Dzīvesstils

Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritorijā blakus Oleru purvam dižu mežu ielokā atrodas majestātiskā Oleru muiža. Jau 1588. gadā tās vārds datēts dokumentos. Pašreizējās muižas ēku komplekss celts 18. gadsimta 80. - 90. gados – agrīnā klasicisma stilā. Ēkas novietotas ap plašu parādes pagalmu, kura centrā atrodas muižas kungu māja. Tās apaļā zāle izved uz ainavu dārzu. Pēc 2000. gada ugunsgrēka, kas pilnībā nopostīja muižas otro stāvu, biedrība «Oleru muiža» un muižas tagadējie apsaimniekotāji IEVA un KĀRLIS ZEMĪŠI soli pa solim ar pietāti pret senatni atdzīvina ne tikai ēkas, bet arī neparasto dārzu. Par to tad arī tapa šie Ievas stāsti.

Šodien Vīru lietu ciemiņš ir vīrs ar ļoti interesantu un retu profesiju – apavnieks. Šo lietu rīdzinieks ANDRIS RUNCIS, kurš nu jau vairākus gadus no galvaspilsētas pārcēlies uz vectēva dzimtas mājām Cēsīs, apguvis pašmācības ceļā astoņos gados. Pa šo laiku, kā pats lēš, esot izgatavojis apmēram 450 pārus apavu. Kopš pērnā gada janvāra viņam kopā ar kundzi Kristīni Rīgas ielā 39 ir apavu darbnīca, kopš pērnā jūlija turpat arī veikaliņš. Iepriekšējā dzīve Andrim gana raiba – savos 43 gados viņš, triju bērnu tēvs, paguvis būt gan galdnieks, gan elektroniķis, gan finansists, gan sviestmaižu ēstuves līdzīpašnieks... Pie apaviem nonācis tajā brīdī, kad vajadzējis domāt, ko sievas – diplomētas stilistes – modeļiem vilkt kājās, dodoties uz mēles. Ja reiz ir individuāls apģērbs, tad tādiem pašiem jābūt arī apaviem, un kāpēc lai tie nebūtu oriģināli, paša darināti? No mūsu pāris stundu garās sarunas Andra darbnīcā Cēsīs šī intervija.

Vasara beigusies kopā ar atvaļinājumu, tāpēc Rūcamlapai laiks ķerties pie solījumu pildīšanas. Kā bija programmā paredzēts, šodien, 13. septembrī, ļoti interesanta pirmskara automobiļa iznāciens, – esiet pazīstami ar Čehoslovākijā radītu vieglo automobili Tatra 87, kuru šovasar uz Valmieru no Mērsraga Retromancē bija atstūrējis tās saimnieks Agris Vaļuks.

«Kad gāju kādā ceturtā, piektā klasē, vēlējos par kādu rūpēties, tomēr gribēju mazu dzīvnieciņu, ne kaķi vai suni, kurš jāved ārā staigāt. Tā mūsu mājās ienāca mans pirmais kāmītis. Viņš nodzīvoja savam kāmja mūžam atvēlētos divus gadus, tad mamma nopirka vēl vienu kāmīti, kurš pie mums sabija tikpat ilgi. Mamma, redzēdama, kā es pēc katra kāmīša aiziešanas raudu, meklējot kapavietu, nevienu dzīvnieciņu vairs negribēja, taču draudzenei bija sapāroti kāmīši un es pa kluso vienu paņēmu. Turēju zem gultas. Protams, pēc nedēļas mamma noslēpumu atklāja, jo būris sāka nelabi ost. Pirmajiem diviem kāmjiem biju tikai devusi ēst un dzert, būri tīrīja mamma. Kad sapratu, ka pa kluso turētā kāmīša būris nu jātīra pašai, tas nepatika, un šis pienākums atkal bija jāuzņemas mammai. Diemžēl pienāca brīdis, kad arī trešais draudziņš mūs pameta.

Nesen, ieejot ziedu salonā «Vētras»Valmierā, patīkami pārsteidza un ar savu reibinošo smaržu sajūsmināja daudzkrāsainie frēziju pušķi. Kad pārdevējām vaicāju, no kurienes uzradies tāds skaistums, atbilde bija: «No mūsu saimnieku dārza!». Tad nu «Liesma» sazinājās ar uzņēmējiem EDĪTI un MIERVALDI KALNIŅIEM un pieteicās ciemos uz 2016. gada «Ievas Mājas» un «Food Union» konkursa «Latvijas skaistākā lauku sēta» godalgoto dārzu.

Valmierietes, ādas apstrādes meistares  DACES BUNDZES mājas lapas www.dariv.lv ievadā par viņas uzņēmējdarbību ir lakoniski teikts: «Meistara rokas un izdoma ar vairāku gadu pieredzi gan Eiropas, gan arī Latvijas tirgū».

