Viedokļi

Sākšu ar anekdoti, kas varbūt bija īstenība. Kādreiz, vēl padomju laikos, kādā kolhozā vienkārša lauku tantiņa esot jautājusi vietējam partijas sekretāram: «Kas izgudrojis komunismu – komunisti vai zinātnieki?»

Katru gadu viens un tas pats – tiklīdz nokūst sniegs, var ieraudzīt, cik patiesībā mēs esam netīrīgi, pat nevīžīgi pret saviem līdzcilvēkiem un dabu.

Latvijā turpinās nebeidzamu, ar jaunajiem elektrovilcienu sastāviem saistītu problēmu gūzma, kas sasniegusi mērogus, kuru dēļ notiekošais aizvien biežāk tiek dēvēts simpātiski latviskā vārdā – par dižķibeli.

Līgums par 32 jaunu elektrovilcienu piegādi, ko mūsu valsts akciju sabiedrība Pasažieru vilciens un Čehijas kompānija Škoda Vagonka parakstīja 2019. gada vidū, paredzēja, ka pirmie vilcieni tiks piegādāti 2022. gada pirmajā pusgadā, bet līdz 2023. gada beigām pasažieru pārvadājumi tiks veikti jau ar visiem 32 jaunajiem vilcieniem.

Mežs, dēvēts arī par «zaļo zeltu», ir viena no Latvijas vērtīgākajām dabas bagātībām.

«Kāpēc jūs nerakstāt par to, ka kara dūmi piesārņo pasauli,» telefonsarunā teica Spodrītes kundze no Līčiem. Pirmā doma, kas bija manā prātā,  – ka cienījamā un reizē arī cienījama vecuma kundze vēlas paust kādu apcerīgu domu par to, cik karš un tajā piedzīvotais ir postošs, bet cilvēks, kurš dzīvojis Otrajā pasaules karā, man tiešām centās iegalvot, ka pasaule ir vienkārši traka, ka simtiem miljardus tagad iedos šau­jampulverim un kara dūmu būs vēl vairāk.

Skolotāju arodbiedrība jūtas spiesta atzīt acīmredzamo: valdība ir streikotājus bezkaunīgi apspēlējusi, atstājusi muļķos. Tāpēc tā Ministru kabinetam draud ar tiesu – gluži kā ļaunprātīgam alimentu nemaksātājam...

Manuprāt, konkurence – faktiski tāds obligāts pieprasījums no augšas – dažādās dzīves situācijās ir abpusēji griezīgs ierocis. Konkurences slavināšana mūsu valstī dod arī iespēju nonākt likumdevēju nometnē, kā to pierāda iepriekšējās Konkurences padomes vadītājas Skaidrītes Ābramas veiksmīgā politiķes karjera. 

Pagājušajā nedēļā Satversmes tiesa (ST) pieņēma prognozējamu un loģisku lēmumu, ka prasība Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem apliecināt latviešu valodas prasmes ir likumīga.

Viendien ar paziņu runāju, ka cilvēkam ir jābūt bezmaz bagātam, lai varētu nopirkt maizi un sviestu veikalā – to uz parāda neviens nedod.

Tuvu 24. februāris, kad pirms diviem gadiem Krievija sāka neizprovocētu iebrukumu Ukrainā, cenšoties dažās dienās nokļūt pat līdz Kijivai.

Katru no mums piemeklē sajūta, ka negribas, nesanāk, ir grūti. Kaut kas ir netaisnīgi, kaut kas nav kārtībā, kāds cits vainīgs un vairāk negribas...

Tāds ekonomikas termins* diemžēl atkal ir aktuāls. Tā saucas preču ražotāju/tirgotāju prakse blēdīties, ierastajā iepakojumā (vai tam līdzīgā) pārdodot svarā mazāku produkta daudzumu. 

Otrdien, 13. februārī, notikušajā diskusijā «Zāļu pieejamība Latvijā X stundā: Ukrainas pieredze un Latvijas realitāte» veselības aprūpes un drošības nozares eksperti secināja, ka diemžēl šobrīd valsts nav sagatavota, lai varētu nodrošināt zāļu pieejamību visiem pacientiem krīzes situācijās.

Svarīgi saprast, ka jaunas IT sistēmas ir nepieciešams ieviest nevis tāpēc, ka tas ir «moderni» un «visur attīstītajā pasaulē tā dara», vai ir iespēja apgūt pieejamo IT budžetu, bet tāpēc, ka valstij ieguldījumi digitalizācijā ir kritiski svarīgi, lai Latvija spētu saglabāt globālo konkurētspēju un lai Latvijas cilvēkiem būtu droša un pārtikusi nākotne.

Pēc tam, kad uzreiz vairāku valstu, ieskaitot, protams, Latviju, plašsaziņas līdzekļi publiskoja informāciju par ilggadējās Eiropas Parlamenta (EP) deputātes no Latvijas Tatjanas Ždanokas ticamo sadarbību ar Krievijas drošības dienestiem, visticamāk, brīvprātīgas informatores statusā, ir radusies vai drīzāk – aktualizējusies virkne interesantu jautājumu.

Nemainīgi plaši izplatīta ir krāpniecība, kas saistīta ar romantisku attiecību veidošanu internetā.

Iepriekšējā nedēļa pagāja lauksaimnieku protesta pasākumos un ar kareivīgiem paziņojumiem, ja protestētāju prasības netiks sadzirdētas, jau pirmdien organizēt traktoru braucienu uz Rīgu, lai vērienīgā pasākumā patraucētu galvaspilsētas mierīgo dzīvi.

Varbūt kādam izdodas šodien dzīvot pilnīgā harmonijā ar sevi un mierā ar visu, bet tad viņam jābūt tādam, kas neapzinās savu eksistenci.

Iespējams, vien līdz tām, kas gaidāmas 8. jūnijā. Lai ko sabiedrībai klāsta satiksmes ministrs, viņš skaidri apzinās: Latvijas Pasts nevar nodarboties ar «labdarību».