Arī man kā tūrisma speciālistam Kocēnu novadā un aktīvam ceļotājam pa Latviju ir savs viedoklis par 24. jūlija laikrakstā «Liesma» aizsākto tematu par tūrisma takām un norādēm, kuru labprāt izstāstīšu, lai sabiedrībai veidotos skaidrāks redzējums, kā notiek ceļa zīmju uzstādīšana, un par pašvaldības centieniem šo situāciju uzlabot.
Viena no Latvijas kaimiņvalstīm (un nozīmīgākajām ekonomiskajām partnerēm) ir Baltkrievija, kur pašlaik notiek politiskie procesi, kurus citādi kā par interesantiem nodēvēt nav iespējams. Tieši tikpat interesanta ir arī Latvijas valsts attieksme pret šiem procesiem.
Ja nu kāds nejauši nav ievērojis, – Baltkrievijā jau ceturtdaļgadsimtu pie varas atrodas prezidents Aleksandrs Lukašenko. Teikt, ka Baltkrievijas prezidents ir autoritārs līderis, nozīmē nepateikt neko. Minētais kungs, kurš reizumis mēdz uzdoties par biedru, ir stipri aizsēdējies pie varas un tuvākajās dienās (9. augustā) grasās sarīkot kārtējās nosacītās vēlēšanās, lai šo varu saglabātu vēl uz dažiem gadiem.
Pirms 80 gadiem, 1940. gada 5. augustā, Latvija tika svinīgi uzņemta PSRS sastāvā. Mūsu valsts bija ne tikai okupēta, bet arī anektēta. Tas notika, rupji pārkāpjot gan Latvijas likumus, gan starptautiskās tiesību normas. Mūsdienu Krievija gan uzskata, ka tas viss noticis saskaņā ar tautas gribu un vēlēšanos. Bet ko var gribēt no valsts, kuras prezidents vēl joprojām lepojas ar Staļina spārnoto teicienu: «Nav svarīgi, kā balso, galvenais – kā saskaita balsis…»
Pagājušās nedēļas 29. jūlija laikrakstā «Liesma» stāstīju par Zero waste Vasaras skolu Cēsīs, kas uzsākušas atkritumu samazināšanu pašvaldības mērogā, pirms gada parakstot memorandu sarunu festivālā «Lampa».
Valdības atbalsts Veselības ministrijas kārtējam plānam cīņai ar žūpību ir likumsakarīgs: vajag tautai ik pa brīdim atgādināt, cik ļoti tā ir, partijprāt, nodzērusies! Aizies pavisam postā, ja koalīcijas cēlie prāti nepievilks tai stingrāk grožus...
Gan jau daudziem būs aizmirsies pavasarī tepat Valmieras robežās Gaujā noķertais un operatīvi likvidētais varavīksnes krāsu paladziņš. Starp citu, to esot piefiksējis acīgs makšķernieks, viens no bijušajiem pilsētas domes priekšsēdētājiem... Paldies viņam un visiem atbildīgo dienestu darbiniekiem, kuri šo degvielas mazumiņu ātri lokalizēja, neļaujot nodarīt skādi Gaujas ūdenim un tajā dzīvojošām dzīvām radībām. Protams, ja tā ņem, tad varbūt pāris litru dīzeļdegvielas uz visu atlikušo upes ūdens apjomu ir nulle komats nulle štrunts, tai pašā laikā bez ievērības šādu lokālu klizmiņu atstāt nevar. Jo visas lietas jau sakrājas no sīkumiem.
Pēc mēneša – 29. augustā – paredzētas Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas, kurās uz 60 domnieku krēsliem pretendēs 718 kandidāti no 15 sarakstiem. Tā kā galvaspilsētā koncentrējusies lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, vēlēšanu iznākums netieši skars arī potenciālo valstspilsētu un pārējo Latvijas novadu iemītniekus, kuriem teju vai katram kāds radinieks karjeras veidošanas nolūkos kļuvis par rīdzinieku.
Kā zināms, tūrisma nozare bija viena no tām, kas visvairāk cieta Covid-19 ietekmē. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2020. gada maijā Latvijas tūristu mītnēs apkalpoti 30 tūkst. ārvalstu un vietējo viesu, kas ir par 88,5% mazāk nekā 2019. gada maijā, tomēr, salīdzinot ar šā gada aprīli, tas palielinājies vairāk nekā divas reizes. Viesi tūristu mītnēs pavadīja 77,5 tūkst. nakšu, kas ir par 84,2% mazāk, salīdzinot ar pagājušā gada maiju.
Nesen Briselē Eiropas Savienības (ES) valstu vadītāji piecu dienu garumā un vētraini skandalējot dalīja ES budžeta līdzekļus laika posmam līdz 2027. gadam, kā arī risināja jautājumu par to, kā tiks veidots dalīts fonds koronavīrusa seku novēršanai.
Naudas dalīšana, jāpiebilst, noslēdzās Latvijai visai labvēlīgi. Pagaidām panāktās vienošanās paredz, ka mūsu valsts minētajā laika posmā saņems papildus desmit miljardus eiro jeb apmēram vienu papildu gada budžetu. Visās Eiropas institūcijās šis lēmums gan vēl nav apstiprināts un kādas atsevišķas nianses var pamainīties, tomēr kopumā ir skaidrs, ka apmēram pie šiem skaitļiem arī tiks palikts.
