Aivars Ustups

Kopš pērnā gada maija turpinās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM), Kultūras ministrijas un Latvijas Nacionālās bibliotēkas rosinātais kopdarbs — par godu Latvijas simtgadei izveidot elektronisku ainavu krātuvi «Latvijas ainavu dārgumi vakar, šodien, rīt». Pirmajā posmā līdz vasaras vidum jebkurš varēja pieteikt viņaprāt visvērtīgākās ainavu vietas, kas paliekoši vēstītu par vērtībām  novados. Pēc tam eksperti, ņemot vērā pieteikto ainavu vizuālo vērtību un arī nozīmi valsts vēsturē, atlasīja 243 ainavas, kuras ievietoja tīmekļa vietnē www.ainavudargumi.lv, kurā par katru no tām bija iespējams balsot. Kad novembrī balsojums beidzās, tika jau paziņoti 50 Latvijas ainavu dārgumi.

Pēc nelielas pauzes arī Latvijas Dendrologu biedrība nosaukusi Gada koku 2018. Par to kļuvis parastais ozols (Quercus robur). Kā stāsta šīs biedrības prezidents Andrejs Svilāns, par to, ka Latvijas simtgadē par Gada koku ir jābūt mūsu senču visvairāk godātajam, reizē ar to arī vislatviskākajam kokam — ozolam, starp dendrologiem šaubu nav bijis nevienam. Viņu paziņojumu nedaudz piebremzējis Latvijas Dabas fonds, kas par savu pavēstāmo — Gada dzīvotni 2018 — pasteidzies nosaukt dižkoku. Tā nu iznākot, ka ozoli šogad divkāršā godā celti, jo liela daļa no dižkokiem jau tieši ir ozoli, kas savos stumbros, dobumos dod dzīves vietas (dzīvotnes) nesaskaitāmām dzīvībām.

JĀNIS CIELĒNS, lai gan viņa galvenā saimniekošanas firma SIA «Singari» atrodas Liepas pagastā, tūdaļ aiz Kauguru pagasta robežas, sevi uzskata par kaugurieti, it īpaši izteikti par Mūrmuižai piederīgu. Te ir viņa dzimtā vieta, kur viņa vecāki strādājuši kolhozā un iekārtojušies uz dzīvi. Jānis ir pabeidzis Latvijas Universitātes Ekonomikas vadības fakultāti un par to ir pateicīgs vecākiem, kuri atbalstījuši augstākās izglītības iegūšanu visiem trīs bērniem ģimenē. Te kopš bērnības viņam cauri gadiem ir saglabājies uzticamu draugu pulciņš, kurā visiem nu ir augstākā izglītība. Jānis uzsver augstākās izglītības lomu viņa dzīvē: «Reizēm jau šķiet, ka daudz vari izdarīt arī bez tās. Taču, kad paskatos atpakaļ, kāds es biju vien ar vidējo izglītību un kāds tagad esmu ar augstāko, redzu, ka daudz un būtiski ir mainījusies mana domāšana, visu daudz pareizāk izdodas salikt pa plauktiņiem, viss sakārtojas pat it kā zemapziņā. Ne jau viss, kas bija jāmācās, šajā brīdī ir vajadzīgs, bet varbūt kādreiz vajadzēs. Sanāk arī tagad gudrības pētīt ja ne gluži grāmatās, tad internetā paskatīties. Bet augstskola ir tā, kas palīdz saprast, ko un kur skatīties.»

Nu jau vairākus gadus dažādas ar dabu saistītas biedrības, organizācijas, zinātnieku grupas katra savā jomā nosaka Gada dabas simbolu — augu, koku, dzīvnieku, tauriņu, kukaini, dzīvotni utt. Šī gada izvēli daudzi saista ar Latvijas simtgadi. Arī Latvijas Botāniķu biedrība — izvēloties madaru. Par to šīs biedrības valdes priekšsēdētāja, bioloģe Rūta Sniedze-Kretalova:

Nu jau 11. reizi tiek nosaukta arī Gada ģeovieta. Ģeologu un dabas ekspertu aptaujas rezultātā šogad par to ir izvēlēts Raunas upes labajā krastā netālu no Raunas esošais kaļķakmens atsegums, veidojums, kas jau gadiem nes Raunas Staburaga vārdu. Kā pastāstīja Gada ģeovietas nomināciju rīkojošā Ziemeļvidzemes ģeoparka vadītājs Dainis Ozols, šī vieta izraudzīta konkurencē ar citām, ģeologiem arī pietiekami populārām vietām. Taču šī gada balsojumā viens no galvenajiem argumentiem bijis, ka šis Staburags vistiešākajā veidā ir mazais brālis Daugavas ūdeņu nu jau kopš 1966. gada apklātajam dižajam Staburagam (Staburadzei).

