Aivars Ustups

Vairāku notikumu virknē aizvadītajā nedēļā ne pārāk skaļi izskanēja NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra rīkotajā konferencē «Rīgas Stratēģiskās komunikācijas dialogs» (Riga StratCom Dialogue) pārrunātais. Šāds centrs Rīgā darbojas jau kopš 2014. gada, kad to dibināja Latvija, Igaunija, Itālija, Lielbritānija, Lietuva, Polija un Vācija. Nu  tam pievienojusies arī Nīderlande, Somija, Zviedrija, Kanāda un Slovākija. Konferences centrs rīko jau ceturto gadu. Šogad vairāk nekā 650 dalībnieki no 45 valstīm – augsta līmeņa eksperti no valsts pārvaldes, militārās jomas, akadēmiskās vides un privātā sektora – sprieda par izaicinājumiem mūsdienu informācijas telpā, kad jaunākās tehnoloģijas tiek izmantotas, lai izplatītu dezinformāciju un ietekmētu cilvēku rīcību.

Informācijas drūzmā un pat haosā, kas ikdienā zib gar acīm, saklausāma ziņās un cenšas ielīst mūsu smadzenēs pat pa tiešo, katrs cenšamies vispirms atlasīt sev tīkamākās, pat ilgi gaidītās ziņas. Tādu, varbūt ne tikai sev vien tīkamu vēstījumu sadzirdēju arī Egila Levita pirmajā runā no Saeimas tribīnes, kad viņu ievēlēja par Latvijas nākamo prezidentu. Viņš solīja, ka strādās, «lai nākamās paaudzes mantotu stipru, drošu un zaļu Latviju». Tik augstā vietā aiz stipruma un drošuma akcentēt arī Latvijas kā zaļas valsts vajadzību līdz šim nebija solījis neviens prezidents. Arī ne Raimonds Vējonis, kurš līdz ievēlēšanai šajā augstajā amatā jau kopš 1990. gada pats bija Latvijas Zaļās partijas vecbiedrs, arī par vides un zaļajām lietām atbildīgo ministriju (to nosaukumi pie dažādām valdībām ir bijuši mainīgi) ministrs.

Kā jau gadiem dižās un mazāka mēroga vēlēšanās esam radināti, arī pirms Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām Latvijā lielākā daļa deputātu kandidātu no 16 partijām vēlētājiem līdzšinējo septiņu pasaules brīnumu vietā solīja Eiropā sliet augšā, veidot, stiprināt arī astoto vai pat devīto brīnumu. It kā paši bija piemirsuši, ka ES valstu 751 deputāta lielajā barā mūsējiem pat nav ļauts būt vairāk par astoņiem. Tik un tā pratīšot, mācēšot citus parlamentā iekļuvušos (dažuprāt ne pārāk gudros) deputātus pārliecināt, ar latviešiem vien zināmiem buramvārdiem tā apvārdot, ka vismaz piecus gadus (līdz nākamajām vēlēšanām) uz Latviju nu plūdīs tādas pašas dažādu fondu un finansējumu plūsmas kā Vācijai, Francijai vai Nīderlandei... (Pēc viena tāda Valmierā notikušā daudzsolīšanas pasākuma, EP jau pasēdējušo deputātu mudināts, es pat lielāku naudas maku nopirku, sak, kaut kur taču tā vairāk šurp plūstošā nauda būs jāglabā!)

Starp dižiem un dažādiem notikumiem iepriekšējā nedēļā publiskajā telpā mazāk pamanīta palika Ministru kabineta (MK) 14. maija sēde. Taču tajā tika atļauts tālākripinājums daudziem pašvaldību vadītājiem ļoti nepatīkamajam strīdus ābolam – teritoriālajai reformai. Proti, akceptēja VARAM ziņojumu «Par sabiedriskai apspriešanai izvirzāmo administratīvi teritoriālā iedalījuma modeli», dodot mandātu oficiālajām konsultācijām ar pašvaldībām un sabiedrības informēšanai par 35 pašvaldībām pašreizējo 119 vietā.

