Dzīvesstils

«Kopš sevi atceros, mani sirdsāķīši bijuši zirgi. Desmit gadus ar tiem profesionāli strādāju, esmu pabeigusi trenera kursus, jājusi, ārstējusi, kopusi. Tad radās ģimene un bija jādomā par tās uzturēšanu —  sākās naudas pelnīšana. Vēl pirms diviem gadiem katru nedēļu braucu jāt uz Kocēniem. Šīs iemaņas, tāpat kā māka braukt ar riteni vai peldēt, nezūd. Saka, vecumā cilvēki atgriežoties bērnībā, un varbūt man vēl būs zirgs. Paņemt zirgu tomēr nozīmē uzņemties lielu atbildību, lielāku, nekā paņemot suni,»  apzinās trikātiete VINETA SKUJIŅA.

Rītos, ejot uz darbu, biju novērojusi, ka Dzirnavu ezeriņā, patiesā sajūsmā rejot, peldas mazs melns sunītis. Šonedēļ palaimējās iepazīties: krancīša vārds ir Barsis, ļoti aktīvs trīsarpus gadu vecs suņu puisis.

Tiem, kuru gadu skaits mērāms ar atjaunotās Latvijas mūžu, svešs būs maijs kā pistoļu svētku mēnesis. Nedaudz senilākai vīru paaudzei šis termins skaidrāks par skaidru — šodien nesaprastais, bet tolaik īpašais datums, kurā puikas pilnīgi droši katrā lielākā pilsētā, arī manās dzimtajās Cēsīs, puslīdz droši varēja cerēt papildināt savus ieroču krājumus ar vismaz dažām tukšām kalašņikova patronu čaulītēm no 9. maija pasākuma salūta, kas neiztrūkstoši sekoja garajām kara veterānu runām.

Nedaudz parunāsim par īstiem jeb karstajiem šaujamieročiem — rūpnieciski un arī pašmāju zeltroču gatavotiem. Lai nu man piedod amerikāņi ar savu ļoti labo automātisko triecienšauteni M-16, taču par pēckara laika automātisko šaujamieroču ikonu visbiežāk tomēr min pasaulē visplašāk izplatīto (apritē varētu būt ap 100 miljoniem dažādu šī ieroča modifikāciju) krievu inženiera Mihaila  Kalašņikova radīto 7,62 mm triecienšauteni, ko ikdienā ierasts saukt par automātu AK - 47 jeb vienkārši kalašņikovu. Starp konkurentiem AK-47 izceļas ar samērā vienkāršu lietošanu, minimālu šaušanas defektu skaitu un spēju strādāt ļoti ekstremālos ekspluatācijas apstākļos. Jā, automātiskas šaušanas režīmā AK-47 nedaudz zaudē konkurentiem precizitātes ziņā, taču kurš gan īstā pļaujas laikā tādiem sīkumiem pievērš uzmanību!

Kad Liesma 2008. gadā viesojās Cēsu puses zoodārzā «Rakši» un ar lamām pie pavadām devās neaizmirstamā pārgājienā uz Gaujas leju, jaunizveidotā lamu, kamieļu un alpaku ganāmpulka saimnieks Kristaps Blaus neslēpa savas neparastās saimniecības nākotnes vīziju: «Vēlos, lai pēc gadiem «Rakšu» viesi varētu sasēsties ērtos sēdekļos kamieļu mugurās un tikpat kā tuksnesī karavānā doties pa zeltainajām Gaujmalas smiltīm.» 2014. gada Lieldienās, atklājot «Rakšu» jauno tūrisma sezonu, tiekamies atkal, tādēļ pirmais, ko vaicājam: cik tālu tikts savā ziņā pārdrošās ieceres īstenošanā?

Rūjieniešu Šmitu vācu aitu suns Grāfs fon Vikings ir īsts ģimenes draugs, bet saimnieka Aigara domas nolasa no acīm. Savās mājās vilciņš izpilda visas pavēles un uzmanīgi seko katram saimnieka solim.

Ticējums vēsta, ka klusajā sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem. Tas vēlreiz pierāda, ka mīlestība un saticība iet caur vēderu.

Brūni, zaļi, bāli dzelteni un zili stikla trauki nebūtu nekas neparasts. Tādus var nopirkt veikalos. Bet trauki, kas tapuši no pārkausētām, dažādu toņu stikla pudelēm, jau ir meistarstiķis.

Medības izsenis bijusi viena īstena vīru darīšana jau kopš laikiem, kad mūsu senči ar koka rungām un akmens cirvjiem, šķēpiem un lingām devās gādāt savām ģimenēm ēdamo un mugurā velkamo. Protams, tās medības nevar pat salīdzināt ar šodienas jaktēm, kur cilvēks savam hobijam, ne vairs izdzīvošanas nodarbei, t.i., gaļas vai kažokādu sagādei, izmanto pašas izsmalcinātākās mūsdienu medību tehnoloģijas, tostarp elektroniku.

Tūlīt klāt būs oficiālā moto sezona, patiesībā pa Valmieras ielām jau viens otrs otrs braši atvelk ar savu jaudīgo motobaiku garām visiem un visās vietās, arī uz apžuvušajām šosejām jau parādījušies pirmie orgānu donori, kā mēdzam saukt tos pārgalvīgos motociklu vadītājus, kuri, uzkāpuši uz sava jaudīgā divratu spridzekļa, aizmirst pilnīgi par visu pasaulē, savu veselību, pat dzīvību ieskaitot...

Interneta portāls www.apollo.lv katru gadu rīko rokdarbu konkursu, kurā aicina piedalīties ikvienu, kas prot darināt rotas. Šogad konkursā pirmo reizi piedalījās arī valmieriete MARINA KATINA, kurai greznumlietu gatavošana sev, tuviniekiem un draugiem par prieku sesto gadu ir patīkamākais vaļasprieks. Konkursā Marinas darbus pamanīja, un balsotāji viņu izvirzīja starp četrām godalgotajām.