Stūrgalvīgs vilcēns ar labu sirdi
Nupat izskanējis lielkoncerts «Nāc līdzās Ziemassvētkos», kurā piedalās bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām, kur sava un stabila vieta ir Valmieras speciālās pirmsskolas izglītības iestādes «Bitīte» bērniem un viņu skolotājiem. Pati iestāde aizejošajā gadā nosvinēja 30 gadu darba jubileju, bet īsi pirms Ziemassvētkiem iestādes vadītāja GUNTRA KUKJĀNE saņēma Izglītības un zinātnes ministrijas Pateicības rakstu. Tādu saņēma cilvēki, kuri godināti par to, ka veicinājuši izglītības pieejamību personām ar invaliditāti.
Laiks, kad stāvam uz gadu mijas sliekšņa, ir pateicīgs, jo tad ierasti atskatāmies uz paveikto, sapņojam par to, kas priekšā. Par viņai svarīgo runājām arī ar Guntru.
Par ko visvairāk nākas domāt gada nogalē?
Par bērniem, mūsu bērniem. Vārds – bērni — man vienmēr bijis atslēgas vārds. Skolas laikā domāju, ka būšu bērnu ārste, palīdzēšu. Tad sapratu, ka mācoties man vajadzēs preparēt mazos abiniekus un tad jau gan tas nebūs gluži man, bet būšana kopā ar bērniem šķita tikpat svarīga, tāpēc aizgāju mācīties uz pedagoģisko skolu. Zināju, ka bez darbošanās ar bērniem man būs grūti. Nezinu, varbūt tas tāpēc, ka ģimenē biju vienīgais bērns, man gribējās būt bērnu viducī.
Sacījāt, ka nostrādāti jau 40 gadi, un visi bērnudārzā.
40 gadi izglītības sistēmā un tikai Valmierā. Speciālajā izglītībā esmu 30 gadus, tas tieši tik, cik mūsu iestādei. «Bitītē» esmu no bērnudārza pirmās dienas. Iepriekš strādāju tajā bērnudārziņā, ko tagad pazīst kā «Krācītes». Strādāju grupiņās, un bērni man liptin lipa klāt. Vienu gadu, kamēr «Bitīti» vēl cēla, biju rajona izglītības nodaļas bāzes metodiķe, tā to amatu tolaik sauca, un Māris Ruberts, kurš tagad uz visu šo rosību noraugās no mākoņa maliņas, man teica, ka varu šo jauno iestādi vadīt. Vēl žiguli piesolīja.
Žiguļa man joprojām nav (smejas), bet «Bitītē» esmu savā vietā un kopā ar savējiem. Ziniet, es vislabāk jūtos starp bērniem, savā kolektīvā. Te esmu kā zivs ūdenī, un te ir arī mana miera osta: kur es esmu mīlēta, es mīlu ļoti, un, neskatoties uz to, ka nākamgad man pašai būs 60, es jūtos kā uz 30.
Esat to bērniņu viducī, kuri aug un attīstās īpaši. Kāda ir «Bitītes» sirds?
Es domāju, ka šajā vidē ir piepildījums, gandarījums, tāda dvēseliska bauda... Man neviens šo sajūtu nevar atņemt, tas ir milzīgs gandarījums, kad redzu, kā mazais aug un izaug. Skolotājiem saku: katrs bērns ir personība. Ir mazāk un vairāk spējīgi bērni, bet galvenais: viņam ir jādod iespēja, lai viņš ietu savā attīstībā uz priekšu, viņam ir tikai jāpalīdz. Man prieks, ka te viņus pamana un mīl, jo katrā bērnā ir dzirksts.
Kā viņi dzirksteļo?
Es vienmēr saku: par to, ko Dievs kādam ir atņēmis, viņā ir ielikts kāds potenciāls dubultā. Bērni ir tik atvērti, darboties griboši, tikai pedagogam ir jāatrod tā zelta atslēdziņa, kas bērniņā atvērs brīnumu. Tas vairs nav atkarīgs no mazā, bet no pedagoga varēšanas, tāpēc mans kolektīvs katru dienu mācās. Un arī es pati, kaut izglītībā strādāju visus šos gadus, joprojām ik dienas mācos. Ja esi ar sirdi klāt, tad bērns jau pasaka priekšā, kur viņā tās durvis, kas jāatslēdz. Es šos bērnus redzu citām acīm.
BŪT BĒRNU PUSĒ, tāds ir «Bitīte» vadītājas Guntras Kukjānes aicinājums. Jāņa Līgata foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv