Iepazīsimies: DZINTRA SENKĀNE! Šis būs stāsts par viņas vaļasprieku – adīšanu. Viņas cimdi un zeķes kā Latvijas vizītkarte ir iepriecinājuši to valkātājus Vācijā, Somijā, Kanādā, ASV, Francijā, Norvēģijā un pat tālajā Austrālijā. Tur, kur mīt latvieši, tur arī dāvanā no dzimtenes ir pierasts saņemt latviskiem rakstiem rotātos cimdus un zeķes.
Labdien, Ar bisi un makšķeri lasītāj! Solījumi jātur arī, jau atrodoties ar vienu kāju atvaļinājumā, tāpēc, kā jau Tevi informēju iepriekš par rokādēm katra mēneša otrajā ceturtdienā, šoreiz atkal Rūcamlapas vietā kaut kas pilnīgi bez asfalta un degvielas smārda. Pagājušajā reizē medījām tepat Jērcēnu pusē pie Sedas purva, šoreiz braucam ezerā uz copi! Ārzemēs...
Šodien Vīru lietās mans viesis ir dažādu pinumu virtuozs JURIS MILČS no Jelgavas. Kā vienmēr, satikšanās mums ir pilnīga nejauša, un tas, protams, notiek tepat Valmiermuižas tirdziņā, kur Juris ieradies ar veselu ekspozīciju. Runātīgs vīrs, kurš žurnālistam ir īsts tīrradnis!
Frīda psiholoģes IVETAS KREIŠMANES dzīvē nav pirmais suns – kopš bērnības laukos tie, starp citu, tikai vilki, kopā ar ģimeni bijuši vienmēr, izņemot neilgo laikposmu, kas Ivetas dzīvē saistījās ar pilsētu. Uz jautājumu, kāpēc tieši šī šķirne, Frīdas saimniece, nedaudz padomājot, pieļauj, ka laikam viņai pašai ir vilka dvēsele, iespējams, tāpēc nevarot ne iedomāties sev blakus citu suni. Vēl vienīgi labradori patīkot. Bet, tā kā lauku mājā vajadzīgs sargs, vilks, viņasprāt, ir vispiemērotākais. Frīdai šajā ziņā varot droši uzticēties.
Raunas pagastā mājās «Bērziņi - 2» zemnieku saimniecībā «Kaliņi» saimnieko LĀSMA un ULDIS RIEKSTIŅI. Par viņu plašā apkaimē iecienīto stādaudzētavu tūrisma bukletos teikts: «Saimniecībā audzē vasaras puķes un ziemcietes, graudzāles, dārzeņu un garšaugu stādus, dekoratīvos krūmus un nedaudz arī skuju kokus. Augus var apskatīt daiļdārzā dažādās formu un krāsu kompozīcijās. Stādaudzētava interesentiem pieejama no aprīļa līdz oktobrim.» Nesen arī «Liesma» pieteicās ciemos.
Tā par sevi saka šodienas Vīru lietu viesis. Kā jau tas Jāņu mēnesī prasās, mans jūnija ciemiņš ir JĀNIS SIRMAIS. Bez piecām minūtēm piecdesmitgadnieks, kurš pilnīgā pašmācības ceļā koka apstrādē no darbošanās ar saplākšņa zāģīti jau nonācis līdz pats savam CNC kokapstrādes darbgaldam, ar kura palīdzību gan pats veido savus oriģināldarbiņus lielākās vai mazākās porcijās, gan dod savu artavu arī rūpnieciskajā ražošanā. Abi satikāmies izstādē Vidzemes Uzņēmēju dienas 2019, kur Jānis Burtnieku novada stendā prezentēja savu saplākšņa rotaļu namiņu – konstruktoru un vēl citus koka apstrādes meistarstiķus. Toreiz sarunu uzsākām, bet nobeidzām to nupat trešdien, kad apmeklēju Jāni viņa darbnīcā Burtnieku pusē. Intervija sanāca, miksējot kopā pēc vajadzības abas tikšanās reizes.
Transportlīdzekļu vadītāji, kuru ikdiena ir saistīta ar komerciālajiem pārvadājumiem, saskaras ar nepieciešamību periodiski paaugstināt profesionālo vadītāja kvalifikāciju, iegūstot 95. koda sertifikātu. Attiecīgi, autoskolām nereti nākas skaidrot ne tikai to, kas ir 95. kods un kā to iegūt, bet arī 95. koda periodisko apmācību nepieciešamību. Lai atvieglotu profesionālās transportlīdzekļu kategorijas iegūšanu, autoskola Einšteins ir sagatavojusi ceļvedi 95. koda iegūšanai, sniedzot atbildes uz transportlīdzekļu vadītāju visbiežāk interesējošajiem jautājumiem!
Pirmie LLKC organizētie «Novada garšas» svētki «Nogaršo Latviju Vidzemē» Valmierā aizvadīti, tādēļ tie šodien, 31. maijā, un rīt, 1. jūnijā, pulcēs interesentus Siguldā, svētku laukumā, kur pasākuma devīze skan: «Nogaršo Latviju Pierīgā» un kur godā cels augu valsts labumus.
Uz Valmieras teātra skatuves vairākas aktrises izstāsta leģendārās balles deju skolotājas Veltas Kalniņas likteni.
«Es ticu, ka jebkurā brīdī, jebkurā dzīves posmā var mainīt lietas. Ķerties klāt dzīves kvalitātes uzlabošanai, un tam nav piemērotāks vai nepiemērotāks laiks. Ir vienkārši laiks, kad tas cilvēkam notiek,» tā LAURA ARNICĀNE.
Šoreiz Vīru lietās stāsts par asumiem. Košiem un ekskluzīviem asumiem, kas sastāv no asa āķa, kurš apdarināts ar dažādām interesantām spalviņām – dabiskām un mākslīgām. Ar šādām mušām iekārdina zaļās saldūdens un arī sālsūdens plēsoņas līdakas. Atzīšos, līdz pat 1. maijam domāju, ka tā sauktie mušotāji jeb makšķernieki ar speciālām mušiņu makšķerēm ar savām auklu dejām virs ūdeņiem lielākoties kacina tikai lašveidīgās zivis un vēl dažu labu citas markas ūdeņu plēsoņu, kā ēsmu izmantojot veikalā pirktu vai paša uzsietu pavisam nelielu izmēru – dažus centimetrus garu – mākslīgo mušiņu.
Aprīļa pēdējā nedēļā, veicot inspekcijas braucienu pa gandrīz visām Burtnieka piekrastes laivu bāzēm, pārsimt metru no Burtnieku centra kanāla krastā uzgāju jaunajai copes sezonai post sāktu jau krietni vien padzīvojušu koka laivu. Ienāca prātā, ka pirms daudziem gadiem žurnālā Auto uzrakstīju pāris rakstus par koka laivu būvētājiem. Abi bija no Burtnieku novada. Viens, pārsimt metru no ezera dzīvojošs sirms kungs, laivas būvēja pa vienkāršo, izmantojot tikai dēļus un brusas, otrs, gados nedaudz jaunāks, Rencēnos gatavoja jau mazliet lepnākas – ar brangām no egles saknēm. Ļoti iespējams, ka nu jau abi meistari pavisam citiem ezeriem laivas gatavo, taču arī Burtniekā joprojām ne viens viens drosminieks uzdrošinās doties viļņos ar koka laivu. Kā šādas laivas, arī ilgi krastā stāvējušas, remontēt, šoreiz pameklēju internetā. Tikai pašas galvenās lietas. Pieļauju, ikviena šī atziņa dziļi subjektīva, taču varbūt kāds racionāls grauds tur ir...
Vērīgāki «Liesmas» lasītāji droši vien būs ievērojuši, ka mūsu izdevuma reklāmas un sludinājumu lapās laiku pa laikam lasāms Raunas novada zemnieku saimniecības «Mazputnēni» izbraukuma tirdzniecības grafiks ar reģiona apdzīvotākajām vietām, kurās šīs saimniecības saimnieki INESE un MĀRIS KRŪMIŅI pārdod jaunputnus. To viņi dara jau gandrīz 20 gadus. Pirms Lieldienām pieteicāmies ciemos.
«Jā, tieši tādu savu pirmo suni mēs vēlējāmies – Bordo dogu. Augumā lielu, iespaidīgu, nu kārtīgu suni,» uz manu jautājumu vienprātīgi atbildēja Orkāna saimnieki IVETA OĻĻA un NORMUNDS NĪGALIS, atzīstoties, ka izvēlē ietekmējušies no kādas filmas. Kad lēmums par suņa iegādi bija pieņemts, braukuši uz izstādi Ķīpsalā, lai uz Bordo dogu paskatītos klātienē. Atklājies, ka šī šķirne Latvijā ir retums, bet Normunds zināja stāstīt, ka Valmieras apkaimē vēl viens esot redzēts.
«Ja pirms pāris gadiem kāds būtu man teicis, ka iemācīšos aust, nudien tam neticētu. Nezin kādēļ bija radies uzskats, ka aušana ir piņķerīga un garlaicīga, tādēļ nav domāta man. Tomēr pēdējā laikā ir atnākusi interese par senajiem arodiem, un ticiet vai ne – aušana pašlaik ir viena no sirdij vistuvākajām brīvā laika aizpildīšanas iespējām,» – tā par sevi saka rūjieniete INESE KALINKA.
Šoreiz Vīru lietās tāds savā ziņā sakasnītis, cieši saistīts ar mūsu garšas kārpiņām. Lai arī šonedēļ klimats īsti nerosina uz aktivitātēm dārzā vai plašākā lauku mājas teritorijā, tomēr arī šogad pilnīgi noteikti būs gan krietni siltāks laiks nākamajos pavasara mēnešos, bet vasaru vispār sola pārmērīgi sausu, kas vairāk iespējams tieši saules siltajos staros. Tieši tāpēc šoreiz par vīru darbiem, kas nepieciešami, lai sagatavotu līdz delikatešu kondīcijai pašu vai kāda cita ķertas zivis – lielākas un mazākas, no ezera, upes un arī lielākiem ūdeņiem. Šoreiz vairāk par sālsūdens zivju kūpināšanu, ar saldūdens peldētājām jau tomēr katram kūpinātājam vairāk sanācis ņemties.
Mīlestība, kurā nav vietas nodevībai. Mīlestība uz mūžu. Īpaša saikne ar suni, kaķi, zirgu. Šoreiz «Sirdsāķīšu» stāsts par Cielavu – ķēvīti, par kuru saka: viņa ir zirgs ar dvēseli. Par kuras veselību un pat dzīvību cīnījās veterinārārsti, par kuru asarām acīs naktīs lūdzās mazā Odrija un visa viņas ģimene.
LĪVA EJUBA ir Valmieras Viestura vidusskolas (VVV) 11. klases audzēkne, kas ar Skolēnu mācību uzņēmumu (SMU) programmas palīdzību savu hobiju pārvērtusi iespējā radoši izpausties un arī nopelnīt sev kabatas naudu.
Drošsirdīgākie zemledus makšķernieki vēl bauda pēdējos ledus piedāvātos priekus, bet tie, kuru stihija ir brīvi ūdens plašumi, noteikti ar nepacietību gaida spiningotāju darba svētkus – 1. maiju, lai tad nu kāptu laivā un dotos pakaļ zaļganajām un zobainajām... Laiva parasti ir ar motoru, patiesībā krietni vien smagu verķi, kas no garāžas vai šķūnīša līdz ūdensmalai un pēc tam arī laivā jādabū. Tāpēc šoreiz Vīru lietās mans sarunas biedrs atkal MĀRIS ZARIŅŠ – prātīgs vīrs labākajos gados ar zelta rokām, kurš pats gan kajaku, gan palielu laivu, gan jahtu uzbūvējis. Šoreiz meistars rāda paša gatavotus (ar kāda prasmīga Kocēnu metālista palīdzību) pavisam vienkāršas konstrukcijas salokāmus ratiņus, ar kuru palīdzību savus 25 kilogramus smago laivas motoru bez lielas piepūles vietā dabūt, kā arī kompaktu piestātni laivām. Sākam hronoloģiskā secībā.
«Tas, ar ko nodarbojos pašlaik, nav bērnības izsapņota profesija. Drīzāk apstākļu sakritība un īstajā laikā pieņemti attiecīgi lēmumi, lai hobijs pārtaptu arodā. Man ir ļoti palaimējies, jo daru darbu, ko tiešām mīlu,» tā iepazīstoties saka «Valmiermuižas alus virtuves» kūkmeistare MADARA PUĶE.