Runa šajā gadījumā ir vienlaikus kā par rietumu civilizācijas izteikti vājajām vietām, kuras spilgti parāda pandēmija, tā arī par aizvien acīm redzamāko faktu, ka stāsti par visu cilvēci vai vismaz tās rietumu daļu (par piederīgiem pie kuras sevi uzskatām arī mēs) vienojošām vērtībām ir tikai skaisti stāsti, paredzēti lietošanai labos laikos. Kritiskās situācijās savukārt izrādās, ka vismaz garīgajā ziņā necik tālu no viduslaikiem mēs tomēr neesam aizgājuši, un vienotība vai solidaritāte šādos brīžos interesē vairs tikai reto.
Protams, vienmēr ir un būs cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ arī krīzes laikos turpinās virzīt priekšplānā vērtības un principus, tomēr šis fakts maz ko līdz tad, kad pārliecinošs vairākums vadās pēc principiem, ka savs krekls katram ir pats tuvākais, bet slīcēju glābšanās ir pašu slīcēju darīšana. Un, ja pasaules valstis nosacīti salīdzina ar cilvēkiem, tad tieši šāda šobrīd veidojas situācija kā globālā mērogā, tā arī apvienotajā Eiropā.
Taisnīguma labad gan jāpiebilst, ka arī iemesli domāt tikai katram pašam par sevi ir ļoti nopietni. Šobrīd ir pārklājušies uzreiz vairāki ārkārtīgi nozīmīgi faktori. Līdztekus Covid- 19, par iespējām kuru apturēt joprojām pastāv visdažādākās versijas, vēl ir arī sistēmiskā krīze tā dēvētajos kolektīvajos rietumos, kā arī iespaidīgas ekonomiskās krīzes, salīdzināmas ar 1929. gada Lielo Depresiju ASV, priekšnojautas. Katra no šīm problēmām atsevišķi vēl ir uzvarama vai vismaz apslāpējama kaut vai uz laiku, taču visas kopā tās ir ārkārtīgi toksisks sajaukums, un var tikai minēt, kad un vai sekos sprādziens.
Lai kopaina būtu pilnīga, ir vērts piebilst, ka neviens nav atcēlis arī tādas problēmas kā regulāras un vērienīgas dabas katastrofas, vairākus desmitus ar dažādu intensitātes pakāpi ritošu militāru konfliktu un vēl veselu plejādi mazāka mēroga nebūšanu. Un, pat ja jūs esat optimists, kurš uzskata visu iepriekš minēto par ievērojamu pārspīlējumu un panikas celšanu, vienalga nākas atzīt, ka pastāv daudz jautājumu attiecībā uz nākotnes perspektīvām. Savukārt, ja uz šiem jautājumiem nav vairāk vai mazāk konkrētu atbilžu, tad tās nākas meklēt katram pašam – sākot ar atsevišķiem cilvēkiem, bet beidzot ar valstu mērogiem.
Rezultāts tad arī ir situācija, kad katrs glābjas, kā nu var un prot, visos līmeņos cerot pārlaist nebaltās dienas kādā klusākā un vientuļākā nostūrī, iztiekot ar saviem uzkrājumiem. Tīri cilvēcīgi šāda vēlme ir saprotama, tomēr civilizācija vispār jau tieši tādēļ ir civilizācija, ka tai piemīt spēja rīkoties vienoti. Savukārt otrkārt un galvenokārt – norobežošanās neatrisinās galvenās problēmas. Gluži pretēji – tikai padziļinās sistēmiskas un ekonomiskas problēmas. Cits jautājums jau ir, cik lielā mērā un vai vispār mēs esam spējīgi to apzināties un atbilstīgi rīkoties.