanas paradumiem. Tēma aktuāla, jo pētījumi liecina, ka aptuveni piektdaļai pusaudžu un jauniešu ir vājas lasītprasmes, trūkst motivācijas lasīt. Lasīšanas paradumi ietekmē arī spēju izprast tekstu un strādāt ar to.
«Vienotības» un ZZS minstināšanās Valsts prezidenta vēlēšanu sakarā rada sabiedrībā neizpratni un jau arī nievas. Abu stomīgums šķiet viegli izskaidrojams. Pat pārāk viegli.