Dzīvesstils

Šoreiz Rūcamlapu sākšu ar divām ziņām. Pirmā nāk no Saeimas, otrā — tepat no Rūjienas. Manuprāt, svarīgas abas, taču izvērtējums jau katra paša ziņā.

Aizvakar Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas deputāti vienojušies par transportlīdzekļu vadītājiem būtiskām pārmaiņām likumdošanā. Plānots, ka tie šoferi, kuri kaut kādu iemeslu dēļ būs paspēlējuši savas autovadītāja tiesības uz laiku līdz vienam gadam, pie jaunām pēcāk tiks tikai tad, kad būs nokārtojuši teorētisko eksāmenu.

«Man jau bērnībā ļoti patika šūt tērpus lellēm. Pionieru nometnē leļļu modes skatē pat ieguvu pirmo vietu. Gribēju izmācīties par modes dizaineri vai šuvēju, bet dzīvē viss salikās citādi. Par modelētāju vajadzēja sākt mācīties jau pēc astotās klases, bet biju jau beigusi vidusskolu un šādam vecumam attiecīgas mācību iestādes nebija, tāpēc iestājos tirdzniecības skolā. Tad piedzima meitiņa un vajadzēja šūt tērpus viņas lellēm (viņai vēl tagad Pēterburgas mājās antresolā stāv pilna kaste ar leļļu tērpiem). Gadi aizskrēja ātri, meita izauga, arī mazmeita nu jau ar lellēm nespēlējas un tās vairs nav jāapģērbj, bet man interese palikusi,» par aizraušanos vai visa sava apzinīgā mūža garumā stāsta valmieriete IRINA ŅESTEROVA.

Rudenīgs atkalredzēšanās sveiciens visiem Rūcamlapas faniem! Kā solīts, esmu atpakaļ no atvaļinājuma un gatavs ik ceturtdienu vēstīt par, manuprāt, būtiskām lietām motoru pasaulē. Diemžēl augusta braucieni Latvijā daudziem beigušies traģiski, par šokējošo statistiku — 28 bojā gājušie, viņu vidū 3 bērni un 4 jaunieši — makten satraukušies atbildīgo dienestu ierēdņi, atkal tiek brēkts uz debesīm pēc radaru skaita palielināšanas... Mīļie draugi, galvenā vaina te mūsu vidējā pilsoņa pilnīgā ignorancē pret likumdošanu — kamēr uzskatīsim, ka uz mums katru ikvienā brīdī, kad esam ceļu satiksmes dalībnieki, varbūt neattiecas kaut viens no saistošajiem likuma punktiem, tikmēr nekas nemainīsies! Neatkarīgi no radaru skaita uz ceļiem, tehnisko apskašu biežuma (kaut vai četrreiz gadā) un alkohola iegādes vecuma cenza paaugstināšanas (kaut  vai līdz 30 gadiem)! Kamēr šķaudīsim likumiem virsū, tikmēr kapos zvanīs biežāk, nekā gribētos...

Vai studentiem ārpus lekcijām un citām nodarbēm atliek laiks arī ēdienu gatavošanai? Jā! Šoreiz iepazīstināsim ar LAURU KALNIŅU – studenti, kuras aizraušanās ir kūku cepšana.

Valmieras Drāmas teātra aktrise ELĪNA VĀNE jūlijā atkal atgriezās Gruzijā. Par nejaušo izvēli pirmoreiz kāpt vienā no augstākajām Kaukāza kalnu virsotnēm Gruzijā, aktrise, teātra literārās daļas vadītājas Edītes Tišheizeres izvaicāta, maija Valmierietī stāstīja par savu ekstrēmo piedzīvojumu uzkāpt septītajā augstākajā Kaukāza kalnu virsotnē — Kazbekā. «Jā, kāpu Kazbekā otro reizi, bet kopumā Gruzijā pabiju septiņpadsmit dienas. Sākotnēji pie Melnās jūras, kūrotpilsētā pie māsas, pēc tam pārbraucu uz Gruzijas otru pusi, kas bija atvaļinājuma otrā un nopietnākā daļa. Man bija vienalga, ka virsotne, ko mēģināšu sasniegt, atkal būs Kazbeks. Svarīgākais ir pats gājiens — komanda un izjūtas, ko iegūstu šādās ekspedīcijās,» tā E. Vāne žurnālā OK. Bet: «Kolīdz nonācu pie kalna, mani pārņēma savādas izjūtas — ka nevajag kāpt. It kā kalns šoreiz negribētu mani pieņemt. Dabu un dažādas zīmes uztveru ļoti personiski. Skatos uz virsotni, un tā slēpjas. Vienu dienu, otru... Migla, lietus. Jūti, ka nav tā vieglā kāpiena, kāds bija pirmajā reizē...»

