Ar sapni par savu "mustangu"

VISLABĀKAIS IR DARBA AUTO! Tā smej Vineta par savu šodien braucamo melno sedanu Honda Civic, atzīstoties, ka viņas sapņu auto ir Ford Mustang.

G. Vīksnas foto

Tikai nesaki, ka jau bērnībā gribēji būt par autoservisa vadītāju!Nē. Nekad. Gribēju būt dakteris!Patiesībā jau pie mašīnu dakterēšanas vien esi nonākusi...Tieši tā es to arī uztveru (smejas). Tāpēc, ka mūsu pacients ir auto.Tev jau ir arī virsvērtība starp līdzīgiem šajā nišā — sertifikāts.Jā. 2005. gadā es centos izmantot visas iespējas — gāju uz to kā āzis. Ar radziņiem! Man uzreiz pateica: tev, Vineta, sertifikāta nebūs! Protams, tu vari nākt kursos, ko organizē Latvijas Transporta apdrošinātāju birojs, tolaik Satiksmes birojs. Un es kā spītīgs un ietiepīgs cilvēks izlēmu, ka uz tiem kursiem Jelgavā tomēr iešu! Nu, sliktāk taču no tā man nebūs. Pie sevis gan nodomāju: gan es jums vēl parādīšu! Un tad, starp 40 vīriešiem esot vienīgā sieviete, sapratu, ka gluži dumjākā nebūt neesmu. Es biju pirms tam gadus septiņus pastrādājusi pie virsbūvēm tepat Valmierā, varu teikt, ka mani zina visi, bet es nezinu nevienu. Starp citu, Valmierā mans pirmais skolotājs šajā jomā bija Kaspars Duburs no If Latvija, kurš iepazīstināja ar remontdarbu tāmēm, protams, būtiski bija arī tas, ka ikdienā dzīvoju servisā. Tā nu es izeju tos kursus, visiem paziņo punktu skaitu, kur maksimālais bija 20. Man solīduma dēļ bija puspunktu noņēmuši — saņēmu 19,5! Man priekšā tikai viens vīrietis no tiem 40... Un izsauc mani priekšā kursu vadītājs Guntis Pommers, es viņam pa tām dienām jau biju par tādu mīļmeitiņu kļuvusi: un mūsu vienīgajai rozītei arī sertifikāts! Zini, kāda man tobrīd bija sajūta, kad nezinot kaut kas ir piedzimis? Fantastiski! Vienkārši lēcu no priekiem gaisā — braucu no Jelgavas mājās dziedādama, pilnīgi lidodama! Protams, man nebija nekādas tehniskās izglītības, tomēr laikam tas praktiskais pienesums bija tāds...Vadīt autoservisu sievietei — tas nav nekāds saldais darbiņš. Baidos, ka arī šajā jomā esi viena no retajām Latvijā.Tā varētu būt. Man ir uzaudzēta bieza āda. Jo īstenībā mūsu sabiedrībā ir tāds dalījums — ja tu esi sieviete, tad uz tevi caur citu prizmu skatās veču lietās. Tā jau ir. Mana sirdslieta ir virsbūves, bet man uzkabināja vadīt arī autocentru. Virsbūvju remonts — tas nav tikai uzcept tāmi un aizmirst. Tā patiešām ir darbošanās ar metāla pacientu — pieņemt viņu, ielikt nodaļā un tad sekot līdzi visam plus vēl izdomāt, kā dabūt par veikto darbu naudu no apdrošinātāja. Un beigās vēl viss jāapskata — vai sirdsdarbība laba, vai visas skropstas ir sejā... Tāda nu ir tā dzīve!Šajā vietā, kur tu patlaban strādā, līdz šim dažādiem saim­niekiem dažādi gājis autoremontu ziņā. Bija te viena izkārtne, bet zīmogi uz dokumentiem mainījās vai ik mēnesi. Valmierā runā, ka tu esot šeit visus staļļus izmēzusi  un pavisam jaunus cilvēkus iekšā salikusi.Taisnība. Atnākot uz šejieni, protams, uzreiz nespriedu par vīru pēc cepures. Sāku kopā ar visiem jau esošajiem kadriem strādāt, un tad — paejot dienām, nedēļām, mēnešiem — tomēr sapratu, ka mums kopēja ceļa nebūs, ka nesapas mums tā domāšana par darbu. Tā nu pēc diviem trim mēnešiem visa vecā servisa komanda bija atlaista un darbā pieņemti jauni. Jā, man joprojām nav viegli, ļoti grūti ir iestāstīt cilvēkiem dažas lietas.