Nu jau pagājis labs laiks, kopš Latvijā tiek piemērota pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazinātā 5% likme svaigiem tepat mūsu zemītē augušiem augļiem, ogām un dārzeņiem. Atcerēsimies, ka to patērētāju un vietējo ražotāju labā izcīnīt nenācās viegli, bija taču neskaitāmas diskusijas, prognozes un saskaņošanas visdažādākajos līmeņos, līdz beidzot pircēji veikala plauktos cenu zīmēs ieraudzīja tik ilgi gaidītās, pozitīvās pārmaiņas. Nu jau pie tām esam tā pieraduši, ka pat vairs nesekojam līdzi ne savu iepirkšanās paradumu maiņai, ne arī maciņa kopējam ieguvumam.
Iepriekšējā nedēļā pēc 90 stundu garām sarunām ES valstu līderi tomēr panāca vienošanos par tautsaimniecības atveseļošanas fonda izveidi, lai finansētu izkļūšanu no Covid-19 pandēmijas radītās dziļās ekonomikas lejupslīdes. Šajā fondā nolemts ieguldīt 750 miljardus eiro, bet pavisam nākamajam ES septiņgades budžetam atvēlēti vairāk nekā 1,074 triljoni eiro. Skaitļi ir milzīgi (ne katrs no mums uzreiz pateiks, ar cik nullēm triljons rakstāms, un pieļauju, ka vismaz trešdaļa Latvijas iedzīvotāju pat 500 eiro naudas zīmi ir vien attēlos redzējuši), taču tie dod vismaz cerības un piedāvājumu ne tikai izkļūt no Covid-19 krīzes ar iespējami minimāliem zaudējumiem gan Eiropas ekonomikai kopumā, gan arī ikkatram krīzes dēļ bez darba un iztikas līdzekļiem palikušajam.
Iespējamais NĪN (nekustamā īpašuma nodokļa) pieaugums kļuvis par cēloni kārtējām nesaskaņām Ministru kabinetā – šoreiz starp JKP un premjera partiju, starp tieslietu un finanšu ministriem. It kā šī koalīcija jau tā nebūtu līdz ausīm iekrauta problēmās, ko rada algu necelšana un koronavīruss...
Mēs esam savas dzīves karaļi un izvēlamies, kad iespēju izmantot, bet kad laist vējā. Pēc tam sēžot un domājot, vai tā bija laba doma. Ir arī iespējas, ko apzināti esmu palaidusi garām, piemēram, Erasmus studijas. Es zināju, ka neesmu gatava uz pusgadu viena pati doties studēt prom svešumā. Tomēr tagad padomājot ir mazliet nožēla, jo tā būtu pavisam cita pieredze, jauni draugi, jaunas apskatītas vietas.
Pagājušajā nedēļā īstu vētru sociālajos tīklos un arī ziņu portālos sacēla Izglītības un zinātnes ministrijas publiskotā vēsts, ka par gandrīz 5 miljoniem eiro Latvijā paredzēts īstenot 10 valsts pētījumu programmas projektus.
Priekšvēlēšanu laikā visas partijas savās programmās solīja beidzot kā nākas pievērsties izglītības jomas sakārtošanai, jo, raugi, neviena no mūsu augstskolām nespējot ierindoties pasaules top 500, tādējādi mūsu augstākā izglītība neesot konkurētspējīga.
Kā liecina sabiedriskās domas pētniecības aģentūras SKDS nesen veiktas aptaujas rezultāti, to Latvijas iedzīvotāju daļa, kuri uzskata, ka pašreizējā sasaukuma Saeima strādā sliktāk nekā tās priekšteči, iepriekšējā Saeima, ir sasniedzis pēdējos desmit gados augstāko rādītāju – 56%. Pretējs viedoklis tikmēr ir 17%, bet viedokļa nav 27% aptaujāto.
Viņnedēļ sanāca būt divos pasākumos, kuros, ja to ļoti gribēja, kārtējo reizi varēja sameklēt veselu čupu Covid-19 diktētā pagaidu likuma burta pārkāpumu. Cits jautājums – vai to par varītēm vajag darīt?
Kad Saeima pieņēma un Valsts prezidents Egils Levits, neieklausījies vairāku pašvaldību vadītāju iebildumos, izsludināja «Administratīvi teritoriālās reformas likumu», opozīcijas partijas un pašvaldību vadītāji solīja to apstrīdēt Satversmes tiesā.
Pēc nepilna pusotra mēneša – 29. augustā – ir gaidāmas iepriekš vairākkārt atliktās Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas. Balsos par jauno Rīgas domes sastāvu, protams, Latvijas galvaspilsētas iedzīvotāji, tomēr šīm vēlēšanām būs ievērojama nozīme arī visas valsts mērogā.
Mani vienmēr ir fascinējusi cilvēku nevēlēšanās pēc sevis savākt. Jā, mežā var rīkot pikniku, jā, var sēdēt pie jūras, atpūsties un uzkost. Bet neatstāj atkritumus aiz sevis! Vai tiešām ir tik grūti aiznest tos atkritumus 10 metrus uz priekšu – līdz miskastei?