Firmai savs suns

Uz sarunu redakcijā valmierietis ZIGURDS LAPERS atsteidzās no savas darbavietas, kur viņš vada mazumtirdzniecības veikalu tīklu. Tieši todien, 18. augustā, firma T.N. «Rozalinde» svinēja pastāvēšanas 20. gadadienu. Taču šī notikuma sakarā Zigurdam īpašs stāsts: «Kad firma ienāca šajā ēkā Mūrmuižas ielā, teritorijā dzīvoja kāds vecs vilks. Sākām viņu barot, uzbūvējām lielu būdu, un vilciņš pie mums pavadīja laimīgas vecumdienas. Kad sunītis aiz vecuma nomira, visi devāmies viņu apglabāt, kapa vietā uzstādījām krūmiņus. Zālājs tajā vietā joprojām tiek nopļauts. Šodien, atzīmējot firmas jubileju, pieminējām arī mūsu sunīti: redz, kur guļ mūsu Rūdis. Tas bija kaut kas īsti cilvēcisks, tas ir jāizdzīvo.

Šoreiz Vīru lietās atkal atgriežamies pie savulaik jau cilātas tēmas — no dažādiem metālapstrādes un auto/moto remonta darbnīcās atrastiem pārpalikumiem tapušām ļoti interesantām lietiņām, kuras ir gan kā mīļi suvenīri, gan kā ekskluzīvas dāvanas īpašos dzīves gadījumos īpašiem cilvēkiem. Kādreiz apskatījām šādas lietiņas, atrastas internetā, šoreiz neliela saruna ar reālu meistaru, kuru sastapu tirgojam savus darinājumus nesenajos Cēsu svētkos. Esiet pazīstami — rīdzinieks Andris Volmanis.

Pārējā transporta līdzekļu plūsmā Cēsīs viņš ar savu ekskluzīvo velosipēdu noteikti izraisa daudzu garāmgājēju uzmanību un pat izbrīnu. Jo vīram labākajos gados, galdniekam Aldim, šis braucamais ir ar koka rāmi, stūri un mīkstu a la dīvāns sēdekli. Skaidra lieta, ka ar šādu braucamo nebūs ērti pedalēt pa ielām lietainā laikā vai sniegā, tāpēc šis velosipēds visvairāk domāts tieši vasaras sezonai, kad tik nelielā un kompaktā pilsētā, kādas ir Cēsis, šāds individuālais transporta līdzeklis ir pašā laikā!

Rūjienas novadā kopš šīs vasaras ir jauns apskates objekts — «Skaists dārzs Jeru pagasta «Cīruļos»». Latvijas dārzkopji šo adresi gan zina krietni ilgāk, jo dārzs ar 200 augu sugām, kolekcijas ar vairāk nekā 250 šķirņu dienziedēm, 30 šķirņu īrisiem, 30 šķirņu lilijām, bagātīgiem astilbju, peoniju, flokšu, hostu, heihēru un vēl citu košumaugu stādījumiem vairāk nekā hektāra platībā ir ievērības cienīgs fakts. Kur tad vēl sakoptās lauku sētas zinošās puķkopes LINDA UGLANOVA un viņas mamma LIGITA DUBOVA! Tad nu šoreiz «Liesmā» stāsts uzreiz par divām lieliskām saimniecēm.

Šodien man jums visiem, Rūcamlapas lasītāji, ir divas ziņas. Pirmā varbūt bēdīga — Rūcamlapa dodas atvaļinājumā līdz 3. septembrim, kad, ceru, atkal tiksimies. Otrā, priecīgā — šoreiz Rūcamlapas ciemiņš ir vīrs, kurš savā mūžā ar tik daudziem auto pats braucis un arī citiem ļāvis vai neļāvis to darīt, ka ne saskaitīt! Par savu pieredzi ar rūcamajiem stāsta CSDD Valmieras nodaļas priekšnieks VALDIS STIĢIS.

Tā saka vīrs, kuram darbs ikdienā regulāri saistīts ar pārbraucieniem, arī dažu labu lielāku un smagāku lietu gadās aizvest. Tāpēc Burtnieku pašvaldības izpild­direktora vietnieks JĀNIS ĶIBERMANIS priecīgs par savu darba auto — pikapu. Taču šī saruna ne tikai par pikapiem.

Ir reizes, kad kāds TV īsu brīdi pavīdējis sižets ar kaut ko iekrīt atmiņā. Šo runātīgo kundzi kādu rītu pirms Jāņiem redzu, šķiet, Panorāmas agrajā daļā, dzirdu īsu interviju no amatnieku tirdziņa galvaspilsētā. Tautastērpā ģērbusies kundze izrāda fantastiski raibu keramikas kolekciju, stāstot, ka izmanto deviņus dažādus mālus. Patiešām — līdz šim neredzētos daudzkrāsainos līkločos uz viņas darinātajiem māla šķīvjiem un citiem traukiem te savijušies, manuprāt, mālam pat neraksturīgi toņi.

