Ja man tagad kāds uzdotu jautājumu, vai pēc trīsdesmit gadiem es vēlreiz piedalītos Baltijas ceļā, es, visticamākais, atbildētu apstiprinoši, tikai šoreiz nevis tik daudz, lai nosodītu noziedzīgo Molotova – Rībentropa paktu, bet gan lai protestētu pret padomiskās domāšanas paliekām sabiedrības apziņā.
Finanšu zinātājus un, iespējams, arī dažus politiķus ne pārāk pēkšņi, bet turpat 100 000 Latvijas citu iedzīvotāju gan pārsteidza paziņojums, ka ceturtdien, 15. augustā pl. 21, lai nepieļautu līdzekļu aizplūšana, ir apturēta «PNB bankas» darbība. Šajā bankā neviens no kontiem vairs nespēja izņemt ne eiro, nevarēja veikt naudas pārskaitījumus arī internetbankā, par pirkumiem veikalos nevarēja maksāt ar šīs bankas kartēm... Dažās pašvaldībās, ģimenēs, arī tirdzniecības vietās radās negaidīts haoss. Ne vienam vien no tiem, kuri bija finansistu pierunāti un jau arī kaut cik pieraduši visus maksājumus izdarīt bez skaidras naudas, tovakar nācās no veikala mājā doties pat bez maizes klaipa. Kur nu vēl biļešu pirkšana internetā uz brīvdienu koncertiem vai braukšanai pie radiem...
Cilvēku sejas Valmieras ielās... Tās ir tik dažādas un bieži arī tik emocionālas. Viena no emocijām ir izbrīns, ko regulāri var manīt, piemēram, uz Rīgas ielas posmā no SEB bankas līdz, lai cik skarbi tas neskanētu, Kocēnu kapiem, un izbrīns lasāms tieši riteņbraucēju sejās. Tas tikai tāpēc, ka, braucot ar velosipēdu pa ne tik sen izbūvēto veloceliņu un reizē trotuāru, neskatoties uz pie katra krustojuma uzliktajām zīmēm un uz sarkanā bruģa uzzīmētajām virziena bultām, pretī regulāri traucas ne mazāk izbrīnīti riteņbraucēji (gan lieli un mazi, gan jauni un krietnos gados), un galvā klusām iezogas doma: «Kuram tad šeit ir priekšroka?»...
Citkārt tā vienkārši būtu interesanta izrāde – ar kādām metodēm notiek varas smagajai rokai pa sitienam patrāpījušos spītnieku iznīcināšana. Taču ir neizturami redzēt, kā partijiskas plēsoņas un ap tām ložņājoši intriganti grauj tavu augstskolu.
Sagatavotas likuma izmaiņas, kas Uzņēmuma reģistra datus par uzņēmumiem un to īpašniekiem, vadītājiem plāno padarīt pieejamus ikvienam interesentam bez maksas, tā Latvijas Radio pastāstīja Uzņēmuma reģistra (UR) galvenā valsts notāre Guna Paidere. Šo izmaiņu mērķis ir panākt, lai UR informācija kļūtu pieejamāka sabiedrībai. Vakar uzsākta izmaiņu izvērtēšana un saskaņošana.
Ir kāda paziņa, kura, dzīvodama Rīgā, jau gadu desmitiem man pasūta sev un savai ģimenei iegādāt pa medus burciņai no kādas mums abām zināmas zemnieku saimniecības. Tikai no tās un ne no vienas citas, jo, lūk, pati reiz tur bijusi, visu savām acīm redzējusi. Tātad – uzticība! Un arī daudz ko citu savam ikdienas patēriņam viņa Rīgā iegādā pa tiešo tikai no zināmiem zemniekiem vai mājražotājiem. Dzirdu, ka tā dara arī ne viens vien mājas vistu olu, svaigpiena, gaļas un arī dārzāju pircējs. Vairumā gadījumu vispirms notiek saimnieka, konkrētās ražošanas vietas iepazīšana un tikai tad sākas tiešie tirdzniecības kontakti bez starpniekiem. Tas notiek tikai un vienīgi tādēļ, ka arvien vairāk ir cilvēku, kuri no pārtikas produktu ražotājiem sagaida videi un cilvēku veselībai draudzīgu saimniekošanu.
Lai nākamajā ES budžeta plānošanas periodā par hektāru varētu saņemt atbalstu pašreizējā līmenī, daudz atbildīgāk būs jāķeras pie vides prasību izpildes.
Reaģējot uz Igaunijas lēmumu no 1. jūlija par 25 procentiem samazināt akcīzes nodokļa likmi daļai alkohola, arī Latvijā tika pieņemti grozījumi akcīzes nodokļa likumā – no 1.augusta par 15 procentiem samazināta likme stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem.
Nesen darba kārtībā uz brīdi parādījās partijas Attīstībai/Par! (AP) rosinātā iniciatīva, ka Latvijā jāievieš arī ceļošanas pase, lai atvieglotu pilsoņu došanos uz ārvalstīm. Iniciatīvu gan ātri apslāpēja Iekšlietu ministrija (IeM), norādot, ka pašreizējais tehniskais nodrošinājums nav pielāgots vairāku pasu izsniegšanai.
Publiskajā telpā jau kādu laiku virmo diskusijas par dažādiem atkritumu apsaimniekošanas jautājumiem, un sarunu epicentrā ne pirmo reizi nonākusi arī dzērienu depozīta sistēma. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka pašvaldībām primārā interese ir tīra un sakārtota vide un tikai pakārtoti – ar kādām metodēm to sasniedz. Lai iedzīvotāji gribētu dzīvot, strādāt un veidot ģimeni savā pilsētā vai novadā, ikviena pašvaldības vadītāja interesēs ir pārraudzībā esošo teritoriju attīstīt un veidot patīkamu, tīru un kārtīgu. Tas nav tikai pašvaldības vadītāja kā laba saimnieka interešu jautājums, bet gan pašvaldības autonomā funkcija, kas noteikta ar likumu.
1989. gada 23. augustā norisinājās vēsturiskā «Baltijas ceļa» akcija. Pulksten septiņos vakarā ap diviem miljoniem cilvēku sadevās rokās un uz aptuveni 15 minūtēm izveidoja dzīvu ķēdi, kas savienoja Tallinu, Rīgu un Viļņu. Precīzs akcijas dalībnieku skaits nav zināms, turklāt dažādos informācijas avotos tas būtiski atšķiras.
Pēc konsultācijām novados Vides un reģionālās attīstības ministrija paziņojusi, ka tiks pārskatīta novadu reformas karte un tiks veidotas 36 pašvaldības iepriekš plānoto 35 vietā – tāda ziņa vakar aplidoja Latviju plašsaziņas līdzekļus. Lai arī ministrs Pūce konkrētu vietu nenosauc, ir zināms, ka 36. novads būs Pierīgā, taču neskars dumpīgo Ikšķili, kas nepiekrīt piedāvātajam modelim.
Iespēja, ka par Sabiedrības integrācijas fonda padomes vadītāju varētu kļūt Saeimas vēlēšanās caurkritušais politiķis Imants Parādnieks, ir sacēlusi sašutumu gan sociālo tīklotāju publikā, gan dažā nevalstiskajā organizācijā. Jau tad, kad viņš tika ieskaitīts Ministru prezidenta padomniekos, valdīja teju vispārīgs viedoklis: tas ir nepelnīts amats.
Kopš jūlija sākuma norisinās Valsts ieņēmuma dienestu uzsāktā čeku loterija, un šosvētdien,11. augustā, tiks paziņoti pirmie laimētāji. VID aicina sabiedrību līdzdarboties ēnu ekonomikas mazināšanā, iesniedzot pakalpojumu un pirkumu apliecinošos dokumentus.
Nesen izdevās pabūt kaimiņzemē Igaunijā, uz kurieni parasti savā pirmajā ārvalstu vizītē dodas jaunievēlētie Latvijas prezidenti, lai stiprinātu kaimiņattiecības un vienotos par kopīgu attīstības stratēģiju, jo abas tautas Baltijas jūras krastos cauri gadsimtiem vieno visai līdzīga vēsture un ceļš uz valstisko neatkarību.
Kad jāstājas rindā uz vizīti pie speciālista, tad acis ieplešas, ja pieraksta laiks ir tajā pašā vai nākamajā mēnesī. Tas pats, ja jāveic izmeklējums plānveidā. Ir jautāts arī Vidzemes slimnīcā – kāpēc rindas, kuras it kā visu laiku sola īsināt, tomēr ir tik garas? Un atbilde ir pagalam vienkārša: ne jau tikai kvotas visu nosaka vai ierobežo, bet speciālistu trūkums arī. Ne visu, bet ir zināmas speciālistu grupas, pie kuriem jāgaida – pie mums, kaimiņos, Rīgā. Piemēram, endokrinologi, acu ārsti, arī neirologi, arī kardiologi, deguna un kakla slimību speciālisti.
Pagājušā nedēļā pēc anonīma zvana par Rīgas Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā it kā ievietotu spridzekli no tās tika steigšus evakuēti visi pacienti, vai nu pārvedot tos uz citām ārstniecības iestādēm, vai veselākos atlaižot uz mājām.
Kocēnu novada z/s Dzintari un Andrejs Kārklis, Kocēnu novada z/s Zilūži un Jānis Grasbergs, Burtnieku novada SIA Zemturi ZS – Imanta un Jānis Višņevski, piensaimnieku kooperatīvā sabiedrība Straupe un tās izcilais vadītājs Imants Balodis, Vidzemes un Latgales lauksaimnieku LPKS VAKS un tās mūsdienīgais valdes priekšsēdētājs Indulis Jansons, – lūk, tie ir tikai daži spilgtākie, sekmīgākie mūsu reģiona lauku uzņēmēji – Zemkopības ministrijas prestižākā apbalvojuma Sējējs laureāti. Ministrijas mājas lapā sadaļā www.Sejejs.lv zelta burtiem par šo balvu teikts: Ar lepnumu par labākajiem saimniekiem Latvijā.
Aizvadītajā nedēļā, saziņas līdzekļos izgaismojot notikumus, pārsteidzoši lielu ievērību guva ziņa, ka Tukumā darbu sāk riepu pārstrādes rūpnīca, kura gadā tiks galā vismaz ar pusi nolietoto riepu, kas gadā rodas Latvijā. Investējot 2,6 miljonus eiro, Baltijā un arī Eiropā vienu no modernākajām riepu mehāniskās pārstrādes rūpnīcām te ir izveidojis «Eco Baltia grupas» vides apsaimniekošanas uzņēmums SIA «Eco Baltia vide», kas līdz šim novadā bija pazīstams kā atkritumu savācējs.
Aizvadītajā sestdienā notika divdesmit pirmais politiski represēto salidojums Ikšķilē. Politiski represētie ik gadu pulcējas, lai tiktos ar saviem likteņbiedriem, atcerētos izsūtījumā pavadīto laiku un apspriestu šodienas aktualitātes.