Sarunājoties ar rencēnieti IRITU RAMATU-LĀCI, kārtējo reizi pārliecinājos, ka suni pelnījuši tikai cilvēki, kas no tiesas mīl šos dzīvniekus. Irita jau bērnībā bija sapņojusi, ka varēs mācīt un audzināt SAVU suni. Nu viņas sapnis ir piepildījies — ģimenē ir ienācis skaistais vācu aitu suns Dominiks, bez kura nu viņi savu dzīvi nevarot pat iedomāties.
Viņa strādā jomā, kurā vīriešu dominance bijusi nospiedoša visos gadsimtos un laikos, pie tam vadošā amatā. Nu jau pusotru gadu VINETA JERMOLĀJEVA ir Pilna servisa autocentra Valmiera servisa vadītāja, kas atbild arī par virsbūvju remonta cehu. Kā pati smej — divi vienā. Te būtiska lieta, ka šodienas Rūcamlapas viešņa ir viena no (tikai!) piecām sievietēm — sertificētām auto virsbūvju remonta ekspertēm visā Latvijā.
Iespēja aprunāties par auto lietām ar Igaunijas pilsoni viņnedēļ sanāk pavisam nejauši. Pāris reizes ar šo lādzīgo vīru jau esmu ticies omulīgā kompānijā, pat izstāstījis viņam Latvijā populāro anekdoti par igauņu šoferi un viņa ceļmalā atrasto nobraukto lapsu, par ko abi sirsnīgi izsmējāmies. Esmu priecīgs, ka ROMĀNS AVERS, kura vārdu un uzvārdu viņa tēvzemē droši vien raksta Roman Aver, labprāt piekrīt Rūcamlapai pastāstīt gan par savu vēl pavisam pasvaigo mazauto Dacia Sandero Stepway, gan par satiksmes lietām un vēl šo to, kas notiek Igaunijas dienviddaļā jeb Latvijas pierobežā.
Viņš tā īsti nevar iedomāties savu ikdienu bez auto, jo, kā jau aktīvam jaunam cilvēkam, sanāk iesaistīties dažādās aktivitātēs. Drīz viņš veiks jau 30. braucienu — visticamāk, atkal ar savu auto — pie sievasmātes uz Slovākiju precīzi 1234 kilometrus garā distancē. Šodien Rūcamlapā viesos Valmieras Jaunatnes centra «Vinda» direktors DĀVIS SIRMAIS.
Tā par savu visās jomās svaigo (salātu krāsā!) Subaru XV smej Rūcamlapas pirmā viešņa dāma — Valmierā populārā rehabilitācijas un fitnesa centra Bimini vadītāja sertificēta fizioterapeite LAURA GADOVSKA. Izrādās, viņai auto un braukšanas lietas gandrīz vai šūpulī ieliktas.
Valmierietis JĀNIS MELBĀRDIS, tirdzniecības vadītājs «Ežu» veikalā, 6. septembrī Austrijas pilsētā Podersdorfā piedalījās triatlona sacensībās, kur distancē Ironman finišēja 9 stundās, 4 minūtēs un 13 sekundēs. Tas ir ceturtais labākais rezultāts Latvijā un ne katram profesionālam triatlonistam būtu pa spēkam.
SINTIJA MILBERGA. Valmieras Viestura vidusskolā pavadījusi divpadsmitarpus gadus, jo tolaik dārziņa sagatavošanas grupa darbojās tur.
Kad Martiņa tika pie mīļdzīvnieka — sauszemes bruņurupucīša —, viņa bija vien trīsgadīgs skuķēns. Zinot, ka mazajai ļoti gribas tieši rupucīti, visai ģimenei apvienojot naudas līdzekļus, tas viņai tika uzdāvināts vārda dienā. Starp citu, jau tad, pirms pieciem gadiem, cilvēka dūres lieluma bruņurupucis maksājis 50 latus. Taču, tā kā šie dzīvnieciņi dzīvo ļoti ilgi, sanāk, ka šī dāvana ir turpat visam mūžam.
Laivas mani interesējušas jau no skolas laikiem. Pats esmu uzbūvējis trīs, šī, par ko stāstu, būs ceturtā. Balto buru aicinājums lika pievērsties buru laivām. Tādu arī uzbūvēju savu iepriekšējo — 4 metrus garo buru laivu, ko kopā ar draugiem nosaucu par Klīstošo gaujmalieti. Attiecībā uz burāšanu neesmu vīlies. Tās sajūtas un pieredzi nevar iegūt nekur citur. Tāpēc šodien būvēju atkal jaunu buru laivu.
Kā tur bija ar to teicienu par īstu vīru? Viņam vajagot uzaudzināt dēlu, iestādīt koku un nosist čūsku. Vīru lietu šodienas viesis MĀRIS ZARIŅŠ, zinot viņa maizes darbu, pilnīgi droši būs jau izdarījis vismaz divas trešdaļas no šī minimuma, bet viņam ir vēl viena — ļoti pamatīga — virsvērtība. Māris ir uzbūvējis jau trīs laivas, patlaban top ceturtā, kuru, manuprāt, viņš tikai pieticīgi dēvē par laivu, — patiesībā tā ir jahta! Par pašu jaunāko peldlīdzekli niansēs būvētājs uzrakstījis pats, bet pirms tam neliela saruna vakar Liesmas redakcijā.