Kad Valmierā, Raiņa ielā, A/S «Sadales tīkls» telpās gada nogalē skatītājus iepriecinājusī fotoizstāde «Ziedi» nu aizceļojusi uz Bērzaines tautas namu, kopš nedēļas sākuma šeit skatāma biedrības «Valmieras atspulgs» vairāku fotogrāfu jauna izstāde «Vidzemes pilsētas staro». Par tās tapšanu biedrības priekšsēdētājs Aleksejs Koziņecs:

13. un 14. janvārī notiks ziemojošo putnu uzskaite, ko Latvijas Ornitoloģijas biedrība organizē jau 44. gadu (citur Eiropā 52. reizi).

Aizvadītajā gadā notika sīva diskusija par iecerētajiem grozījumiem Ministru kabineta noteikumos «Par koku ciršanu mežā», kas paredzēja ciršanas caurmēra samazināšanu priežu, egļu, bērzu mežaudzēm visā Latvijā un ļaut cirst arī tievākus un jaunākus kokus. Tāpat bija paredzēts pieļaut kailcirtes arī piejūrā. Pret šādiem grozījumiem būtiski iebilda vairākas vides organizācijas, tos neatbalstīja arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, Tieslietu ministrija un Vides Konsultatīvā padome. Tad pērn 14. decembrī grozījumu projekta procesā notika nozīmīgs pavērsiens: Zemkopības ministrija paziņoja, ka to apstiprinājumu virzīšanu atsauc un ka «pārskatāmā nākotnē šos grozījumus vairs nevirzīs».

Iznākusi «Latvijas zivsaimniecības gadagrāmata 2017». Tajā arī pāris makšķerniekiem domātu rakstu. No tiem sociālajos tīklos, it sevišķi portālā CopesLietas.lv, «vētru» jau ir izsaukusi BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta akvakultūras un ihtiopatoloģijas nodaļas vadītājas RUTAS MEDNES un ANETES NIEMI publikācija ««Ķer un atlaid», bet kā jūtas zivis?». Tā ir vairāku lappušu gara, tādēļ «Liesmas» lasītājiem to sniedzam saīsinātā, pārstāstījuma variantā.

Novadā Ziemassvētku brīžiem un gada nogalei īpašu svinīgumu sagādāja pagastu centros — Brenguļos, Kauguros un Trikātā — pašu darinātās un izvietotās latvju rakstu zīmes. Par tām šīs idejas autore, Brenguļu un Cempu bibliotēkas vadītāja AIGA BLUMBERGA:

Ar atskatu uz aizejošo gadu un pārdomām Beverīnas novada domes priekšsēdētājs MĀRIS ZVIRBULIS:

Par gada būtisku notikumu Beverīnas novadā daudzi uzskata to, ka bankrotējošā «Trikāta KS» īpašumā, ko izsolē nopirka brāļi KASPARS un ROLANDS PUTNIŅI, atkal ražo sieru. Ar oficiāli reģistrētu zīmolu «Trikātas pienotava» nu jau veikalu plauktos labi pamanāmā zilā iepakojumā redzami Trikātā saražotie Krievijas, Holandes, «Maasdamer» sieri, arī īpašais siers «Dor Blue».

Ierasts, ka decembrī Burtniekā varēja uzčāpot uz ledus un vismaz pie tik daudz zivju zvīņām tikt, lai ir ko Vecgada vakarā makā likt un var nākamajā gadā uz lielu naudu cerēt. Šogad gan decembris Burtniekam ledus vāku nesteidz uzlikt. Taču kā iepriekšējā sestdienā pierādīja brengulietis Jānis Riba, arī šādā decembrī, kas māk, tam skaisti lomi nāk.

Kad ziema ir tik niķīga, ka pat uz Ziemassvētkiem dabu baltumā nesteidz iekrāsot, par sniegotās pasaules vienreizīgumu fotoizstādē «Kad pasaule pārvēršas pasakā…» atgādina viens no vērīgākajiem Vidzemes ainavu fotogrāfiem Ēriks Zvirbulis. Piektdien šīs izstādes atklāšanas brīdī Cēsu Vēstures un mākslas muzeja Jaunās pils konferenču zālē muzeja ekspozīciju un izstāžu darba koordinatore Vija Rozentāle tā arī teica: