Aivars Ustups

Daudziem no mums, gluži kā populārās grāmatas varonim Vinnijam Pūkam, ir ļoti vienkāršota atziņa: «Ar bitēm jau nekad neko nevar zināt.» Sarunā ar bitenieci SANTU BIĻINSKU gan secināju, ka drīzāk daudzi cilvēki neko skaidri nezina par savām attiecībām ar bitēm, par šo čaklo dzīvo radību neaizstājamību dabas daudzveidības saglabāšanā. Bites cauri gadu tūkstošiem ir izveidojušas, savos gēnos un instinktos saglabājušas tādas dabas pazīšanas gudrības, precīzu savas rīcības motivāciju, ka cilvēkiem atliek vien no viņām to visu vēl mācīties, saprast, ko un kā bites zina.

Vasaras vidū vadīt dienu Vaidavas pagasta «Silkalnos» pie augu un it sevišķi ārstniecisko augu lieliskas zinātājas Zeltītes Kavieres ir zaļām pārdomām pilns piedzīvojums jebkuram, kurš grib pēc iespējas vairāk dzīvot saskaņā ar dabas likumībām, turēt sevi veselīgu ar tām veltēm, kas dabiskas ir dabā. Šādu iespēju būt «Silkalnos» uz pārrunām un praktiskām nodarbībām augu tēju, tinktūru, sīrupu gatavošanā nu jau vairākus gadus seminārā «Meža nekoksnes resursi, to izmantošana» piedāvā SIA «Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs» vecākais mežsaimniecības konsultants Ziemeļvidzemē  Andris Vīrs. Viņš atzīst, ka Latvijā, kopjot un audzējot mežus, vēl pārāk maz izmanto iespēju no meža gūt peļņu ne tikai ar koksni, bet arī kaut vai tajā vācot ārstnieciskos augus.

Tuvu Līgo svētki. Jau tagad redzams, ka, vācot ziedus Jāņu vainagiem un tirgum domātiem pušķiem, tiek izbradāta ne viena vien sienam vēl nenopļauta pļava. Tas nu lai paliek laiskā saimnieka un ziedu plūcēju savstarpējo attiecību jautājums. Cits un allaž atgādināmais ir, ka diezgan aplamas ir līgodziesmu rindiņas: «Visa laba jāņuzāle,/ ko liek Jāņu vainagā». Nedrīkstam aizmirst, ka daža puķe un zāle ir tāds retums, dabas vērtība, kas ir pat ļoti saudzējama. Ziedu pušķi vai vainagu iespējams veidot, saplūcot gan debeszilās rudzupuķes, maigās pīpenes, sarkano un balto āboliņu, papardes, kalmes un vēl daudzas citas skaistas puķes. Diemžēl iepriekšējie gadi liecina, ka dažai ziedu plūcējai neziņas vai alkatības dēļ joprojām roka pastiepjas noplūkt arī krāšņās savvaļas orhidejas — naktsvijoles, dzegužpirkstītes, dzegužpuķes un dzegužkurpītes. Tāds pats liktenis Līgo laikā dažkārt piemeklē arī staipekņus, pūkainās silpurenes, jumstiņu gladiolas, arī krāšņo, taču aizsargājamo Sibīrijas skalbi, kas ierakstīta pat Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā. Par reto augu noplūkšanu dabas aizsardzības inspektori var uzlikt pamatīgu sodu. Taču ne jau soda dēļ vien jāatturas retumus plūkt. Kas gan tu esi par jāņabērnu, ja tevī nav draudzīgas attieksmes pret Latvijas dabu?

Simtnieka valkātājs

Latvijas simtgades gadā Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par «Gada Kukaini 2018» izvēlējusies zīmīgu tauriņu, kas jau ar savu izskatu vien ir šim gadam vispiemērotākais. Proti, jāņogu raibenim (Polygonia c-album) pakaļspārnu apakšpusi rotā balts plankums «C» burta formā. Bet romiešu ciparu pasaulē «C» taču nozīmē skaitli 100. Tad kuru gan citu, ja ne tik izteiksmīgu tauriņu Latvijā simtgades kukaiņa godā celt?