Arvien biežāk planšetdatori kļūst par mūsu sabiedrotajiem, jo īpaši kā izklaide brīvajā laikā. Protams, planšetes ir ērtas, funkcionālas un tās var brīvi lietot teju jebkurā vietā, katram parocīgākajā veidā un apstākļos. Tomēr der atcerēties dažus būtiskus priekšnosacījumus, kā saudzēt acis, lietojot planšetdatoru. Konsultē Latvijas Universitātes Optometrijas un redzes zinātnes asociētā profesore GUNTA KRŪMIŅA. Tātad: pieci zelta padomi.
Tā uzskata ikdienā Latvijā pazīstams acu ārsts, kurš reizi nedēļā ar lielu entuziasmu metas iekšā pavisam citā stihijā, dodoties vairāk nekā simt kilometrus ārpus Rīgas, tāpēc šiem braucieniem iegādājies atbilstošu auto. Esiet pazīstami, šodien Rūcamlapas viesis — Rencēnmuižas īpašnieks un šīs skaistās vietas atjaunošanas uzsācējs FĒLIKSS LŪKINS.
Nupat Krievijas partneri, kā Rietumvalstis ar saltu smaidiņu sejā dēvē Kremļa cariņš Vladimirs Bezkaunīgais, atkal taisās ciešāk piegriezt skrūves dažādiem starpvalstu tehnoloģiskiem projektiem, kuros ieinteresēta Krievijas Federācija.
Kolekcijas mēdz būt tik dažādas. Marku, pastkaršu, figūriņu, orhideju. Kāpēc gan ne tomātu? Joprojām neatbildēts ir jautājums, no kura koka sākas mežs, un laikam neviens arī neatbildēs, no kura eksemplāra sākas kolekcija.
Varbūt dažam jau piegriezušies motociklistu stāstiņi, tomēr šoreiz vēl viens. No sērijas — ko vien prasmīgs braucējs spēj izdarīt... Galu galā — ne jau ziemā par motocikliem un to stūrētājiem rakstīsim; kamēr vēl motociklu rudens tikko sācies, tikmēr lai rūc tie uz diviem (un arī trim) ratiem! Par to, kādus pigorus savulaik dabūjis gatavus, braucot ar mocīti, kuram arī blakusvāģis vēl klāt, Rūcamlapai stāsta VILNIS VELDE:
Trešdien veterinārajā klīnikā «Mājas mīlulis», mājīgi iekārtojušies būrītī, saldi gulēja sīkie — pāris mēnešus vecie pūkaiņi, bet uz palodzes, rādās, savu, viņaprāt, labāko vietu ieņēmis, snauduļoja par klīnikas seju un labo gariņu ieceltais Deksametazona kungs. Kamēr ciemojāmies, viņš tikai reizi piecēlās, lai izstaipītu kājas, toties viņa brālītis — skatā un uzvedībā nepārprotami pašapzinīgais un inteliģentais runčuks Domidora kungs — paguva izstaigāt visus klēpjus.
«Jutām nepieciešamību ciešāk nodibināt saikni ar dabas vērtībām, vēlējāmies savā ikdienā ieviest vairāk dzīvas enerģijas. Tāpēc sākām ar sevi — pieņēmām veselīgu un dabai draudzīgu dzīvesveidu, bez kura patlaban nespējam sevi iedomāties. Izvēlējāmies paiet garām lietām un vielām, kas var kaitēt mums, ģimenei un pasaulei kopumā, līdz ar to izpratne par dabas dāsnajām dāvanām kļūst arvien dziļāka.»
Šis stāsts būs par tiem laikiem, kad zāle bija zaļāka un saule karstāka... Nu, labi, toreiz Latvijā nebija tik karsti kā šovasar, taču tas laiks — pagājušā gadsimta sešdesmitie un septiņdesmitie gadi — bija pievilcīgs tieši ar lielo entuziasmu, kāds valdīja cilvēkos. Toreiz daudz ko darīja tāpēc, ka tas patika, neiedomājoties par to kādam prasīt papildu samaksu. Lai piedots, bet šodien esam kļuvuši varbūt brīvāki (par ko arī vēl varētu padiskutēt), taču arī merkantilāki savā būtībā.
Pagājušo nedēļu laikā atpūtas bāzē «Baiļi» aktīvi rosījās pulciņš jauniešu, ieradušies no dažādām dabas organizācijām visā pasaulē, lai pārspriestu un diskutētu, kā saglabāt vidi mums apkārt neskartu arī nākamajām paaudzēm. Lai gan jaunieši ceļojuši uz Valmieru no dažādām valstīm, Vladimira un Patriks no dabas organizācijas «Hnuti Brontosaurus» Čehijā bija izvēlējušies pavisam dabai draudzīgu pārvietošanās veidu. Aptuveni 1300 kilometru garo ceļu no Brno līdz pat Valmierai jaunieši mērojuši ar velosipēdiem.
Atvainojos tiem, kuri skaita līdzi nedēļas līdz katrām nākamajām «Vīru lietām» — atvaļinājums bija sajaucis man visus publikāciju grafikus, tāpēc augusta lappuse nāk klajā tikai šodien. Vasarā visapkārt tik daudz dažādu darīšanu saistībā ar kokiem, tāpēc šīs «Vīru lietas» būs koka darbu zīmē. Nupat šonedēļ gadījās būt kādā Vidzemes mazpilsētā, kur apjomīgai ēkai ar varbūt pat pāris gadsimtu garu vēsturi tiek atjaunots jumts. Jaunais segums turēšot vismaz 30 gadus, taču sliecos domāt, ka tas varētu kalpot vēl krietni ilgāk, jo klāt būtu Kanādas ciedra dēlīši.