Viedokļi

Mūsu valsts 100 gudrākās galvas pošas uz kārtējā Valsts prezidenta vēlēšanām.

Lai arī Valsts prezidents Egils Levits joprojām nav oficiāli paziņojis, vai plāno kandidēt uz otro termiņu šajā amatā, kaislības apkārt jūnijā gaidāmajam balsojumam Saeimā jau sit augstu vilni, bet pats Levits ir viens no diviem galvenajiem kandidātiem.

Mēs dzīvojam laikā, kad notiek strauja enerģētikas sektora transformācija.

Pagājušonedēļ visā Latvijā nošalca ziņa, ka vienā no Rīgas skolām sadurts sešpadsmitgadīgs jaunietis – trīs dūrieni vēderā, viens rokā. Pāridarītājs – par viņu tikai gadu vecāks jaunietis.

Valdības ārkārtas sēdē 6. aprīlī pēc ziņojuma par «Latvijas Stabilitātes programmu 2023.– 2026. gadam» Ministru prezidents Krišjānis Kariņš pēkšņi secināja, ka, iespējams, būs jādomā par pensijas vecuma celšanu.

Smidzināja lietus, ko vējš svaidīja uz visām pusēm. Nedaudz uz priekšu salīkuši, cilvēki slēpās aiz paceltām mēteļu apkaklēm un kapucēm un, ejot pāri Gaujas tiltam, pielika soli, lai ātrāk tiek otrā krastā, jo tieši uz tilta vējš zēģelē kā aptracis.

Ja Ainārs Šlesers gvelž muļķības par Ulda Pīlēna izredzēm valsts galvas vēlēšanās, tas nenozīmē, ka viņš pats ir tukš­pauris. Opozīcijai radusies iespēja sašūpot valdību: ja nu tiešām krīt?

No alternatīvajiem atjaunojamiem energoresursiem noteikti pieejamāka un ikdienā vienkāršāk iegūstama šobrīd ir saules enerģija.

Nupat publiskotie sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktas ikgadējas aptaujas dati liecina, ka to Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri uzskata – mūsu valsts ārpolitikai jāorientējas uz rietumvalstīm, ir sasniedzis vēsturiski augstāko rādītāju – 63%.

«Pazuda dažu minūšu laikā,» tā raksta suņu saimnieki, kas izmisīgi, izmantojot visas iespējas – sociālos tīklus, presi, radio, televīziju, apbraukājot teritorijas dienās un naktīs, meklē savus mīluļus.

«Saule ir uzlēkusi ne tikai tāpēc, ka es to redzu, bet tās gaismā es redzu arī visu pārējo.» Šādu domu izteicis angļu rakstnieks C. S. Luiss.

Lieldienu jeb Lielās dienas būtība, jāatgādina, ir ietverta to nosaukumā. Lieldienas ir brīdis, kad diena kļūst garāka par nakti, diena, kas, pirmkārt jau simbolizējot auglību vai dabas atdzimšanu, kopš neatminamiem laikiem ir tikusi atzīmēta visdažādākajās kultūrās un civilizācijās, kā arī diena, kas ne tikai kļuvusi par daļu no kristīgās tradīcijas, bet par lielākajiem svētkiem kristīgajā pasaulē.

Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas deputāti pavisam nesen atzinuši, ka klimata mērķus pie esošās politikas Latvija nespēs sasniegt.

Sāk mosties daba, jau redzēju, ka zied sniegpulksteņi, vizbulītes, lēnām no zemes sāk līst arī krokusiņi.

Arvils Ašeradens šonedēļ paziņoja, ka tiks pārvērtēti visi – pavisam 14 – nodokļi. «Uz augšu», protams, jo valstij pietrūkst ieņēmumu visām (tautas) vajadzībām. 

Latviešu valoda nav viegla, saka teju visi, kam tā nav dzimtā, kas mūsu valsts valodu apguvuši gada, divu vai trīs laikā, un tādu cilvēku ir daudz. Mūsu sabiedrības daļa, kas atbrauca šeit mācīties, atrada darbu, izveidoja ģimeni.

Pēdējās dienās uzreiz vairāku iemeslu dēļ sabiedrības uzmanības lokā nonākusi mediju telpa.

Kā valstu drūzmā nepazust, par sevi kaut vai kā atgādināt arī mazajām, par lielisku paraugu var būt Himalaju azotē it kā paslēpusies Butāna jeb Pērkona pūķa valsts, kurā ir gan parlaments, gan karalis.

Es saprotu, ka cilvēkiem ir nepieciešams darbs, tāpēc cenšos nedusmoties uz tiem, kas zvana un piedāvā dažādas preces vai pakalpojumus, ja vien tas notiek normālā laikā.

Mans krusttēvs 1949. gada vasaras saulgriežos piedzima kā izsūtītais. Mamma un viņas brālis Omskas apgabalā ieradās, no skolas pirmajām klasītēm izrauti, viņu vecmamma un vectēvs – jau kā sirmi vecīši.