Šis mazais pastāstiņš par kārtīgu vīru lietu — dunci jeb tuteni, kas katram kārtīgam medniekam pie jostas vai somā un kas allaž ir labs palīgs tieši medījuma pirmapstrādē. Protams, tagad ir veikalā nopērkami (Zviedrijā tas izdarāms par krietni vien mazāku naudiņu) speciāli nomedīto meža lopiņu apstrādes nažu komplekti, taču gadās reizes, kad to aprīkoto vīru nav klāt un kad jāizlīdzas ar to, kas pašam medniekam līdzi.
Rūjienā ar dažādiem pasākumiem un norisēm turpinās pašvaldības projekts «Esi vesels, Rūjienas iedzīvotāj!». Novada Tautskolā nesen notika jau trešā šā projekta ekskluzīvā tikšanās ar Latvijā populāru uztura speciālisti MARINU SVĒTIŅU. Šoreiz viņas lekcijas tēma bija par lieko svaru un tā samazināšanai atbilstošu ēdienkarti. Virtuvē — praktiskajā daļā klāt pabija arī «Liesma», tādēļ šajā lappusē par tur dzirdēto, redzēto un baudīto.
Sarunu laikā ieklausos arī pauzēs. Svarīgākais tiek pateikts. Ir arī klusuma mirkļi starp vārdiem, teikumiem, īsām frāzēm. Vairāk nekā stundu pabiju un klausījos, kā vācu valodas nodarbību pensionāru biedrībā «Atvasara» senioriem vada INETA BITENIECE-UPE. Viņa tur to dara jau desmito gadu. Pirms tam vācu valodas prasmēs viņa dalījās ar Sv. Sīmaņa draudzes cilvēkiem. Kad kārtējā nodarbība pabeigta, atliek laika arī intervijai «Liesmai».
Nesen Rūcamlapa, iespējams, pārlieku sapriecēja dažu labu lietota auto potenciālo pircēju, solot no 1. novembra Latvijā iespēju reģistrēt automobiļus, kuriem stūre labajā pusē. Šī lieta, protams, paliks spēkā, taču angļus, pirms likumpaklausīgi doties mūsu valsts ceļu satiksmē, sagaida vesela virkne papildu prasību, kas varētu krietni sadārdzināt pirms tam lēti pirkta auto ikdienas ekspluatāciju.
Valmieras Svētā Sīmaņa Evaņģēliski luteriskās draudzes virsmācītājs EDIJS KALEKAURS ir nu jau septiņus mēnešus veca labradoru puikas Rufusa fon Kalekaura saimnieks.
Nesen Rūjienas novada Tautskolas ikgadējā Atvērto durvju dienā interesentiem bija pieejamas vairākas radošās darbnīcas un meistarklase, kurā vairākus virtuves knifus mācīja Rūjienas amatnieku biedrības «Rūzele» dalībniece ANTRA PAVLOVIČA no Matīšiem. Antras radošās prasmes mūspusē daudziem labi zināmas, jo viņa cep maizi, tortes, raudzē dažādu ziedu, ogu vīnus un gatavo arī rokdarbus. Arī «Liesma» pabija Tautskolas smaržīgajā virtuvē, tādēļ šoreiz «Mājā un sētā» tikai daži Antras ieteikumi.
Rūjienas Tautskolas Atvērto durvju dienā liela apmeklētāju interese bija par Vilpulkas pagasta biedrības «Pieneņu pūka» ilggadējās dalībnieces, dažādu rokdarbu pratējas MUDĪTES TAUNIŅAS piedāvājumu — izmantojot dzimšanas datus, katram pašam izgatavot savu ornamentu, ko vēlāk var ieadīt dūraiņos, ieaust jostā, izšūt kreklā vai arī iepērļot tagad tik modernajos maucīšos. Arī «Liesma» pavēroja, kā tad radošajā darbnīcā tapa katram savs laimes raksts jeb privātais logo.
Līdz šim uz automobiļiem ar stūri labajā pusē, ieraugot tos uz Latvijas ceļiem un ielām, esam skatījušies kā uz zināma veida eksotiku. Galu galā — tā ir Lielbritānijas un vēl nedaudzu pasaules valstu īpatnība, ar spēkratiem pārvietoties pa brauktuves kreiso pusi.
Mārtiņa Freimaņa spilgtā, leģendārā dziesma «Dzīve kā košums» ar tikai viņam raksturīgo mūzikas stilu un viņa kā bultām trāpīgajiem vārdiem joprojām pavelk un uzlādē, kā arī liek aizdomāties, ko un kā daru, lai svinētu man atvēlēto laiku, lai iemācītos no sirds priecāties pat par mazāko nieku. Nesen manās rokās nonāca Jettes Užānes jeb tautā mīļi sauktās Cimdu Jettiņas «Dienu grāmata», kuru izdevusi viņas dvēseles radiniece — Elīna Apsīte, kas no septiņu gadu vecuma vasarās un skolas brīvlaikos dzīvoja pie Jettiņas.
Gauja šodien vēl ledus skavās, taču cik tad vairs ilgi, kad mūsu viltīgā likteņupe atkal draiski zibinās savus vilnīšus cauri Valmierai. Šoreiz Vīru lietās viens gruntīgs dažādu peldlīdzekļu gatavotājs — savos 65 gados nu jau pensionētais mežkopis MĀRIS ZARIŅŠ savā darbnīcā gatavo laivas, pat jahtas, pats ar tām peld un burā, arī medī un makšķerē plus vēl fotografē!
Šoreiz «Sirdsāķīšu» viesi — dalmācietis Lords un viņa saimnieks ekonomists AIGARS PLOTKĀNS, kuru atceramies arī kā Vidzemes Augstskolas pasniedzēju. «Esmu zosēnietis un Zosēnu patriots», saka Aigars un piekrīt atbildēt uz maniem jautājumiem.
Lai arī suņu izvēlē pastāv modes tendences, tikai pēc tām nevajadzētu vadīties. Pats pirmais, kas būtu jāņem vērā, ir tas, vai kādam no ģimenes nav alerģija pret dzīvnieku vilnu. Kinologi neiesaka ticēt nostāstiem, ka bezspalvu suņi alerģiju neizraisa, jo alerģiju patiesībā izraisa nevis spalvas, bet keratīns, kas izdalās no ādas.
Nu jau otro nedēļu MONIKA SPROĢE ir mana kolēģe Liesmā. Īstais laiks ar viņu aprunāties Rūcamlapā, jo auto lietas viņai nav svešas, vēl februāra sākumā maršrutā Valmiera – Cēsis viņa diendienā nobraukusi vismaz obligātos 60 kilometrus jebkuros laika apstākļos.
Kad nesen runājos ar nu jau bijušo VOC hokeja arēnas ledus meistaru AIGARU KLAGIŠU, viņš man pastāstīja dažus interesantus atgadījumus, tepat Valmieras ledus arēnā notikušus. Lūk, trīs mazas ainiņas...
«Bērnībā, kad mamma ar tēti tepat Burtniekos nopirka savu privāto mājiņu, pa taciņu mēs visa ģimene bieži gājām uz kaimiņu mājas melno lauku pirtiņu. Pēc kārtīgas izsildīšanās un pēršanās negribējās dodies prom, biju ar mieru vai visu nakti tur pavadīt, tik ļoti pievilka pirts burvība. Pirts fascinē joprojām!» — tā, tiekoties Burtnieku pagasta «Kronīšos», saka šo māju viesmīlīgā saimniece, Valsts sociālās aprūpes centra «Vidzeme» pakalpojumu nodrošināšanas nodaļas vadītāja RUDĪTE KLEINBERGA.
Ierasta situācija tagad uz ielas, īpaši jau Rīgā — jo lielāks un dārgāks džips, jo miniatūrāka blondīne tam pie stūres. Taču par šo pasiju personālijām Rūcamlapa sīkāk stāstīt neplāno. Toties lasītājam, manuprāt, varētu būt interese, kā standarta izmēra vieglajā automašīnā ierūmējas šoferis, kura augums krietni pārsniedz vidējo. Tāpēc šodienas viesis mums basketbolists VIKTORS IĻJINS — puisis ar 52. izmēra apavu uz gāzes pedāļa un 2,15 metrus garu stāvu šofera sēdeklī!
Kamēr valmierieši ZIGURDS un INGUNA LAPERI stāsta par savu aizraušanos, pie viņu kājām guļ divi lieli suņu puikas. Tieši viņi kļuva ne vien par ģimenes lielo aizraušanos, bet arī par iemeslu dibināt savu mazo uzņēmumu.
Šonedēļ viesojos pie bezgala jaukā kokerspaniela Rokko un sunīša saimniecēm INGRĪDAS VĪTIŅAS un viņas meitiņas Annijas. Ingrīda ir masiere un daudziem palīdzējusi tikt galā ar veselības problēmām. Domāju, ka ne tikai, strādājot ar rokām, bet arī katram pacientam dāvājot savas labestības daļiņu.