Ziediem bagātajā Vecpuišu parkā Valmierā, it kā konkurējot ar dobju krāsainību, pie vairākiem ozoliem šovasar aug koši, dzelteni oranži čemuri ar lielām daivām. Tie gan pat nedaudz ātrāk nekā puķes jau pēc nedēļas sāk bālēt un saplakt.

Jau rakstīju, ka maija pēdējā svētdienā prezentācijas pasākumā zinātnieki stāstīja par Gada ģeovietu 2018 — «Raunas Staburagu». Daudzajiem ieinteresētajiem te bija iespēja piedalīties nopietnās Latvijas ģeoloģijas mācību stundās. Iepriecināta par kuplo apmeklētāju pulku, viesus vispirms uzrunāja Raunas pašvaldības priekšsēdētāja Evija Zurģe. Viņa pateicās zinātniekiem, kas šogad Raunas Staburagam ir pievērsuši īpašu uzmanību. Pašvaldība nu jau daudzus gadus te veikusi darbus, lai šī unikālā dabas teritorija būtu tūristiem pieejama, bet te tomēr itin nekas netiktu dabai traucēts: «Kopīgiem spēkiem par šo vietu rūpējoties, ceram mūsu veco Staburagu vēl ilgi redzēt jaunu!»

Lai pievērstu sabiedrības uzmanību Latvijas īpašajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem, nu jau 10 gadu biedrība «Ziemeļvidzemes Ģeoparks» sadarbībā ar Latvijas Universitātes zinātniekiem un Dabas aizsardzības pārvaldi (DAP) nosauc Gada ģeovietu. Šogad šis gods pienākas Raunas Staburagam.

Jau rakstījām, ka putnu vērotāju sacensībās «Torņu cīņas 2018», kas  notika aizvadītajā sestdienā un svētdienā, uzvarēja komanda «Himantopus himantopus», kas šogad putnus vēroja pie Burtnieka no Silzemnieku poldera torņa. Šīs komandas dalībnieki Ilze Bojāre, Andris Klepers, Ieva Mārdega un Mārcis Tīrums, kā sacensību noslēgumā noskaidrojās, 24 stundu laikā bija paguvuši no šī torņa pamanīt 100 putnu sugas, kas ir par 21 vairāk nekā vidējais no šī torņa novēroto putnu sugu skaits iepriekšējos gados (79).

Noslēgušās putnu vērošanas sacensības «Torņu cīņas», kas uzskatāmas par Latvijas gada galveno notikumu putnu vērošanā. Vērotājiem sestdien un svētdien 24 stundās bija jāpamana pēc iespējas vairāk putnu sugu salīdzinājumā ar no katra torņa līdz šim novēroto vidējo skaitu. Piekto gadu pēc kārtas šajās sacensībās uzvarēja komanda «Himantopus himantopus» (Ilze Bojāre, Andris Klepers, Ieva Mārdega, Mārcis Tīrums), kas tornī pie Burtnieka Silzemnieku poldera novēroja 100 putnu sugas — par 21 vairāk nekā šī torņa vidējais iepriekšējais rezultāts. Komanda «4ibisi» (Elīze Spridzāne, Toms Kohs, Imants Jakovļevs, Guna Roze), kas arī putnus vēroja pie Burtnieka, bet no Vīsraga torņa, šoreiz līdz šim šeit pamanīto putnu sugu skaitu pat nesasniedza un palika 9. vietā.

Trešdien vērīgākie valmierieši Tērbatas un Dīvaliņa ielā, iespējams, pamanīja cilvēku grupiņu, kas ar mērāmo lenti rosās gar ielas malās augošajiem kokiem.