Savulaik, kad Valmieras nomalē Lodes ielā uzbūvēja jauno žiguļu jeb VAZ autoservisu, protams, pirmais vīrs tajā bija direktors Jānis Kartenbeks, bet otrs pieprasītākais cilvēks, manuprāt, tur bija mans šīs reizes sarunu biedrs — uzņēmuma BALTMA valdes priekšsēdis KONSTANTĪNS SOKOLOVS. Pie viņa vīri stāvēja garās rindās uz savu autiņu karburatoru regulēšanu.

Automīļu iecienītākajā un nozarē vecākajā Latvijas interneta portālā iAuto.lv, kas nupat kāpj iekšā jau 15. darbības gadā, atradu kādu skarbu braucamo ar veselu lērumu bilžu. Zinu, ka ne visi Rūcamlapas lasītāji ir draugos ar globālo tīmekli (dažādu iemeslu dēļ), tāpēc atļaušos arī šos ļaudis palutināt.

Dzīve ir nejaušību pilna! Braucot viņsestdien uz Vecati, kur notika tradicionālais velobrauciens Apkārt Burtnieka ezeram, nemaz nedomāju, ka tieši no tur gūtās informācijas taps šis patiešām vīrišķīgais gabals. Mīļie, velosipēds jeb divritenis taču savā būtībā ir VĪRIETIS, nu, vismaz stabila vīru lieta, kaut arī lielākoties vien uz diviem ratiem, ko mēs reizumis atļaujam mīt arī sievietēm. Un, kas būtiski, tieši mūsdienu populārākie divratu braucamie — tā sauktie MTB jeb kalnu divriteņi — tomēr savā ziņā ir tādi unisex, piemēroti abiem dzimumiem i pēc būtības, i pēc skata.

SANDRA VILNE. Rūjieniete. Uzņēmēja. Mājražotāja. Pārtikas preču zīmola «Sandriņas ievārījumi» produkcijas un gardā suvenīra «Rūjienas ievārījums» gatavotāja. Trīs pieaugušu bērnu māte. Dalībniece tirdziņos, kur viņu nevar nepamanīt, jo galds vienmēr neskaitāmu burciņu pilns. Sezonā ar 60 dažādībām viņa piepilda ap 1000 trauku. Katrā — prece ar lielu pievienoto vērtību. Sandras konservu cehs jau strādā, tādēļ braucām lūkot, kas tur pašlaik ir darba kārtībā.

Latviešiem  ir vārda dienu svinēšanas tradīcija. Daudzām tautām tās nav. Taču arī pie mums  22. maijs  ir īpaša diena kalendārā, kad vārda dienu svin ne tikai Emīlijas, bet daudzu un dažādu neparastu, kalendāros neierakstītu vārdu īpašnieki.

Kanisterapijai jeb terapijai, kurā daktera lomā darbojas suns, Latvijā ir pieci gadi, un pieprasījums pēc tās strauji pieaug. Diemžēl, saka kinoloģe un brīvprātīgā kanisterapijā INGŪNA TIHOMIROVA, piedāvājums ir nepietiekams, tāpēc liels prieks par katru jaunu kanisterapijai apmācīto suni: «Valmiera var lepoties ar to, ka pilsētā ir samērā daudz šādu suņu, to skaitā Kinga Čārlza spaniels, divi bernieši, divi ņūfaundlendieši, divi labradori, arī miniatūršnaucers.»

Pavasaris klāt, tāds samērīgs siltums arīdzan. Un tad jau jāsāk domāt par auto salona papildu atvēsināšanu. Vieglajām automašīnām šim nolūkam ir divas ierīces — vienkāršāko sauc par gaisa kondicionieri, un tas praktiski katram veselam spēkratam jau bāzes komplektācijā paredzēts, savukārt lepnāko un sarežģītāko, kas reizēm pat sava i šoferim, i blakussēdētājam, sauc par klimata kontroli. Jā, mēdz būt klimata kontroles piedāvājums arī otrajā sēdekļu rindā sēdošajiem, taču tas jau būs pavisam kruts auto...

Ikkatrs, kuram vectēvs, tēvs vai sieva iemācījusi spiningu rokā turēt un ir izdevies mūžā ar to vairāk par divām līdakām noķert, sevi jau uzskata par spiningošanas spečuku. Savukārt tiem, kas sevi par tādiem uzskata, var pat nebūt Lieldienu, Ziemassvētku vai pat Jaungada, taču 1. maijs —  līdaku atkalķert drīkstēšanas sezonas sākums — ir svētki, kuros spinings pēc iespējas augstāk gluži kā karogs masta galā ir jāceļ. Ja kāds bez ļoti nopietna iemesla tajos nepiedalās, viņš cauru vasaru var stāstīt vispārsteidzošākos makšķernieku stāstus, neviens tajos pat neieklausīsies.