Zīmīgi, ka šonedēļ Saeimā divreiz tika lemts par valsts darbā strādājošo vecuma ierobežojumu atcelšanu. Tas apliecina, ka vismaz valsts vara rēķinās ar mūsu sabiedrības novecošanos, laikus nodrošinoties, lai tās iestādes vai dienesti spētu kaut cik efektīvi darboties. Privātais sektors, visticamāk, gados vecākiem darba meklētājiem panāksies pretim vienīgi tādēļ, lai «optimizētu» atalgojumu.
Latvijai ir nekam nederīgs reemigrācijas plāns, bet nav ekonomiskā plāna, kas ne tikai ļautu latviešiem atgriezties un strādāt dzimtenē, bet kas neaizbraukušos šeit noturētu. Reemigrācijas plāns pirms gadiem trim tika tautās laists ar tādu pompu. Notika konferences, ministri un pašvaldību vadītāji steidza uz Īriju un Angliju, lai runātu ar tautiešiem. Tautieši jau toreiz teica, ka uzrakstītajai špargalkai netic, bet Latviju, kas nu vēl glabā, tas glabā sirdī. Papētīju, ka medijos pēdējā gada laikā šis plāns vairs pieminēts tikai Brexit sakarā.
Idejas, kā strādāt labāk, neprasot par to papildu naudu, ir retums. Tāpēc esmu gandarīts par Kultūras ministrijas priekšlikumiem, kas ir atbilde uz mūsu Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas prasību pilnveidot integrācijas politikas finansējuma un pārvaldības modeli, lai viena roka zina, ko otra dara. Tā var raksturot komisijas trešdienas sēdes rezultātu.
Uzskatu sevi par zaļi domājošu normālā līmenī. Bez ekstrēmisma gan, tāpēc man nav dzīvības vai nāves jautājums stiept no veikala pirkumus nedraudzīgajā polietilēna vai draudzīgajā linaudekla maisiņā. Tāpat esmu visai skeptiski noskaņots pret parasto kvēlspuldžu nomaiņu ar modīgajām un, protams, krietni vien dārgākajām spuldzītēm — manuprāt, šo ES energokomisāra Piebalga savulaik uzsvērti reklamēto pasākumu iepriekš tā kārtīgi visos līmeņos bija lobējuši LED un visādu citādu taupīgo lampiņu ražotāji. Izdeg, mīļie, arī tās jaunās spuldzītes, par to teju mūžīgo dzīvi ir krietni vien pārspīlēts...
Nupat publiskotajā pētījumā Latvijas biznesa gada pārskats 2016 tika secināts fakts, kas gluži labi bija zināms arī bez zinātniska pamatojuma — ka Latvijas iedzīvotāju skaits turpina samazināties, tamdēļ neizbēgama ir nodokļu palielināšana jau drīzā nākotnē. Pretējā gadījumā vienkārši nebūs iespējams uzturēt sociālo, transporta utt. infrastruktūru.
Vienu no cilvēka veselībai nelabvēlīgākajām profesijām, manuprāt, pārstāv celtnieki, kuriem, maizīti pelnot, jāstrādā neatkarīgi no laika apstākļiem — svelmainā saulē, vējā, ziemas aukstumā. Taču tam visam klāt arī iespēja tikt pie plaušu slimībām vai vēl ļaunāk — gūt dažādus savainojumus, tīši vai netīši neievērojot darba drošības noteikumus.
Tik, cik skatījos Liesmā, avīzē jaunie makšķernieku noteikumi — Nolikums par licencēto makšķerēšanu Burtnieka ezerā — aprakstīti vienpusīgi. Tie pieņemti par labu zvejniekiem. Makšķernieku noteikumos uz papīra smalki uzrakstīts, kas katram atļauts un cik zivju var ķert, bet zvejniekiem vispār nekādi noteikumi nav uzrakstīti. Un par zivju ķeršanu tur vispār nav nekā!
Latvijā rudens allaž ir brīnumu laiks, gandrīz regulāri tas atnāk ar kādu pārsteigumu transporta līdzekļu īpašniekiem. Iemesls pavisam triviāls — valsts budžetu nākamajam gadam stādot, visvieglāk tā ieņēmumu daļā sarēķināt trūkstošos miljonus no turienes, kur ir stingra uzskaite par katru dvēseli, šajā gadījumā transporta vienību. No šejienes, uzliekot kārtējās klaušas, trūkstošo naudu budžetam taču saskrāpēt krietni vieglāk, nekā reāli ko izdarīt, apkarojot ēnu ekonomiku!
Viņnedēļ Latvijas sporta sabiedrība atradās lielās gaidās — piektdien plānoja pārvēlēt Latvijas hokeja federācijas prezidentu. Jau ilgāku laiku hokeja gaiteņos bija jūtama tāda kā nebijusi šūmēšanās, runāja — Kirova Lipmana ērai pienācis gals.
Nav pieļaujams cilvēkus finansiāli sodīt par valsts pieļautajām kļūdām dzīvokļu privatizācijā un zemes reformā!
Kārtējā sensācija par kārtējo korupcijas skandālu pašvaldībā ar kārtējā pilsētas galvas aizturēšanu Jūrmalas iedzīvotājos, šķiet, jau raisa perversu tīksmināšanos: redziet, cik interesantā, smalku intrigu pārpilnā vietā mēs mītam! Zaļzemniekiem par «vairākkārt stāstīto anekdoti» smiekli nenāk — kaut arī politiskais sitiens, veikts ar KNAB izmeklētāju rokām, «izsmērējās» un diez vai sasniegs cerēto efektu, tas bija mērķēts tieši pa premjerpartijas vājajām vietām.
Nedaudz vairāk par nedēļu atlicis līdz dienai, kad portfeli ar 2017. gada budžeta projektu apstiprināšanai uz Saeimu nesīs finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS). Tas solās būt tik smags kā vēl nekad kopš Latvijas neatkarības atgūšanas. Vispirms naudiskā izteiksmē: nākamajā budžetā ieņēmumos paredzēti 8 miljardi eiro, bet izdevumos 8,4 miljardi — par vismaz 700 miljoniem vairāk nekā šogad.
Zināma patiesība, ka lauksaimniecība ir risks, jo katra no tās nozarēm vairāk vai mazāk arvien pakļauta gan ekonomikas procesu svārstībām, gan arī laika apstākļiem. Lielisks piemērs tam ir arī šīs sezonas ražas vākšanas nedienas.
Nupat Ungārijā visai negaidīti beidzās referendums par bēgļu uzņemšanu, kura gaitā ungāriem bija jāatbild uz jautājumu, vai viņi piekrīt, ka Eiropas Savienībai (ES) ir tiesības bez Nacionālās sapulces (Ungārijas parlamenta) piekrišanas obligātā kārtā pārvietot uz Ungāriju personas, kas nav Ungārijas pilsoņi, jeb citiem vārdiem — bēgļus.
Nesen dzirdēju jautājumu: vai tas, ka mēs nesveicināmies veikalā vai iekāpjot autobusā, ir mentalitāte vai nepieklājība? Vai esam vienaldzīgi, varbūt pārlieku smalkjūtīgi? Ja pirmdien Latvijas Televīzijā neskatījāties raidījumu «Aizliegtais paņēmiens», tad varbūt to ir vērts izdarīt, kam pieejams atkārtojums televīzijā, cits to var izdarīt interneta vidē.
24. augustā Valmieras pašvaldībā notika Valmieras pilsētas teritorijas plānojuma un Vides pārskata projekta publiskās apspriešanas sapulce. Dalībnieku skaits bija neliels. Konkrēti priekšlikumi netika izteikti. Debates klātesošo vidū izraisīja jautājums par biotopu aizsardzību, kas ietver «boreālos mežus» perspektīvā topošajā industriālajā parkā.
Valsts sociālās aprūpes centra «Vidzeme» filiālēs sākusies klientu izvērtēšana, lai valstī sekmētos deinstitucionalizācijas (DI) process.
Oktobra pirmā svētdiena mūsu valstī ir Starptautiskā jeb Pasaules skolotāju diena. To gan skolās parasti svin nedaudz iepriekš, jo svētdienas ir brīvas gan sveicējiem, gan sveicamajiem. Interesanti, ka pasaulē nav vienota datuma Skolotāju dienai. Tā mūsu kaimiņi igauņi un lietuvieši to atzīmē 5. oktobrī, ķīnieši Konfūcija dzimšanas dienā — 28. septembrī.
Skolas bērniem un jauniešiem pārmetam: maz kustas, nesporto, stundām ilgi sēž internetā, katru mīļu brīdi, acis nepaceldami, iegrimst mobilajos telefonos, spēlē spēlītes. Liela taisnība. Ārsti pamatoti satraucas. Dators vilināt vilina, bet, kā novērojusi vidusskolniece, kura mēnesi dzīvojusi vācu ģimenē, tur ar šo tradīciju tiekot galā viegli — pēcpusdienā, kad jāpilda mājas darbi, un ap vienpadsmitiem vakarā vecāki bez vārda runas internetu atslēdz, jo, lai nākamajā dienā pusaudzis vai jaunietis skolā varētu produktīvi strādāt, ir kārtīgi jāizguļas.
Kādas tendences mēs redzam no ZZS valdības darbošanās? Viņi ir badā, un akūti trūkst valsts naudas, bet kam trūkst? Grib celt algas policistiem, skolotājiem, mediķiem? Nē! Grib remontēt ielas, ceļus, tiltus? Nē! Naudas trūkst, lai trekni dzīvotu, kā līdz šim, gan galms, gan viņu sulaiņi! Mēs neredzam nekādas aktivitātes taupīšanas pasākumiem, valsts pārvaldes aparāta samazināšanai, Saeimas deputātu un ierēdņu bonusu apcirpšanai... Tur klusums, viss kārtībā!