Man ir tieši tas, kas vajadzīgs!

Cik ilgi jau vadāt auto?Sanāk, ka no 2005. gada. Kāda bija, kā tagad modē teikt, jūsu motivācija iegūt autovadītājas tiesības? Nu, visur vajadzēja tikt, un tobrīd nebija, kas mani tik daudz izvadā. Vispār jau man mašīnas patīk, bet tad, kad sāku mācīties braukt, pašai likās, ka laikam es nekad to nevarēšu izdarīt! Lai gan esmu (braukšanas) instruktora meita.Oho! Tad jau velti jautāt jums par priekšzināšanām šajā nozarē.(Smaida) Jā... Beigās jau viss tīri labi sanāca.  Kad es pirmoreiz — pati pie stūres — iebraucu pilsētā, šķita, ka galīgi nejūtu auto gabarītus un ka varbūt ar sānu tūlīt ietriekšos blakus braucošajā mašīnā. Jo es nejutu, cik esmu tai tuvu. Bet instruktors man saka — tu brauc ļoti labi! Nezinu, varbūt tie ir gēni, varbūt zemapziņa, kas palīdzēja.Kuras markas auto bija pirmais, pie kā stūres sēdāties? Tētim bija draugs, kurš braukāja ar 1997. gada izlaiduma sedanu Subaru Impreza. Viņš pie mums bija biežs viesis, un tā es uz to mašīnu skatījos un domāju — eh, es arī sev tādu gribētu! Reiz sanāca, ka tēta draugs ar imprezu veda mani mājup no laukiem uz pilsētu. Tad tā pamatīgāk nopētīju šī auto salonu, man tas tāds sievišķīgs likās — ar roku mierīgi no šofera pozīcijas varēja aizsniegties līdz aizmugures sēdeklim.Vai šāda iespēja sievietei pie stūres nozīmē ko īpašu?Tad es varu kādas mantas vai somiņu no turienes paņemt, tāpēc nav jāstājas ar auto uzreiz ceļmalā. Tā varu paralēli braukšanai vēl citas lietas izdarīt (smejas)! Un vēl šim pasākumam kā bonuss bija automātiskā ātrumkārba, kas arī ļauj brīvāk braukt ar mašīnu: var skatīties vairāk pa logu, kas notiek apkārt. Un plus vēl visam klāt Subaru pastāvīgā pilnpiedziņa.Tai mašīnai man pastāvīgās pilnpiedziņas nebija, tikai tad, kad priekša vairs nevilka, tad pieslēdzās arī aizmugures tilts. Katrā ziņā es toreiz sajutu, ka šī mašīna iet labi un atbilst manam braukšanas stilam. It kā jau pašai šķita, ka es ātri nebraucu, bet izrādījās, ka tomēr gana strauji. Nevis tā lēnām uzsāku un aizripinu, bet... kad es braucu, tad es braucu!Sanāk, ka impreza tomēr iekrita acīs?  Jā. Tad mašīnas īpašnieks, tēva draugs, mani aicināja pašai izbraukt. Gadījās viens pagrieziens, kur es vēl šaubījos — paspēšu vai nepaspēšu izbraukt. Tad viņš man teica — ar šito mašīnu vienmēr paspēj! Tas man bija tāds grūdiens, par ko es vēlāk esmu daudzreiz pie sevis nosmējusies reizēs, kad kaut kur steidzos ar savu Subaru.