Kā jau esam stāstījuši vairākās publikācijās, pērn Latvijā valsts 100 gadu vēsturē pirmo reizi ir uzsākta dabas vērtību ļoti apjomīga apzināšana, kurai dots kopīgs nosaukums «dabas skaitīšana». Tā tiek īstenota Eiropas Savienības Kohēzijas fonda projekta «Priekšnosacījumu izveide labākai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai Latvijā» ietvaros. Šī projekta izpratnē saudzējamas vērtības ir dabas ainavas ar zālājiem, mežiem, purviem, jūras piekrasti un kāpām, upēm, ezeriem, iežu atsegumiem un sugu daudzveidību. Lai gan Latvija tiek uzskatīta par vienu no zaļākajām valstīm pasaulē, arī mūsu dabas bagātības tik plašā aptvērumā līdz šim nav apzinātas un, iespējams, arī mums ir vien ierobežotā daudzumā. Tad nu, lai nepazaudētu arī tās vērtības, kas mums dabā tomēr vēl ir,  jāuzzina, kur tās ir un cik to ir.

Lai gan daudzi gājputniem veltīti pasākumi notika jau aprīlī, par Gada notikumu putnu vērošanā tiek uzskatītas Latvijas Ornitoloģijas biedrības organizētās sacensības «Torņu cīņas». To laikā pieredzējušu putnu vērotāju komandas (3 — 4 dalībnieki) kādā no galvenokārt pie lielākām ūdenstilpēm esošiem skatu torņiem diennaktī cenšas novērot pēc iespējas vairāk putnu sugu. Ir arī sacensības tautas klases komandām, kurām gan putnu sugu noteikšanai ir dotas vien 4 stundas. Nosacītiem iesācējiem ir iespēja pieteikties putnu vērošanā arī brīvajā klasē.

Kamēr daudzviet vēl dzima idejas par dažādām takām, kuras ļautu labāk iepazīt Latvijas dabas bagātības un retumus, jau 2006. gadā vienu no pirmajām Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts izveidoja pie Burtnieka — Vīsraga dabas taku. Tā no Burtnieku centra ved uz dabas daudzveidības ziņā vienu no unikālākajām vietām Ziemeļvidzemē. Te pie Ēķinupes ietekas ezerā gadu simtos ir izveidojušās dažādiem, pat retiem augiem bagātas palieņu pļavas, kuras regulāri bagātina palu ūdeņi. Daudzveidīgā augu valsts savukārt te dod patvērumu ļoti daudzveidīgajām, vairāk nekā 1000 kukaiņu, gliemežu un citu bezmugurkaulnieku sugām. Te stāvošu ūdeni apdzīvo sīkspāre, pļavas ezera krastos baldriāna pļavraibeņi. Vērīgie te pamanīs raibgalvas purvuspāri, spilgto purvuspāri un pat ļoti reti kaut kur citur pamanāmo taurenīti — zirgskābeņu zilenīti.

Sākas visā Latvijas teritorijā notiekošās «Dabas skaitīšanas» otrā sezona. «Katrs individuāli, kuram uzticētas noteiktas teritorijas, arī biotopi, sāk, kad vien jau var un kad daba to atļauj,» teica pie Burtnieka stāvkrasta sastaptais Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts, ģeologs Dainis Ozols.

Arī Mazsalacai ir savi, var pat teikt, dārgakmeņi. Par 92 tādiem novada un tuvējās teritorijās ģeologu pamanītajiem vēsta Mazsalacā Salacas labajā krastā netālu no upē diezgan paslēpti gulošā Šķesteru dižakmens (4,2 x 3,6 x 2,6 m un nezin cik vēl upes dziļumā) Ziemeļvidzemes ģeoparkā pirms gadiem uzstādītais informatīvais stends «Mazsalacas akmeņi». Tajā lasāms akcents, ka šī ir īpaši nozīmīga ģeoloģijas vieta. Diemžēl šis stends pašlaik ir ļoti ieaudzis brikšņos un ir grūti pamanāms gan Salacā laivotājiem, gan saaugušo krūmu dēļ un bez kādas taciņas gandrīz nav pieejams (tikai zinātājs, ka tur tādam stendam jābūt, to var atrast). Iespējams, ka 92 akmeņu atrašanai un aplūkošanai mazsalacieši papildus Skaņākalna takām varētu veidot vēl vienu ļoti interesantu maršrutu tūristiem. Taču vispirms būtu labi, ja jau pavasara talkā no brikšņiem atbrīvotu šobrīd apslēpto informatīvo stendu.