Ir uzmundrinošs teiciens: «Ne čiku, ne grabu, jau rīts pie loga!» To atcerējos sakarā ar Krišjāņa Kariņa veidotās valdības pastāvēšanas 100 dienām. Ne jau kā šīs valdības atnesto gluži vai jauno rītu, bet laika ātrā ritējuma dēļ: līdz janvāra vidum pat nebija skaidrības, vai šajā Saeimā ievēlētie deputāti vispār spēs vienoties par valdības izveidošanu, skanēja prātojumi par iespējamām ārkārtas vēlēšanām. Kad valdību tomēr izveidoja, arī tad bars skeptiķu steidza apšaubīt tās darboties spēju.

Nedēļas nogalē bija dažādu partiju lielāka vai mazāka trokšņošana pavasarīgajā politikas mežā. Jau ceturtdien opozīcijā esošo deputātu OIK sakarā ierosināto pirmo demisijas pieprasījumu Saeimas balsojumā bez satraukuma (pat nekāpa Saeimas tribīnē taisnoties) pārcieta premjerministrs Krišjānis Kariņš (JV). Savukārt piektdien vismaz 322 biedri (lai būtu kvorums) nesapulcējās uz «KPV LV» kopsapulci, un tā nebija lemtspējīga kaut vai par to, cik no biedriem ir gatavi atbalstīt K. Kariņa valdību un cik ir gatavi sadziedāties dažādos koros ar opozīcijas deputātiem Saeimā.

Varēja cerēt, ka pēc trešdien Saeimā apstiprinātā valsts budžeta 2019. gadam politiķi, ministrijas un saimniekotāji sāks pamatīgu rosību, lai gada atlikušajā daļā gudri un apdomīgi izmantotu to naudu, kas nu katrai nozarei ir atvēlēta. Taču nedēļas nogale pieteica, ka vismaz pagaidām Latvijā gaidāms nevis ekonomiski aktīvs, bet gan politiski ļoti skaļš pavasaris.

Kad nu jau gandrīz vai katrā Saeimas kārtējā sēdē ir skatāmi arī ZZS (Zaļo un Latvijas zemnieku savienības) deputātu kopā ar Aldi Gobzemu un dažiem saskaņiešiem parakstīti likumu projekti vai grozījumi, kas ir, var pat teikt, galīgi šķērsām pašreizējās valdības iecerēm, var atcerēties, ka viņi, ārpus valdības veidošanas atstāti, solīja būt spēcīga opozīcija.

Piektdien, 8. martā, teatrālā, bet tradicionālā pasākumā kopš 1997. gada, nu jau 22. reizi, no Finanšu ministrijas uz Saeimu tika nests kārtējā gada Budžeta portfelis. Būtībā tika nests šīs publiskās tradīcijas aizsācēja toreizējā finanšu ministra Roberta Zīles personīgais portfelis, uz kura nu katru gadu tiek iegravēts tā nesēja vārds. Šo aizsākumu ir vērts pieminēt ne jau paša portfeļa, bet gan tā satura dēļ. Tas izteiksmīgi parāda valsts ekonomisko varēšanu un izaugsmi vairāk nekā 20 gados: 1997. gadā budžeta izdevumu daļā bija paredzēti 1,3 miljardi latu (aptuveni 1,8 miljardi eiro), piektdien finanšu ministrs Jānis Reirs uz Saeimu nesa portfeli, kurā gada budžeta izdevumi paredzēti jau 9,4 miljardi eiro. Nav ziņu, uz cik lapām bija rakstīts 1998. gada budžets, bet šī gada sniedzoties pāri 400 lappusēm. Kā skaidroja J. Reirs, tik biezs rakstījums portfelī pat neesot iekšā dabūjams, tādēļ budžets uz Saeimu pirmo reizi tika nests ierakstīts elektroniski.