Diezgan regulāri makšķerēju Burtniekā. Tomēr, sākoties trakajam karstumam, nācās ieradumus mainīt. Biju iebraucis ezerā rīta agrumā, kad vēl vējš nesa mazus vilnīšus. Vēlāk vējš norima un uz ezera iestājās pilnīgs «spogulis». Jutos kā uz cepešpannas. Taukus nevajadzēja, tie tecēja paši. Izskatījās smieklīgi, bet bezvējā uzvilku buru, lai radītu vismaz kādu ēnu. Kamēr ar motoru atkūlos malā, biju spiests reizes trīs  iemērcēties ezera ūdenī, kura temperatūra rādījās 26 grādi. Tad arī nospriedu, ka braukšana ezerā kādu laiku ir jāatliek.

JĀNIS TRAUTMANIS ir 27 gadus vecs jauneklis, kurš absolvējis Vidzemes Augstskolas studiju programmu Tūristu gids-ceļojumu un pasākumu organizators. Pats sevi Jānis sauc par  apņēmīgu un uzskata sevi par pasaules pilsoni, jo nedzīvo nedz konkrētā vietā, nedz nodarbojas ar kaut ko konkrētu. Viņam patīk ceļot un iepazīt dažādas kultūras un piedzīvotajā dalīties ar citiem, lai iedvesmotu darīt to, ko sirds kāro. Jānis pirms pāris dienām veiksmīgi aizvadīja pēdējās nodarbības latviešu kultūras centrā “Garezers” Mičiganas štatā ASV un šobrīd kaļ jaunus plānus tālākiem ceļojumiem.

Karstā vasaras nogalē, kad lietu tikai sola, ir īstā reize parunāt ar vīriem, kuru dabas procesu pētniecības ikdiena ekspedīcijās paiet apstākļos, kad lietus un vēji sitas logā... Tādā laikā viņi nevis dīkā nīkst siltā istabā pie televizora, bet mēra ledājus. Šoreiz divas mazas skicītes no Latvijas pašu īstenāko polārpētnieku Māra Krievāna un Jāņa Karuša piedzīvotā Vernadska polārstacijā Galindesa salā netālu no Antarktīdas pussalas, kā arī no viņu trim iepriekšējām ekspedīcijām Islandē — tās palika pāri no mūsu garākas sarunas Ledāju vilinājuma pārņemtie 15. jūnija Liesmā.

Tāpat tradicionāli varētu arī turpināt — un pudele bija tas iesākums! Tieši tā par savu, no malas vērojot, pilnīgi trako aizraušanos, kuru pat varētu jau saukt par māniju, savas sētas apmeklētājiem stāsta pensionētā fizkultūras skolotāja Anna Zīle Litenes pagasta Ainažu mājās. Visas mazās arhitektoniskās formas, kuras šī enerģiskā kundze no tukšām pudelēm un cementa javas izveidojusi savas mājas dārzā un apkārt dīķim, tapušas bez sarežģītiem rasējumiem, tās lielākoties nav arī precīzi mērītas, bet veidotas uz aci... Kādā stilā? Neesmu mākslas zinātnieks, tomēr atļaušos to nodēvēt par betona - stikla kiču. Atbraucējiem Annas Zīles Pudeļu dārzs var patikt, var nepatikt, taču apbrīnas vērti Annas kundzes mūrējumi ir noteikti, kaut vai kvantuma ziņā.

INGA PIRKESALO, bijusī valmieriete, nu jau turpat desmit gadus dzīvo Somijā, taču joprojām sevi uzskatot par īstenu valmierieti un pieturoties pie pārliecības, ka pašreizējā dzīve citā valstī ir tikai tāds pagaidu variants.

ELĒNA DMITRIJEVA šī gada pavasarī uzsāka savu uzņēmējdarbību un izveidoja zīmolu «L'umore Bralette», kas rada individualizētu apakšveļu sievietēm. Viņa arī startēja inovāciju atbalsta programmā «ZĪLE», kur ieguva atbalstu savai idejai veidot individualizētus ekoloģiskos peldkostīmus. Elēna Dmitrijeva ir RTU studente, kas apgūst programmu «Materiālu tehnoloģija un dizains» ar specifikāciju apģērbu dizainā.

Nesen Cēsu pils dārzā notika kārtējais «Vēsturiskais Hanzas tirgus». Viduslaikos šis tirgus bija viena no centrālajām vietām, kur sabrauca dažādu tautību tirgotāji, līdzi atvedot preces un jaunumus no visas Eiropas. Šogad Cēsu pils dārzā viduslaikiem atbilstošas preces tirgoja vairāk nekā 40 amatnieki un mājražotāji. Daļa no viņiem arī pie viena turpat demonstrēja savas aroda prasmes, piemēram, greba koku, pina klūgas, gatavoja zāļu paklājus. Vairums tirgotāju bija apģērbušies etniskos tērpos un rotājušies viduslaikiem atbilstošām rotām. Viens no viņiem — valmierietis, podnieks - keramiķis GATIS DZĒRVE.

GINITA RASMA ARTEJEVA pirms kāda laika ieguva pirmo vietu friziera darbu kategorijā nacionālajā jauno profesionāļu meistarības konkursā «SkillsLatvia 2018», ko organizē Valsts izglītības attīstības aģentūra. Jau agrā vecumā meitene sapratusi, ka vēlas kļūt par frizieri, tāpēc pēc Rubenes pamatskolas absolvēšanas viņa studijas uzsākusi Rīgas Stila un modes tehnikumā kā friziere/stiliste.

Ramatas pagasta «Rijaskalnu» saimniece INGUNA LIEPIŅA rūpējas par gandrīz 80 govju lielu ganāmpulku. Tajā ir jau izaugušas, druknas piena devējas un arī telītes. Blakus fermai ir maza atpūtas telpa. Uz galda kafijas kanna, pāris krūzītes, bet pie sienas kumode — pilna ar stikla, plīša, keramikas, plastmasas govīm un bullēniem.

Bieži mūsos sēž radošuma gariņš, kas mūs urda atšķirties — paši šujam apģērbu vai izdaiļojam savu ķermeni ar īstaicīgajiem tetovējumiem. Cilvēkiem, kas vēlas izcelties, uzņēmums «Stick with us» (tulk. Salīpi ar mums — E.K.) radījis velosipēda uzlīmes, kas ļauj ikkatram individualizēt savu braucamo. Idejas autore ir Nadīna Dudare no Alūksnes.

Roko vajadzēja plašumu

Pirms kāda laika Morozovu ģimenē jau bijis suns, taču nācies atzīt, ka četrkājainā drauga izvēlē pārsteigušies. Roko (Veimāras putnu suņa un Rodēzijas ričbeka krustojums) izrādījās augumā pārāk liels un pārāk aktīvs. «Tolaik vēl dzīvojām divistabu dzīvoklī, un suns šaurībā juka prātā. Kad sāka trakot, viņu nebija iespējams noturēt. Rudenī sākās nodarbības manā studijā un Roko nācās vienu atstāt mājās. Kad atgriezos, dzīvoklis bija apgriezts otrādi. Ar pastaigu nepietika, medību sunim vajadzēja plašumu. Beidzās ar to, ka Roko aizvedām pie manas mammas uz Jaunpili, kur viņš joprojām dzīvo. Tiesa, arī tur, laukos, ir par šauru, Roko vajadzīgs mežs, kur kārtīgi izskraidīties,» neveiksmīgo pieredzi neslēpj Anita, arī to, ka suni ģimene joprojām vēlējās, jo, kad ikdienā blakus ir dzīvnieks, mājās veidojas pavisam cita atmosfēra.

Šo Zviedrijas ezeru ar cauri tekošo upi apmeklējām precīzi pirms gada, arī tad tā bija jūnija pirmā pilnā nedēļa. Tāpēc šoreiz, nobraukuši no Stokholmas uz ziemeļiem 170 kilometrus un nonākuši lieliskajā Birgitas kundzes izīrētajā sešvietīgajā kotedžā ezera krastā, jūtamies ļoti pārliecināti par saviem spēkiem: viss taču pērn pārbaudīts un zināms — atliek vien braukt uz līdaku, zandartu un asaru plačiem un savākt cerētās trofejas...

Šoreiz Vīru lietās par kādu krietni senu un savulaik pasaulē plaši izplatītu ļoti vīrišķīgu nodarbi — plostu siešanu. Šīs tradīcijas vēl dzīvas arī Vidzemē, kur vispazīstamākie, protams, ir Gaujas plostnieki. Par neoficiālo Latvijas plostnieku galvaspilsētu šodien uzskatām Strenčus tepat kaimiņos Valmierai, tāpēc arī mans ceļš maija otrajā nedēļā veda uz Gaujmalu pāris dienu plosta peldējuma attālumā virs Strenčiem pie Spicu tilta lielceļā Smiltene – Valka, kur plostus 21. Gaujas plostnieku svētku braucienam sēja Strenču vīri un puiši, bet lielo zupas grāpi krastā vārīja viņu sievas, meitas un draudzenes.

ELIZABETE RUBENE ir SIA «DOGSBOX» līdzīpašniece un divu burvīgu suņu saimniece. Viņas likstas sākās pirms gandrīz četriem gadiem, kad viņa iegādājās savu pirmo suni — franču buldogu Stefāniju. Šim sunim ir vajadzīga ikdienas kopšana, it īpaši sejas krokām, bet Elizabete Rubene, nevarēdama atrast dabīgus produktus, kas atvieglotu gan pašas, gan mīluļa dzīvi, bija tuvu izmisumam. Bija pieejamas zāles, kuru lietošanu ilgtermiņā saimniece neatbalsta. Tā visa rezultātā radies uzņēmums «DOGSBOX» un četri tā produkti suņu kopšanai. Ar ideju par dabīgu ziežu ražošanu viņas ar kolēģi uzvarējušas 2016. gada nogalē ideju konkursā «Biznesa ekspresis» Vidzemes reģionā. Tagad aktīvi tiek strādāts uzņēmuma attīstībā ar Valmieras biznesa inkubatora atbalstu. Viņas ģimenē šobrīd ir divi suņi: franču buldogs un bezšķirnes suns, par kuru kopšanu pārdomās dalās saimniece.