Agita: «Tās bija oktobra beigas, kad dabā vairs pat nav skaistākais laiks. Taču, tiklīdz bijām piestājuši ceļa galā, jau uzreiz abi ātri sapratām, ka šo māju mēs pērkam. Vieta uzrunāja uzreiz ar reljefu un kādu savdabīgu aicinājumu.»
Vēlāk viņi uzzinājuši, ka šo māju uz kādreizējās muižas zemes būvējusi brīvības cīnās dzīvību zaudējuša karavīra atraitne, kurai bijis dēls un meita. Vēlāk mājas īpašnieks ir bijis Kārlis Kušķis, kurš nu dus Ēveles kapos.
Kad Tabūni sākuši te saimniekot, radusies arī interese par šo no apkārtnes atšķirīgo vietu, jo māja ir pakalnā, kura piekājē kādreiz audzis egļu un arī pamatīgu ozolu mežs (to varot vērtēt pēc vēl tagad tur redzamajiem pamatīgo ozolu celmiem). Kā izskatījies pats pakalns, ziņu nav. Taču, iepazīstot apkārtni, arī pētot vēsturi, Agita ir ieguvusi pārliecību, ka šeit jau sen pirms baznīcu grāmatās ierakstītajiem laikiem ir bijusi mūsu senčiem ļoti nozīmīga vieta, iespējams, pat svētvieta. Pakalna gareniskais veidojums, akmeņu izvietojums tā piekājē ļoti atgādinot senatnes pētnieka Ivara Vīka kādā grāmatā publicētā senā Krīvu (Zalkšu, Pērkona vai vīrišķīgās auglības) svētkalna zīmējumu. Gadu simtos pēc tam cilvēki daudzus akmeņus ir pārvietojuši citur. Taču dažus īpašus Agita vēl ir atradusi pakalna dienvidu nogāzē. Vispirms akmeni, kas ļoti atgādina jau bedrīšakmeni, uz kāda senči nesa ziedojumus, Pie tā spēcīgi darbojas svārsts un norāda, ka visapkārt ir āderes. Pat tuvumā augošā ieva ir gandrīz vai kā virve savērpta un noliekusies uz šī akmens pusi, kas vasarā vienmēr ir vēss, savukārt ziemā nekad uz tā nekrājas sniega cepure. Visos Saulgriežos arī Agita te nes ziedojumus: medu, graudus, maizi un alu. Bet visdīvainākais ir mazākais akmens ar tajā veidotu zīmējumu. Kā tas tapis, kad, ar kādiem rīkiem vispār akmenī var veidot tik izteiksmīgu zīmējumu?
VĒSTĪJUMS NO SENATNES. Agita un Pēteris pie savdabīga akmens, kurā, iespējams, jau senos laikos ir iekalts savāds zīmējums, kurš senčiem vēstīja kaut ko ļoti nozīmīgu, viņiem labi saprotamu, bet ko skaidri izprast neprotam mūsdienās. Ārijas Romanovskas foto