Viedokļi

Vakar pāri Latvijas galvenajām – ar vismaz 2% vēlētāju atbalstu aizvadītajās Saeimas vēlēšanās – politiskajām partijām nolija zelta lietus.

Ir agrs. Tik ļoti labprāt vēl palīstu zem siltās segas. Kas tev deva! Jau dzirdu, kā pa virtuvi rosās mamma, vārīdama ūdeni rīta kafijai un krāmēdama traukā līdzņemšanai vakarvakarā saceptās kotletes. Rīta sveicienā viņa nosaka: «Saliku tā pavairāk, kas zina, cik ēdāju būsiet un kad mājā vēl tiksiet!»

Šajās dienās informatīvajā telpā gandrīz vienlaikus izskanēja divas lielā mērā saistītas ziņas – ka Latvijas valsts atbildīgās institūcijas nav vārda tiešā nozīmē izdarījušas neko, lai pasargātu savu pilsoni Kristīni Misāni no izdošanas Dienvidāfrikas Republikai (DĀR), kā arī ka Latvija piešķīrusi politisko patvērumu Krievijas žurnālistam Aleksandram Švarjovam, kas dzimtenē izsludināts starptautiskā meklēšanā saistībā ar apsūdzībām neslavas celšanā un naudas izspiešanā, kā arī viņa ģimenes locekļiem.

Gadu mijā Rīga pieredzēja ugunsgrēku teju pilsētas centrā – Andrejsalā, kur dega angārs ar riepām. Tas naktī uz 29. decembri tika dzēsts vairāk nekā sešas stundas, izraisot gaisa piesārņojumu, kam precīzu ietekmi uz apkārtējo vidi varēs noteikt labākajā gadījumā vēl tikai pēc mēneša. 

Mēdz teikt, ka viss jaunais esot labi aizmirsts vecais. Atceroties Atmodas laiku, kad modē nāca atklātās vēstules atbildīgām amatpersonām un teju vai uz katra stūra varēja parakstīties par kādu progresīvu ideju vai ierosmi, gribas vilkt paralēles ar šobrīd valsti pārņēmušo parakstu vākšanas stihiju, kas ar katru dienu uzņem jaunus apgriezienus.

Ziemassvētkos bērnu bieži skaitītā pantiņa vietā, ka gads ir balts no abiem galiem un vien pa vidu zaļš, nu jau sen nākas teikt, ka gads no abiem galiem ir zaļš, bet pa vidu karsts. Kaut gan daudzi tikai šodien un labi ja arī vēl parīt attiecībās ar klimatu bezrūpīgi dzīvot gribošie ne tikai sev, bet arī citiem cenšas iestāstīt, ka satraukumam par klimata pārmaiņām nav pamata, pati daba cenšas pārliecināt par pretējo.

Kā informē Valsts meža dienests, 2019./2020. gada medību sezonā – no 1. janvāra līdz 31. martam – pieļaujamais lūšu nomedīšanas apjoms Latvijā noteikts 100 dzīvnieku apmērā, iepriekš tas bija 150. Ja limits tiek iztērēts, medību sezona beidzas agrāk.

Zaļzemnieki jūtas gluži vai pateicīgi Jānim Bordānam un viņa kontaktiem Vašingtonā. Aivaram Lembergam un viņa biznesa partneriem noteiktās ASV sankcijas apvienībai dāvā «otro elpu»: urā, beidzam nīkt dziļā opozīcijā, ceļamies cīņai par Latvijas suverenitāti!

Ļoti daudz cilvēku jauna gada sākumu svin ar joni. Pēc garajām svētku brīvdienām šķiet, ka ir ēsts un dzerts par daudz, savukārt kustību bijis par maz. 1. janvāris šķiet tas maģiskais brīdis, kas cilvēku prātos ļaus mainīt sliktos ieradumus un veidot dzīvi kvalitatīvāku, veselīgāku un laimīgāku.

2020. gads Latvijā sācies ar jaunu personu valstij svarīgas organizācijas galvenajā krēslā – 15 gadus Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā (LIAA) valdījušo nenogremdējamo zemūdeni Andri Ozolu nomainījis viens no 13 pretendentiem konkursā uz LIAA direktora vietu Kaspars Rožkalns, kurš savus darba pienākumus sāks pildīt 20. janvārī. 

«Joprojām mūsu vidū ir cilvēki, kas uzskata, ka pirms 30 vai pat 40 gadiem ierīkotā meliorācijas sistēma nestrādā. Tā strādā joprojām! Tieši tādēļ ikvienam lielākas vai mazākas lauksaimniecības zemes īpašniekam ir jāapzinās, ka tā ir viņa zemes vērtība, kas visiem spēkiem un visiem pieejamiem līdzekļiem ir jāsaglabā un atbildīgi jākopj.

Komunikācija Latvijas politiskajā kultūrā ir mūžam mainīgs process. Agrāk politiskās kampaņas neatņemami elementi bija vides reklāmas, tiešās tikšanās ar vēlētājiem, informācija televīzijā, radio un drukātajos medijos, nu partijas jeb (biežāk) to nolīgtie kampaņu organizatori ir sapratuši, ka lielāku atdevi par mazākām izmaksām iespējams iegūt no komunikācijas sociālajos medijos. Iespēja nepastarpināti, interaktīvi uzrunāt savu elektorātu bija panākumu atslēga jaunajiem politiskajiem spēkiem – Jaunajai konservatīvajai partijai un jo īpaši "KPV LV", kuru kampaņu kasēs līdzekļu bija mazāk nekā "lielajiem" kolēģiem.

Šīs nedēļas sākumā tika paziņots, ka Latvija kopā ar citām starptautiskās koalīcijas dalībvalstīm cīņai pret radikālo islāmistu grupējumu Daesh jeb Islāma valsti pārtrauc Irākas karavīru apmācīšanu. Savukārt par to, vai pagarināt misiju Irākā, tiks lemts tuvāko dienu laikā.

Īpatnējā noskaņojumā sācies jaunais gads. Kur vien pagriezies, visur runā par vienu – jaunie Saeimā un valdībā sapulcinātie kleperīši, arī vecie (30 gadu garumā) valsti nodzīvojuši līdz kliņķim. Par Rīgu nerunājot. Tā ir dziļā bezdibenī, gandrīz drupās. Paši neko nespēj, jānāk palīgos no tālās aizjūras – amerikāņiem, aizrādot, uzmundrinot vai, pareizāk, brīdinot: sak, mīļie draugi, «korupcija gadiem ilgi grāvusi Latvijas ekonomiku». 

Latviešu valodas tīrrakstītājiem uzreiz paskaidroju, ka vārds besīt mūsu valodā, protams, atskrējis no lielās brāļu tautas un, šķiet, uz palikšanu, jo ar tādu sakāpināti emocionālu ievirzi ļauj izveidot lielisku alternatīvu garajam latviski remdenajam penterim vest ārā no pacietības. Neliegšos, arī man šo mazo žargoniņu sanāk lietot šad un tad, vairāk sarunās, retāk rakstos. 

Šis gads atnesa cenu kāpumu. Degvielai tās augušas, salīdzinot ar decembra beigām, par 1,7 līdz 6 procentiem (atkarībā no benzīntanku ķēdes); par ģimenes ārsta apmeklējumu pacientiem līdz 65 gadu vecumam nu jāmaksā divi, nevis 1,42 eiro. Savukārt politika kļuva sešreiz dārgāk.

Svētki ir aizgājuši, atstājot pārdomas. Ziemassvētkos un Jaunajā gadā vēlējām cits citam prieku un laimi, kā arī veselību, tajā pašā laikā neaizmirstot iegādāties dāvanas un cienastus, ko likt uz galda. Bet vai viss šo tik ilgi gaidīto svētku prieks slēpjas tikai dāvanās, ko saņem vai uzdāvini? Man vienmēr licies, ka lielākā laime ir tad, kad visa ģimene ir blakus, kad visapkārt valda tev vistuvāko čalas un smiekli. Dāvanas ir otršķirīgas, un, kad ar kādu par to runāju – visi kā viens piekrītoši māj ar galvu.

Aizgājušais gads bez visa cita – daudzo iepriecinošo vai netīkamo notikumu kaleidoskopa – mūsu atmiņās noteikti paliks arī kā filmas «Dvēseļu putenis» nacionālā triumfa* laiks. Esam pieauguši, atbrīvojušies no bērnišķā naivuma – gan latviešu kino, gan latviešu skatītājs. Tāpēc drošāk lūkojamies savā vēsturē.

Divas situācijas no dzīves, savā ziņā abas kaut kādā mērā saistītas ar bērnu audzināšanu. Manuprāt, abas arī, maigi sakot, diskutablas...

Ar obligātā iepirkuma komponentes jeb OIK jautājumu mēs nodarbojamies visu laiku. Rezultāti ir redzami. 2019. gada laikā mēs esam ieekonomējuši valsts budžetā apmēram 23 miljonus eiro. Tas viss ir saistīts ar kontroles pastiprināšanu un šīs sistēmas pārskatīšanu. Daudziem ir anulētas atļaujas, bet šis jautājums visu laiku ir dienas kārtībā. Mēs, Ekonomikas ministrija, pie tā strādājam, esam valdībā nākuši ar šo pamatprincipu – piesārņotājs maksā!