Jaunais gads Latvijas politikā sākās ar ziņu, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir nopietni ķēries pie jaunās valdības veidošanas procesa un ir gatavs jau drīzumā pats nosaukt nākamo premjera amata kandidātu, ja jau partijas nespēj nonākt pie kopsaucēja. Līdz ar to pastāv cerības, ka Latvija beidzot varētu iegūt jaunu valdību, kura gan daudz neatšķirsies no vecās, kas turpina darboties, taču risina tikai tehniskus aktuālos jautājumus.
Es nepiedalos. Es nepiedalos jūsu Ziemassvētkos. Man ir sveši šie komercializētie, iepirkšanās drudža un viltus tradīciju pārņemtie svētki. Kristus silīti un lielveikalu ķemmēšanu šķir varena aiza, kurai velti būvēt saskarsmes tiltu. Es esmu izglītots.
Prieks būt ieputinātam — ar šo domu ieejam jaunajā gadā. Mūsu pasaule beidzot ir balta, un, ja domājam vēl tālāk: varam pārdzīvoto, neizdevušos, visas nebūšanas nolikt malā un kā balta lapa iebrist jaunajā gadā vai ielēkt baltajā sniega kupenā.
Vakar Valmieras pilsētas pašvaldība un sociālās jomas nevalstiskās organizācijas parakstīja sadarbības memorandu.
Daudz vērtīga aizvadītajos divpadsmit mēnešos Latvijā tika paveikts, uzcelts, iedarbināts, nesot bagātīgus augļus un nodrošinot spēcīgu atspērienu vēl ražīgākai nākotnei. Gribētos teikt, ka gads ir izcils — ja tikai nebūtu nolādētās, bet diemžēl neizbēgamās valdības krīzes. Tā visā spožumā izrāda varas partiju šaurpierību, paš-tīksmināšanos un gluži fizioloģisku nespēju godīgi runāt ar tautu. Mums nākas dzīvot ar atziņu: paldies Dievam, Latvija spēj attīstīties, spītējot savu politiķu bezdarbībai un pat pretdarbībai.
Bet kopumā jau uz labu. Tā Latvijas valsts attīstību viņnedēļ komentēja jaunais Eiropas investīciju bankas Luksemburgā vecākais padomnieks Centrālāzijas valstu lietās Andris Vilks, nu jau aizejošās Laimdotas Straujumas valdības finanšu ministra priekštecis. Manuprāt, viens no visu laiku godīgākajiem un atklātākajiem Latvijas politiķiem, kurš par ciešanu gadiem valsts galvenā grāmatveža amatā tagad tiks pie normāla piķa (par minimālu atbildību) savas ģimenes tēriņiem...
Nesen runāju ar kādu cilvēku, kuram ekonomikas, finanšu un banku politikas jautājumi nebija sveši. Viņš teica: vajag iedzīvotājiem daudzas lietas izskaidrot godīgi, piemēram, kāpēc skolotājiem nepaaugstina algas. Viņaprāt, godīgā atbilde: ministrijas nespēj saskatīt, kur gūt miljonus, lai algas pieliktu, lai līdzekļi kristu atpakaļ budžetā. Neviens negribētu kasīties ne ar izglītības, ne veselības nozares darbiniekiem, bet neizdodas atrast šo robu.
Jēzus saka: «Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.» /Jāņa ev.8:12/
Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Lk.2, 10-11
Valmieras katoļu draudze ir aizvadījusi pirmo gadu jaunuzceltajā un iesvētītajā baznīcā. Esam ļoti pateicīgi Dievam un ikvienam, kurš ar savu darbu, ziedojumu un lūgšanām palīdzēja tā tapšanā. Dievnams ir gaišs, plašs un silts. Katru svētdienu kuplā skaitā pulcējamies uz Sv. Mises svinēšanu. Prieks par ikvienu, kuram tā kalpo kā atbalsta punkts garīgās dzīves izaugsmē. Debesu Tēvs ir bagāts spēkā, žēlastībā un mierā.
Mūsdienās skolu videi par sliktu nāk tas, ka nemitīgi notiek skolu reformas, izglītības reformas. Kad tās beigsies? Kad pedagogs varēs patstāvīgi, mierīgi, stabili strādāt? Kad viņš būs pārliecināts, ka viņa darbs ir novērtēts un ka viņa darbs ir vajadzīgs?
Laiks, ko vēlamies par gadā mierīgāko, mums kļūst par trauksmaināko. Šajās dienās cilvēki vistiešāk ierauga, cik grūti ir būt labam: bērnam, vecākam, darbiniekam, kolēģim, kaimiņam, radiniekam vienlaikus. Mums gribas kliegt: es neesmu eņģelis!
Ar publikāciju 18. decembrī «Latvijas Vēstnesī» Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir izsludinājis nākamā gada budžeta likumu. Vismaz pagaidām neko valsts cerētajos ienākumos un paredzētajos izdevumos, par kuriem 30. novembra sēdē nobalsoja 61 deputāts (pret — 34), tātad negrib mainīt arī prezidents, un likums stāsies spēkā 2016. gada 1. janvārī.
Juka Rislaki savā rakstā «Vai tiešām visa radošā inteliģence domā tā?» (Latvijas Avīze 14.12.2015.) pauž tik lielu sarūgtinājumu un neizpratni par vairāku latviešu radošās inteliģences pārstāvju atbalstu Alvja Hermaņa viedoklim par bēgļiem Vācijā, ka «radošās inteliģences aprindas» pat ielicis pēdiņās, neslēpj sašutumu par to izteikumiem un pārmet tiem kategoriskumu, aizspriedumainību, skepsi, cinismu un antihumānismu, un izmisis jautā: vai «LA» neatrada nevienu, kas domā citādi?
Vispārzināms ir tas, ka pie mums jūsmošana par Igaunijas prezidentu Tomasu Henriku Ilvesu mēdz būt krietni neapvaldītāka nekā ziemeļu kaimiņu vidū. Taču, kopš kļuvis zināms par viņa nodomu precēt latvju zelteni, apsēstība sāk iziet no jebkādas gaumes rāmjiem — esam gluži vai sacerējušies uz karaliskām kāzām.
Meži tiek uzskatīti par planētas plaušām, bet pilsētu plaušas ir parki un dārzi. Tālajā Japānā un ne tik tālajā Rietumeiropā to jau sen sapratuši un, lai kādam no turienes parku kokiem piespriestu augstāko soda mēru — nozāģēšanu, pārbaudes un ekspertīzes tiek veiktas daudz pamatīgākas, nekā Latvijā uzticot kādai personai ministrijas vai pat visas valsts, nemaz nerunājot par vietējo dienestu, vadīšanu.
Otrdienas vakars maķenīt satricināja Latvijas politiskā šaha galdiņu. Izrādās, var salīmēt arī krietni vien ieplīsušo Vienotības krūzīti! Pareizāk būtu — ar kādu mistisku Moment līmi atkal pieķert klāt no Saeimas frakcijas prom slīdošo t.s. liberālo sešnieku. Stabilizējošais faktors, protams, meklējams ne jau vienotos ideju plauktos, bet gan naudas krānos, pār kuriem, visticamāk, vienas ministrijas vadības krēsla izskatā, piesolīta pārraudzība vienai no divām Vienotības īstenajām liberālēm...
Nesen uz ielas redzēju vīrieti gados nesam palielu režģotu būri — papagailim, kanārijputniņiem vai kādai citai dzīvībiņai. Domājams, ka jaunais mājoklis ir Ziemassvētku dāvana kādā mājā vai dzīvoklī ļoti vajadzīgam iemītniekam, kurš, iespējams, ir vissirsnīgākais laba rīta vēlētājs un draudzīgākais mājās sagaidītājs pievakarē.
Klāt apsveikumu, dāvanu došanas un ņemšanas laiks, kad izskan daudz vairāk labu vārdu nekā ikdienā. Firmās, iestādēs, uzņēmumos, lielākos un mazākos kantoros pamazām sāk krāties košās apsveikumu kartītes, ko cits citam jau gadiem sūta sadarbības partneri, kaimiņi, kā arī konkurenti.
Savdabīgas ironijas dēļ viens no būtiskākajiem jautājumiem, kuru nāksies risināt nākamajai valdībai, lai kas arī atrastos tās priekšgalā, un no kura lielā mērā būs atkarīgs kā politisko spēku sadalījums valstī tālākā nākotnē, tā, īpaši nepārspīlējot, arī visas Latvijas valsts pastāvēšana, — bēgļu jautājums, paradoksālā kārtā sarunu par jaunās valdības veidošanu laikā tikpat kā netiek aizskarts. Arī bez bēgļiem pietiek nepatīkamu lietu — kamdēļ vēl vairāk sarežģīt situāciju?