Pie Vecpalsas, kur taimiņi nārsto
Novembris ir lašveidīgo zivju nārsta laiks. Dabai draudzīgie izmanto iespēju šajā laikā upju straujtecēs skatīt vienreizējus mirkļus ar nārstot atnākušajām zivīm. Neguļ gan arī malu zvejnieki, izmanto iespēju pielavīties zivīm, kas nārsta brīdī kļūst neuzmanīgas, un tās nodurt vai pat noķert ar rokām. Tādēļ novembris ir arī pastiprinātas uzmanības laiks Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) vides inspektoriem, zivju nārstu sargājot.
Vērtēt situāciju nārsta vietā pagājušās nedēļas nogalē iespējas bija arī žurnālistiem. Kopā ar inspektoru Jāni Pērli gājām vairākus kilometrus gar Vecpalsu, kuru dolomīta oļiem klātās gultnes dēļ nārstam ļoti ir iemīļojuši taimiņi.
Vēso ūdeni gaidot
Atceļojuši pa Gauju līdz šādām oļu pilnām upēm, cenšoties tajās tikt pēc iespējas augstāk pret straumi, taimiņi tur gatavo nārsta vietas, ar astēm izveido bedrītes. Šīs vietas noberzē, var pat teikt, nomazgā, lai nārsta brīdī ikri sagultu un apaugļotos ļoti tīrā vietā. Tad taimiņi šādas vietas tuvumā gaida, kad ūdens temperatūra samazināsies zem 6 grādiem. Pats nārsts ir īss, nav pat minūtēs mērāms, bet zivīm ir arī visbīstamākais. Kā stāstīja Jānis Pērle, šo brīdi gaida arī «divkājainie plēsoņas», jo tieši tad taimiņi ir ļoti neuzmanīgi.
Zemā temperatūra ūdenī nodrošina palielinātu skābekļa daudzumu, kas ir vai pats būtiskākais faktors ikru labvēlīgai attīstībai. Tāpēc nārsta vietas tiek veidotas vietās, kur ne tikai ir oļi, bet ūdens arī mutuļo, paņemdams no gaisa vēl vairāk skābekļa.
Kad bedrītē sagulst apaugļoti ikri, tā tūdaļ tiek apbērta ar oļiem, bet tā, lai ar skābekli bagātinātais ūdens var tiem brīvi tikt klāt. Jānis Pērle stāsta: «Jo zemāks līmenis, jo nārsts ir produktīvāks, jo tad vietā, kur ūdens ir pie zema līmeņa, tas būs visu laiku. Ja nārsts notiek augstā ūdens līmenī, ziemā daudzas vietas paliek bez ūdens un ikri aizies bojā. Jāņem vērā gan arī, ka Vecpalsā bebri intensīvi būvē dambjus un ar tiem traucē pieeju labajām nārsta vietām. Tad nu taimiņi intensīvi izmanto vien pieejamās, un bieži iznāk, ka nākamie nārstotāji izjauc jau uz ikriem sabīdītās kaudzītes. Pēc nārsta taimiņa mamma dodas uz kādu dziļāku vietu vai Gauju. Tēviņi paliek nārsta ligzdu sargāt un dzen citas zivis projām. Sevišķi manīgas ir strauta foreles, kurām ikri ir delikatese. Viendien vēroju, kā tās darbojas bariņā. Kamēr taimiņš gaiņā projām vienu foreli, tikmēr jau citas rosījās gar oļu kaudzīti, cenšoties no turienes izdabūt ikrus.»
ZIVJU GUDRĪBU ZINĀTĀJS. DAP vides inspektors Jānis Pērle. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv