Šodien zīmīga diena, kad visā pasaulē svin antihitleriskās koalīcijas uzvaru pār fašistisko Vāciju Otrajā pasaules karā. Pieminot šajās milzu batālijās bojā gājušos, šoreiz neliela skicīte par sievietēm lidotājām, kas gan varonīgi cīnījušās gaisa kaujās, gan vienatnē veikušas ultragarus pārlidojumus.
Šoreiz Rūcamlapas ciemiņš ir vīrs no Zemgales, kurš ikdienā ir atbildīgā postenī tāda paša nosaukuma reģionālajā laikrakstā plus vēl aktīvi rūpējas par visas Latvijas preses izdevēju problēmu risināšanu valsts varas gaiteņos. Esam pazīstami kopš pirmajiem neatkarīgo vietējo avīžu gadiem, vismaz reizi gadā dobelnieks GUNTARS LĪCIS ierodas Valmierā uz viņa ģimenei svarīgu pasākumu — Latvijas bērnu un jauniešu teātru festivālu, kas notiek Viesturskolā. Izņēmums nebija arī šis pavasaris. Tikšanās reizē pavisam negaidīti sanāca garāka saruna arī par vieglajām automašīnām, pie tam ļoti specifisku nišu — divvietīgiem spēkratiem. Ceru, ka jums būs interesanti!
Uz Nedēļas nogales jautājumiem atbild valmieriete LITA FELDMANE, skolotāja Jaunatnes centrā Vinda.
Aizvadītajā sestdienā valmierieši varēja vērot interesantu notikumu — Vispasaules Bernes ganu suņu pastaigu, kuru atbalstot savā pirmajā kolektīvajā gājienā pa pilsētu devās divpadsmit šīs šķirnes skaistie pārstāvji ar saviem saimniekiem no Valmieras, Rūjienas, Carnikavas, Valkas, Strenčiem, Madonas. Gājienam pievienojās arī divi Pireneju kalnu suņi.
Eh, nevar taču katru piektdienu braukt uz Rīgu kādu interesantu izstādi skatīt! Galvaspilsētā dzīvojošajiem tehnikas draugiem noteikti būs ko redzēt šajā vīkendā, kad Ķīpsalā liels starptautisks iznāciens Nature Expo 2015, bet tāpēc jau mēs nepaliksim bešā! Jo informāciju par vienu no šī pasākuma odziņām esmu saņēmis un nesavtīgi šodien padalos tajā ar Rūcamlapas lasītājiem.
Piektdien pēc darba sešos izbraucām no Valmieras, sestdien pl. 12 jau bijām Prāgā, vakarā braucām uz spēli, svētdien no rīta, apskatījuši Prāgu, pl. 12 to pametām, Valmierā iebraucām pirmdienas rītā pl. 7.30 un pēc mirkļa jau visi bijām uz strīpas savos darbos.
Aprīlis jau pusē, un daudzviet copmaņiem garumgara siekala līdz pat spiningam aiztecējusi... Jā, vēl ātrāk par sensitīvi ģeopolitisko 9. maiju būs klāt 1. maijs līdz ar allažiņ piepildītajiem, pārpildītajiem un arī nepiepildītajiem vīru (un arī dažu sievu) sapņiem par tikšanu tādā līdaku žorā, ka maz neliktos pat Mārim Oltem. Starp citu, par Burtnieka plašumiem atbildīgie vīri man vēl šonedēļ solīja, ka ezerā, sākot oficiālo spiningošanas sezonu, joprojām viss pa vecam. Tas tāpēc, ka jauno Makšķerēšanas noteikumu ieviešanas plāns krietni vien sabremzējies un pat nenopietni optimisti tos sola vien ar 1. jūliju...
Re, cik garš mums sanāca ieskats automātisko ātrumkārbu (AAK) pasaulē. Par šo tehnisko risinājumu, kas autovadītājus visā pasaulē priecē jau teju 80 gadus, Rūcamlapai stāsta valmierietis Cēsīs — uzņēmuma RECRO attīstības vadītājs NORMUNDS ASPERS. Šodien mūsu saruna arī finišē.
Ar autostopiem izbraukāt visu Eiropu – neparedzama avantūra uz kuru parakstītos tikai retais ceļotājs. It īpaši, ja šis ceļotājs ir skaista un jauna meitene. Sagaidīt saulrietu uz jumta ar skatu uz Eifeļa torni, brauciens uz Poliju policijas automašīnā, satikšanās ar senu draugu Berlīnē, kopumā iztērējot nieka 200 eiro – to visu pagājušajā vasarā piedzīvoja 20 gadus jaunā Anna no Krievijas, kura arī Valmierā nonākusi pateicoties koučsērfingam: „Šī ir tiešām skaista pilsēta,” atzīst meitene.
Kam nu ir tie suņi, tam ir. Arī valmierietim VILNIM BĒRZIŅAM jau no mazām dienām bijuši gan dvorterjeri jeb bezšķirnes draugi, gan afgāņi, gan no audzētavas paņemts brāķēts dalmācietis.
Pagājušajā reizē RECRO attīstības vadītājs NORMUNDS ASPERS savās atbildēs apstājās pie veida, ka Cēsīs nonāk remontējamās automātiskās ātrumkārbas jeb AAK. Turpinām!
Populārajā dziesmā turpinājums skan: es aizmirst nespēju! Šajā gadījumā gan runa būs nevis par īstajām acīm, bet par automobiļu lukturiem, īpaši tumšā diennakts laikā ļoti vajadzīgām auto acīm. Spēkratu gaismekļi kļūst arvien sarežģītāki un arī arvien dārgāki, tāpēc rezerves daļu tirgū joprojām liels pieprasījums pēc nenosakāmas izcelsmes lietotiem lukturu komplektiem, kas krietni lētāki par veikalā oficiāli nopērkamiem. Lielākoties tieši tāpēc, ka zagti...
Šis temats Vīru lietām man iešāvās prātā, kad vienā no Burtnieku novada pašvaldības galvenajiem kabinetiem pie sienas ieraudzīju pērnā gada kalendāru, ko izdevusi Latvijas mušiņmakšķerēšanas entuziastu kopa flyonly.lv, kam arī sava mājaslapa internetā. Krāsainā bildē marta lapā ar saules nobrūninātu seju arī mans sarunu biedrs MĀRIS ĒRGLIS, turot rokās savu pagaidām lielāko lasi.
Šodien turpinās pagājušajā Rūcamlapā iesāktā tēma par automātiskajām ātrumkārbām jeb vienkārši AAK. Joprojām Cēsīs — Eiropas šajā stūrī noteikti nopietnākajā AAK remonta rūpnīcā RECRO, kur par visu stāsta uzņēmuma attīstības vadītājs NORMUNDS ASPERS.
Saeimas Preses dienesta ziņā teikts: «Latvijas prezidentūrā Rīgā uz parlamentārajām konferencēm ieradīsies gandrīz tūkstotis parlamentāriešu no Eiropas. Prezidentūras suvenīri parlamenta viesiem tapuši vietējo ražotāju rokām. Par suvenīru autoriem izvēlēti gados jauni uzņēmēji un mākslinieki, kuri Latvijas tradicionālo mākslu, mūziku un pārtiku piedāvā mūsdienīgā veidolā. Piemēram, aproču pogas un auskarus ar prezidentūras logo darinājušas mākslinieces māsas GINTA un SANTA ŠPATES no Valmieras.» Ziņa ieinteresēja, tādēļ «Liesma» devās ciemos.
Šis mehānisms autobraucēju vidū zināms samērā nesen — pasaulē pirmās automātiskās ātrumkārbas (turpmāk AAK) plašākā apritē parādījās vien pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados, kaut arī pie šiem tehnoloģiskajiem risinājumiem inženieri strādāja jau kopš 20. gadsimta sākuma. Kaut ko līdzīgu mūsdienu automātam jau 1914. gadā Eiropā dažām automašīnām uzstādīja Mercedes, ideju tālāk attīstīja autobūvētāji ASV, kur trīsdesmito gadu beigās labākie panākumi bija Chrysler, Ford un General Motor Corporation jeb GMC inženieriem, un tieši GMC 1940. gadā sāka transmisijas ar AAK uzstādīšanu saviem automobiļiem. Piemēram, uz Oldsmobile un Cadillac mašīnām bija Hydromatic — transmisija ar trīspakāpju pārnesumu kārbu, kurai hidraulisko pārnesumu pārejas vadības sistēma.
Pie valmierietes, bērnudārza «Buratīno» skolotājas palīdzes GINTAS MATEUSAS draugi, paziņas un dažkārt pat sveši cilvēki pēc palīdzības griežas tad, kad svētku galdā vēlas kādu īpaši skaistu un gardu pārsteigumu. Gatavot saldās un sāļās tortes, kēksus, vēja kūkas un vēl citus našķus nebūt nav Gintas ikdienas darbs, bet gan vaļasprieks, kuru viņa, izrādās, ir izkopusi jau kopš agras bērnības.
Sveiki pavasarī! Šodien turpināsim brist mežā, kurā aug vieni vienīgi... akumulatori. Par to, lai Rūcamlapa viena pati un arī mēs visi kopā šajā biezoknī neapmaldītos, gādās zinīgs ceļvedis — atbildīgais par akumulatoru tirdzniecību Valmieras uzņēmumā BDS Valmiera JĀNIS VIMBA.
Par Valmieras roņu peldēm visa gada garumā vispirms padzirdēju no vienpadsmitgadīgās Emīlijas, kas peldes āliņģī iecienījusi jau otro gadu. Painteresējoties vairāk, uzzināju, ka par Valmieras roņu mammu daudzi mīļi sauc Sv. Sīmaņa draudzes mācītāja kundzi Lāsmu Olsoni. Viņa pati jau astoto gadu esot ronis. Pašlaik roņu kompānijā esot iesaistījušies ap divdesmit Sv. Sīmaņa draudzes locekļu, galvenokārt no draudzes liturģiskā kora, kuru vada Lāsma Olsone.
Šoreiz Rūcamlapā paraudzīsim, kas notiek smago automašīnu lauciņā. Bēdīgā ziņa te tā, ka 2014. gadā jauna komerctransporta ar pilnu masu virs 3,5 tonnām reģistrācijas Latvijā ir samazinājušās par 25%. Toties ir arī priecīgā — uzņēmums Scania Latvia spējis kāpināt pārdošanas apjomus, palielinot savu tirgus daļu par 11%: no 16,3% 2013. gadā līdz 27,3% pērn. Kā norāda Scania Latvia vadītājs Aigars Pušinskis, galvenā pārdošanas apjomu kāpuma atslēga ir pats produkts — Scania Streamline.